Piemuļķot dēmonu, jeb - kā atmest smēķēšanu? Sanitas aizkustinošais stāsts
Tie, kuriem ir sanācis dzīves laikā atmest veselību tik ļoti graujošo smēķēšanas paradumu, bieži šo procesu apraksta kā cīņu ar dēmonu. Šāds tēlains apzīmējums ir pirmais, kas ienāk prātā, uzklausot Sanitas pieredzi.
Nav ko noliegt – smēķēšanas statistika Latvijā ir viens no mūsu valsts kauna traipiem, ja vērtējam sevi Eiropas Savienības (ES) kontekstā. Statistika rāda, ka esam vieni no cītīgākajiem smēķētājiem ES.
Saskaņā ar 2024. gada Eiroparometra datiem, Latvijā ir viens no augstākajiem cigarešu un citu dedzināmo tabakas produktu - cigarillu, tinamās tabakas, cigāru, pīpju - smēķētāju īpatsvariem Eiropā. Šos tabakas produktus Latvijā smēķē apmēram 33 % iedzīvotāju.
Pie cigarešu dūmiem pierod bērnībā
Cigarešu smēķētāji lielākoties apzinās un atzīst šī ieraduma kaitīgumu, taču daļa atmest pat nepamēģina, neskatoties uz to, ka katra smēķu paciņa kreatīvos, šaušalīgos, taču patiesos veidos atgādina par to, cik destruktīva organismam ir šī nodarba. Vēl kāds pamēģina, cieš sakāvi un secina, ka ikdienā jau tā rūpju un pienākumu ir gana, lai spētu tērēt enerģiju un motivāciju grūtajam ceļam projām no cigarešu dūmiem.
Pie šiem cilvēkiem ilgus gadus piederēja arī Sanita, kura, kā pati atzīst, smēķēšanu pilnībā spēja atmest, izmantojot dzīves piespēlētos apstākļus. Sieviete, kurai jau tuvojas 50 gadu vecuma slieksnis, norāda, ka ja ne šī iespēja, viņa visticamāk turpinātu smēķēt.
„Tā kā bērnība man aizritēja padomju gados, sanāca kā vairākumam – elpu aizsitoši cigarešu dūmi bija mana ikdiena, pieaugušajiem nekaunoties regulāri uzsmēķēt manā klātienē. Tajos laikos jau tā, diemžēl, bija norma, turklāt pati smēķēšana cilvēkiem bija tikpat neapzināta, ieaudzināta un automātiska kā elpošana. Pati sāku smēķēt aptuveni tajā laikā, kad atvadoties no vidusskolas, nācās uzsākt pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Es pat teiktu – noturējos daudz, daudz ilgāk kā mani vienaudži,” atceras Sanita.
Sieviete norāda, ka viņas gadījumā smēķēšanas biežumu ietekmējusi virkne faktoru. Visvairāk – nodarbinātība un ikdienas rutīna, kas formē to kā tiek pavadītas 24 diennaktī pieejamās stundas.
Sākumā bija ilūzija par kontroli
„Atceros, ka sākotnēji, jaunībā bija sajūta, ka smēķēšanu kontrolēju – nebija gluži tā, ka izpīpēju paciņu dienā, lielākoties tam pievērsos, esot kompānijā ar kādu, kādiem. Jā, dažbrīd sanāca smēķēt ar uzviju, taču nebija vēl tās sajūtas, ka šis paradums ir kaut kas, pār ko kontroli esmu zaudējusi. Varbūt tā gan bija tikai ilūzija,” prāto sieviete.
Citādāk viss kļuva kādu laiku pēc tam, kad Sanitas ikdienu ietekmēja virkne ar ģimeni, bērnu audzināšanu saistītu pienākumu. „Īsti nevaru uzlikt pirkstu un konkrētiem iemesliem, taču tieši šajos gados sapratu, ka smēķēšana ir vienlaikus ir kaut kas, ko es, teiksim tā, izbaudu, bet kas vienlaikus pamatīgi mani tura grožos un savā ziņā izraisa nepatīkamas izjūtas, tīri runājot par pašvērtējumu. Varbūt iemesls bija tas, ka blakus allaž esošie bērni ļoti „pasvītroja” to, cik stulbs un kaitniecisks šis viss pasākums [smēķēšana] ir. Sargājot bērnus, es regulāri izvairījos smēķēt viņu tuvumā, centos pakārtot šo paradumu, kas prasīja zināmu piepūli, jo tobrīd jau faktiski bija tā, ka bez ikdienas cigarešu paciņas es vienkārši nevarēju. Nedod Dievs, ja vēl bija tādas tukšākas darba dienas, kad bija vairāk brīva laika. Katras 15 minūtes, kuras parādījās, sāku intinktīvi uztvert kā pīppauzi, šobrīd drausmīgi atcerēties...” stāsta Sanita.
Nožēlojamie mēģinājumi atmest
Arī viņa, kā daudzi citi, ir tuvojusies idejai atmest smēķēšanu. Tuvojusies, bet ne patiesi mēģinājusi: „Bija tā, ka es apzinājos, ka jāmet miers, taču, godīgi pateikšu, nu nebija manī motivācijas un spēka. Kādas trīs, piecas reizes pa vairākiem gadiem mēģināju šim pievērsties, bet tas viss jau pašā sākumā sabruka.”
Sanita atzīst, ka visos gadījumos pie malas atmesta vien pati doma par atmešanu, taču kādā brīdī dzīve piespēlējusi cita rakstura veselības problēmas. „Bija tā, ka jau vairākus gadus zināju, ka man kādā brīdī būs nepieciešama operācija un tai sekos ilgāka atkopšanās. Gaidīju to ar zināmu nervozitāti, bet tas arī viss... dzīve ir dzīve, tā teikt, neesmu vienīgā. Beigu beigās viss noritēja labi un sākās gaidīšanas periods – lieta tāda, ka pēc šīs operācijas es vairākas nedēļas faktiski biju piesieta gultai un netiku projām. Jā, droši vien jau nojaušams, ka tas kā ar burvju nūjiņu pielika punktu smēķēšanai,” atklāj sieviete.
Jāizmanto dzīves piespēlētā iespēja
„Neteikšu, ka tas bija viegli, bet... nebija arī tā, ka es cietu agoniju. Jā, varētu šķist, ka, ja jau brīvprātīgi nespēj, tad šādā, teju piespiedu veidā, būtu vēl grūtāk vienkārši uzreiz atteikties no cigaretēm, bet tā īsti nebija. Varbūt kaut kā mentāli palīdzēja tas, ka domas lielākoties bija par un ap atveseļošanos, atgūšanos, taču jā... aptuveni trīs nedēlas pagāja bez nevienas cigarētes,” stāsta Sanita.
Taču te nu jāatgriežas pie šīs publikācijas sākumā pieminētajiem dēmoniem. Sanitas interesantā pieredze, atkopjoties no operācijas nudien atgādina teju vai kādas mistikas žanra filmas galvenā varoņa piedzīvoto.
„Nekad neaizmirsīšu tos sapņus, kuri aptuveni nedēļu pēc pēdējās cigaretes man sāka rādīties... Es tajos biju uz kājām, vesela un vienkārši sniedzos pēc cigaretes tā, kā parasti to darīju. Drīz sekoja vispatīkamākās sajūtas un tad pamošanās. Pēc tam es teju vai smējos – paskat, paradums gandrīz kā dēmons mēģina mani visādi pielauzt, pierunāt. Sak – nav jau tā, ka tev jāguļ – celies un, nevis staigā, bet smēķē!” smej sieviete. Taču, īsts vai iedomāts, šis dēmons jau faktiski bija sācis zaudēt savu varu pār viņu.
Pēc ilgstošā „gultas režīma” viņa sapratusi, ka šie apstākļi ir jāizmanto un jāizdara viss iespējamais, lai neatgrieztos pie cigaretēm. „Es biju ļoti gandarīta par to, ka izturēju šīs trīs nedēļas, taču īpaša balva bija atklāsme, ka pēc grūtā sākuma perioda smēķēt ķermenis vairāk neprasa! Nolēmu, ka turpmākās nedēļas ir uzmanīgi sevi jāvēro, jādara viss, lai neiekļūtu situācijās, kuras rosina ļauties vājumam. Tā kā man bija uzradusies krietna deva motivācijas, ar šo nebija problēmu. Turklāt katru aizvadīto bez-dūmu dienu es svinēju kā panākumu,” norāda Sanita.
Sievieti ļoti atbalstījusi ģimene un īpaši vecākā meita, kura papildus jau tā pozitīvajām izmaiņām vēl pietuvinājusi mammu sportiskām aktivitātēm. „Nu tas viss kopumā bija mega siena starp mani un smēķēšanu. Vienā pusē biju es, mana veselība, ģimene un bērni, kuru acīs redzēju lepnumu, bet otrā – sirds un asinsvadu slimības, mēnesī vājprātīgi daudz iztērētas naudas smēķiem un briesmīga pašsajūta. Ja smēķētājs nonāk šādā situācijā, atliek vien atskatīties aiz muguras un atviegloti nopūsties, ka tas viss ir garām,” priecīga ir Sanita.
Viņas ieteikums citiem, kuri joprojām cīnās ar kaitīgo ieradumu ir šāds: „Visticamāk, brist cauri bez palīdzības un ar nodomu vien būs ļoti, ļoti grūti. Nebrīnieties, ja cietīsiet sakāvi. Mana pieredze rāda, ka vispareizāk ir atrast vai mākslīgi izveidot dzīvē apstākļus, kuri vienlaikus izdara divas lietas – kardināli izmaina jūsu ikdienas ritmus un darbības, kā arī būtiski nodarbina jūsu prātus un sirdis. Šādi apstākļi, vismaz manā gadījumā, bija vienīgais kas nostrādāja. Vienas krasas pārmaiņas var būt katalizators citām, tikpat krasām, vajadzīgām pārmaiņām.”
