Kā pie mums audzē dārzeņus un zaļumus? Pētām lielās saimniecības

Zinu, ka ir cilvēki, kuri ar aizdomām skatās uz itin visu, un, pirms paši savām acīm nav redzējuši, kur un kā kas ir audzis, pilnīgi pārliecināti par produktu kvalitāti nejūtas. Gluži ekskursijas organizēt neplānoju, taču atstāstīt to, ko redzēju, apbraukājot vietējās saimniecības, gan varu. Devos uz trim Latvijas saimniecībām, kas audzē dārzeņus, – uz Getliņiem Eko, Sabiedrību Mārupe (ietilpst KS Baltijas Dārzeņi) un Vecapēniem.

Tiem, kas lielveikalos nav vēl pamanījuši Vecapēnu produkciju, būs patīkami pārsteigti, ka ir kāds vietējais uzņēmums, kas nodarbojas ar dīgstu, garšaugu un krešu audzēšanu. Vecapēnu saimnieks Mārtiņš Kaugars bija ļoti atsaucīgs un nevilcinoties atbildēja uz visiem maniem jautājumiem.  Vieta, kur audzē dīgstus, nebūt nebija tāda, kā iztēlojos. Gaidīju siltumnīcas un zemnieku saimniecību kaut kur ārpus Rīgas, bet tiku aicināta uz Klijānu ielu tepat Rīgas centrā. Izrādās, sēkliņu, pākšaugu un graudu diedzēšana notiek iekštelpās – parastās stikla burkās un plastmasas bļodās. Kreses (tā saucot ne tikai kressalātus, bet visus zaļos lakstus, kas izdīguši no augsnes: redīsu kreses, zirņu kreses utt.), kviešu zelmenis un garšaugi tālāk tiek diedzēti telpā, kuru visu laiku apgaismo ar speciālām lampām, un temperatūra ir aptuveni +25, +26 grādi.

Sēklas un graudus Vecapēni iepērk no visas pasaules, jo Latvijā to vienkārši nav. Esot tikai dažas, kā redīsu un kaņepju sēklas. Kreses audzē mazās plastmasas kastītēs, kas pildītas ar augsni, un mēslojumu vai kādus apstrādes līdzekļus papildus nelieto. Graudi nedrīkst būt kodināti, jo tad ķimikālijas saglabāsies arī kresēs. Līdz šim veikalos bija pieejami tikai diedzējumi, taču tagad varēs iegādāties arī zirnīšu, redīsu un sarkano kāpostu kreses, ar kurām bagātināt uzturu, lai stātos pretim pavasara sagurumam. Garšaugus, piemēram, baziliku, timiānu un citus, Vecapēni piegādā tikai restorāniem, veikalos tos nopirkt nav iespējams. Ar baziliku saimniekam ir rūgta pieredze – tiklīdz tas sasniedzis veikalu noliktavas, sācies brūnēšanas process. Bazilikam nepatīk aukstums, tāpēc arī aukstuma vitrīnā tas ilgi neturas.

Getliņi Eko

Interese par Getliņi Eko saimniecību radās tāpēc, ka jau janvārī bija iespēja nobaudīt īstu, aromātisku Latvijas tomātu. Sāksim ar to, ka vienīgā tomātu saistība ar Getliņiem ir tāda, ka no atkritumiem iegūtais siltums pa caurulēm tiek novadīts uz siltumnīcu. Siltumnīca – liela, iekšējā temperatūra +27 grādi, daudz gaismas ķermeņu, kas imitē saules gaismu, un šur tur lido arī kamenes un pamanāmi labie kukainīši, kas cīnās ar kaitēkļiem. Viss izdarīts tā, lai maksimāli pietuvinātu siltumnīcas apstākļus vasarā esošajiem. Pat gaismas daudzums tiek regulēts, imitējot saules lēktu un rietu, lai tomāti var pamosties un aiziet gulēt gluži kā dabā. Tomātu sakņu sistēma iedzīvojusies akmens vatē, kur tiek regulāri pievadītas tādas pašas minerālvielas, kādas atrodamas augsnē, lai augam nekā netrūktu. Uz tomātiem smidzināts nekas netiek, tāpēc šur tur redzama kāda nopuvusi lapa. Zinu, ka audzēšana akmens vatē neizklausās pārāk dabīgi, bet, pēc agronoma teiktā, sakņu sistēmai esot pilnīgi vienalga, kur iedzīvoties, galvenais, ka auga saknītes var uzsūkt minerālvielas. Un minerālvielas augsnē un tās, kuras piegādā augiem, ne ar ko neatšķiroties, jo ķīmiskie elementi, piemēram, Na (nātrijs), K (kālijs) un citi visur ir vienādi.  Saimniecības nosaukums gan var pircējus maldināt, mudinot domāt, ka tur augušie tomāti ir ekoloģiska prece. Ekoloģiski tie nav, taču par tomātu tīrību un dabīgumu man neradās šaubu.

Sabiedrība Mārupe

Jāteic, Mārupes siltumnīcu teritorija ir diezgan iespaidīga, gurķi vien aizņem kādus 6 hektārus, vēl ir arī tomāti. Siltumnīcās, kur aug gurķi, ir diezgan silts un mitrs gaiss, kas jauki imitē vasaras apstākļus. Arī šeit gurķu sakņu sistēma iedzīvojusies vai nu akmens vatē, vai kokosa šķiedrās, kam tiek regulāri pievadītas minerālvielas. Atšķirības neesot nekādas, vienīgi kokosa šķiedras varot lietot atkārtoti. Uzzinu, ka minerālvielu daudzums tiek pielāgots augu vajadzībām, ņemot vērā to augšanas stadiju, saules gaismas daudzumu un citus apstākļus. Pārsvarā tiek lietoti bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi, kas ir dažādi  labie kukainīši, kuri apēd citus – sliktos. Uz jautājumu, vai šeit izmanto arī kādus ķīmiskos līdzekļus un uz augiem kaut ko smidzina, dārzniece Sandra Ruska atbildēja izvairīgi. Lielākais, ko varēju izdabūt, – šad tad gadoties smidzināt, bet tas notiekot ļoti reti, un to nevar iepriekš paredzēt. Labā ziņa ir tā, ka arī Mārupē visus stādus profilaktiski nesmidzina, bet pesticīdus lieto tikai tad, kad rodas nepieciešamība, – ar ķimikālijām apstrādājot tos stādiņus, kuros kaitēkļi iemetušies. Pēc šīs procedūras no apstrādātajiem stādiem desmit dienas netiekot novākta raža (tas ir laiks, kad ķimikālijas sadaloties un patērētājam vairs neesot kaitīgas). Runājot par vēl vienu pircējus satraucošu tēmu – nitrātiem, jāsaka, slāpekli saturoši savienojumi arī netiekot lietoti vairāk nekā nepieciešams, un nekādu kaitējumu gurķī esošie nitrāti jūsu organismam nenodarīs. Tiem, kam no nitrātiem tomēr bail, atcerieties, ka visvairāk to ir mizā un gurķa kātiņā.

Gan Mārupes saimniecībā, gan Getliņu Eko saimniecībā man vairākkārt atgādināja, ka gurķus un tomātus nekādā gadījumā nevajadzētu likt ledusskapī, jo tur tie zaudē garšas īpašības un kļūst ūdeņaini. Tie jātur istabas temperatūrā. Lai nesavīstu, varot ielikt kādā maisiņā. Vēlamā temperatūra uzglabāšanai ir 12–14 grādu. Ar dīgstiem un kresēm ir mazliet citādi, jo dīgstus vajadzētu turēt ledusskapī, ja negribat, lai dīgšanas process turpinās. Ledusskapī tos droši var turēt arī ilgāk par nedēļu, vienīgi tad vajadzētu pēc kādām 5 dienām tos tos izņemt, noskalot un mazliet padzirdīt (atstāt ūdens peldē). Atsevišķs gadījums ir Ķīnas pupiņas, kuras, atstātas siltumā, ātri vien izdzīs garākus asniņus, kas drīz vien var sākt bojāties. Tāpēc veikalā nopērkamās Ķīnas pupiņas ir diedzētas tikai tā, lai izdīgušie asniņi ir tik tikko redzami.