Brīnumains stāsts - Zigmārs atveseļojas pēc 26 gadu vecumā piedzīvotā insulta

Zigmārs bija jauns veselīgs students, ar talantu ātri apgūt valodas un aktīviem hobijiem, līdz 2011. gada Jāņu rītā viņa dzīve apmeta kūleni. „Pēkšņi sākās krampji. Atceros, visi izskatījās tik norūpējušies, ka man pat gribējās smieties. Patiesībā vairs nekontrolēju nevienu savu muskuli. Dzirdēju, kā izsauca ātro palīdzību, atceros, kā mani sasēja, lai dabūtu mašīnā, jo man joprojām bija mežonīgi krampji,” atceras Zigmārs.

Sākumā aizveda uz Jēkabpils slimnīcu. Pēc tam uz Rīgu, Gaiļezeru. Tajā mirklī nebija lielu cerību, ka jauno puisi līdz galvaspilsētai vēl pagūtu aizgādāt dzīvu, jo viņa stāvolis bija vairāk nekā smags.

Paguva. Tur nekavējoties veica magnētisko rezonansi ar kontrastvielu. Izrādās, trombs nosprostojis bazilāro artēriju – asinsvadu, kas apgādā smadzeņu stumbru un centrus, kas regulē dzīvībai svarīgas ķermeņa funkcijas.

Pēcsvētku dienā slimnīcas reanimācijas nodaļas pārpildītas, un Zigmāru uzņēmās ārstēt Toksikoloģijas un sepses klīnikā. Ceturtajā dienā Zigmāra tuvinieki runā ar ārstiem, un mediķiem nav iepriecinošu jaunumu. Situācija dzīvībai ir joprojām ļoti bīstama. Zigmāra mamma Inese atceras, kā tajā vakarā nodaļas virsārste daktere Vija Cera ar vislielāko cilvēcību viņu mierināja. „Es skatījos uz ārsti un domāju – tā nevar būt. Tā nedrīkst būt!”

Cerība bezcerībā

„Ko vēl dara pasaulē šādos gadījumos?” tuvinieki tincināja mediķus. Ārsti ieteica parunāt ar fizioterapeiti Ilzi Tereško.

Nākamajā dienā pie Zigmāra ieradās Tereško un vēl trīs fizioterapeites. Tā viņas nāca katru dienu pirms un pēc pusdienām, lai vingrinātu Zigmāru, kaut viņš vēl gulēja dziļā komā.

Pagāja nepilns mēnesis. Zigmārs joprojām bija dzīvs, bet komā. „Šodien es varu pateikt, ka viņš nav bezcerīgs,” pēc izmeklēšanas teica profesore Gaida Krūmiņa. Bija sākusi veidoties alternatīva smadzeņu apasiņošana pa miega artērijām. Un tā jau bija brīnumaina veiksme. Kaut ko vairāk prognozēt bija pāragri. Vai vispār kādreiz modīsies, vai ne, vai kaut ko vairs sapratīs. Zigmāra tuvinieki arī par to bija bezgala laimīgi.

Vilcānu ģimene joprojām ir ārkārtīgi pateicīga reanimācijas aprūpētājām - māsu palīdzēm – Maijai, Artai, Ilgai. Pateicoties viņām, Zigmāram nekad nav bijis neviena izgulējuma. „Viņas mums daudz iemācīja. Kad likās pilnīgi bezcerīgi, Maija teica: „Tu nebaidies! Parunājies ar Dievu un izdari visu arī no savas puses. Mēs nezinām, kad tas brīnums var notikt.”

Neliegšos, mēģināju šiem mediķiem no tīras sirds pateikties ar naudu, bet viņas kategoriski neņēma, sakot, ka mums vēl pietiks, kur to tērēt. Tāpat atteicās arī ārsti,” atklāj Inese.

Jūlija beigās Zigmārs sāka mosties. Sadzirdējis, kā medmāsiņas kaut ko stāsta pacientei. „Es jutos ļoti pateicīgs un priecīgs, ka ar mani viss ir kārtībā. Iepriekšējās sarunas, ko dzirdēju, un murgi, ko redzēju, šķita kaut kas nosapņots un nereāls – tikai sapņi. Es biju laimīgs līdz brīdim, kad centos atvērt acis. Nekas nenotika. Atkal! Nekā. Es biju paralizēts.

Es mēģināju runāt, bet arī nekas nenotika. Tad sapratu, ka atgadījies kaut kas ļoti slikts.”

Pirmās sāka klausīt acis. Pamazām atguvās arī labā roka.

„Sākumā manas rokas sēja pie gultas, jo es miegā rāvu nost visas sistēmas un elpināšanas aparāta trubas. Grūti izteikt, cik ļoti to ienīdu. Sākumā visu laiku raudāju. Kāpēc tā?! Kāpēc ar mani!? Tad apjēdzu, ka neko jau izdarīt vairs nevaru. Vai nu tu to pieņem, vai nu tu sevi ar šiem neatbildamajiem jautājumiem posti,” stāsta Zigmārs.

Kad vēl klausīja tikai acis, Zigmārs austiņās klausījās angļu humoršovus. „Ko raudāt? Ko pieraudāsi? Labāk pasmieties,” viņš tagad saka.

Kā sazināties, ja klausa vien acis? Sākumā tuvinieki uz stingra papīra uzrakstīja alfabētu un, rādot burtus, sagaidīja apstiprinošu mirkšķināšanu. Pēc tam šo sistēmu pilnveidoja, burtus izvietojot kā uz datora klaviatūras – visiem bija ērtāk. Ar laiku kustīgumu sāka atgūt labā roka, un Zigmārs, izmantojot burtus, varēja rādīt, ko grib teikt.

Vasaras beigās Zigmārs devās uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari. Joprojām gulošs, Intensīvās terapijas palātā, spējīgs vien nedaudz kustināt labo roku un mirkšķināt acis.

„Fizioterapijas nodaļas vadītāja Dace Stirāne bija tā, kura Zigmāru piecēla. Sākot ar sēdēšanu, galvas turēšanu,” atceras Zigmāra mamma. Pirmā tūre Vaivaros ilga vien astoņas dienas, jo Zigmāram atsākās krampji un viņš nokļuva Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas intensīvajā palātā. Vēlāk izrādījās, ka esošajām problēmām pievienojusies Baumaņa infekcija ar augstu temperatūru, un Zigmāru pārvietoja izolatoru. Pie viņa varēja iet vien spectērpos. Pateicoties gudriem ārstiem un rūpīgai ārstēšanai, Zigmārs drīz varēja atgriezties Vaivaros.

Tagad Zigmārs ar smaidu atceras iepazīšanos ar kopēju Nelliju. „Pirmajā dienā viņa uzliek ēdienu uz galdiņa un pavēl – tūlīt karoti rokā un ēd!” Sākumā pat dusmojos – kā viņa tā drīkst! Es, nabaga Zigmāriņš, nupat tikai esmu ticis ārā no tā visa ārprāta, pirmo reizi šajos mēnešos karoti turu rokā, nupat tikai no kuņģa izņemta stoma, pa kuru visu laiku biju barots, kamēr sāka atgriezties rīšanas refleksi – nu kā viņa nesaprot?! Nellija savu panāca, un es ēdu pats. Patiesībā Nellijai bija liela taisnība tajā brīdī. No tā brīža sākās ceļš uz manu patstāvību.”

Vaivaros novērtēja Zigmāra lielo vēlmi atgūt veselību un progresu. „Es no Vaivariem savām kājām gribu iziet,” Zigmārs pauda, kad ar kārtējo ārstu konsīliju pie viņa bija ieradusies profesore Anita Vētra.

No septembra līdz Ziemassvētkiem Vaivaru fizioterapeites jau bija iemācījušas Zigmāram ne tikai sēdēt un noturēt galvu, bet arī staigāt, izmantojot rāmi.

Ziemassvētkos Zigmāra mamma palīdzēja dēlam iesaistīties lielākā avantūrā, nekā sākumā domāts. Zigmārs ļoti vēlējās redzēt pasaulslavenā cirka „Cirque du Soleil” šovu „Saltimbanco” Arēnā „Rīga”. Tolaik stomas no elpvada un kuņģa bija jau izņemtas, Zigmārs stabili spēja pārvietoties ratiņos, un mamma nopirka biļetes. Uz šovu Zigmārs devās ar tēvu. Izrādās, biļetes nopirktas pašā augšā. Apsargi gan teica, ka nav obligāti tur kāpt, ka ar ratiņiem var sēdēt arī pretim ieejai un tētim atnesīšot krēslu, bet abi palēnām uzkāpa savās vietās. Noskatījās izrādi un tāpat pamazām nokāpa līdz ratiņkrēslam.

Šajos trijos gados Zigmārs regulāri atgriezās Vaivaros, lai atkal apgūtu jaunus vingrinājumus un ar fizioterapeitu, ergoterapeitu un logopēdu palīdzību neatlaidīgi atgūtu veselību. Divarpus gadu viņa fizioterapeite bija Dace Stirāne, bet kopš viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā, ar Zigmāru pēdējās divas reizes strādāja fizioterapeite Anna. „Nu tā ir meitene! Kā Anna Zigmāru izdzen, tā viņš savu mūžu nav dzīts. Trīs slapji krekli dienā! Abas ar Jūliju,” sajūsminās Zigmāra mamma.

„Vaivaros man iedzina, ka viss pašam jādara. Pats uzvelku botas, pats izbraucu ārā, pats pastaigāju,” piebilst Zigmārs.

Šajos gados Zigmāru visu laiku vadā uz dažādiem rehabilitācijas centriem – arī Līgatnē, uz procedūrām tepat, Jēkabpilī. Mājās, istabā, ir izveidota zviedru siena, pie kuras Zigmārs var pats vingrot, tēvs pagalmā izveidojis līdztekas, kur puisis var trenēties pats, nebaidoties nokrist arī tad, kad vecāki ir darbā. „Mums ir daudz jāstrādā, jo rehabilitācija pēc insulta ir dārgs prieks,” atzīst Zigmāra vecāki. Par laimi, Zigmāram ir ne tikai stipra un atbalstoša ģimene, bet arī pārējie radi.

„Esmu laimīga, ka man ir tik ļoti labi bērni. Nekad nedomāju, ka viņi ir gatavi tik milzīgiem upuriem cits cita labā,” aizkustināta atzīst Inese. Jaunākā māsa Una ar ģimeni pārcēlās no Rīgas uz Jēkabpili, lai varētu palīdzēt un atbalstīt brāli. Arī Unas mazā meitiņa Grēta rūpējas un ārstē Zigmāru, kā nu māk.

Kad ar Zigmāru tikko bija notikusi nelaime, Una bija gaidībās septītajā mēnesī. Viņa nāca uz slimnīcu divas reizes dienā – no rītiem un pēcpusdienā ar Zigmāra draudzeni Kristīni.

Vecākā māsa Gundega ir ērģelniece, kas dzīvo Zviedrijā, un viņa regulāri brauca pie brāļa. Abi vecāki braukāja no Jēkabpils nedēļas nogalēs. Grafiks bija sadalīts, un tuvinieki pie Zigmāra nāca kā uz darbu. Tovasar visi savus atvaļinājumus bija iztērējuši, aprūpējot Zigmāru.

„Bez savas ģimenes brīnišķīgā atbalsta es ar jums tagad nerunātu,” atzīst Zigmārs. Viņa ceļš uz veselību vēl turpinās ar optimismu un rūpīgu ikdienas darbu. Prognozēs par savu iespēju robežām viņš vairs neklausās, bet katru dienu rūpīgi strādā pie triekas atņemto spēju atgūšanas. Zigmārs tic, ka brīnumi ir iespējami, bet, lai tos nepalaistu garām, ir jābūt pēc iespējas labākā formā.

2011. gada jūnijs. Ar komā gulošo Zigmāru strādā fizioterapeites

Vilcānu ģimenes PALDIES MEDIĶIEM!

Gaiļezera Toksikoloģijas un sepses klīnikā - virsārstei Vijai Cerai, nodaļas vadītājam Oļegam Šubam, dakteriem Robertam Stašinskim, Vladimiram Krasņikam. Personālam Maijai, Ilgai, Artai un visiem, kuri mums palīdzēja.

Gaiļezera Neiroangioloģijas nodaļas vadītājai dakterei Birutai Tilgalei, dakterei Valdai Akermanei.

Gaiļezera Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas klīnikas komandai - dakterei Illai Mihejevai, fizioterapeitēm Ilzei Tereško, Elīnai Korago, Jekaterinai Kosovai, Dacei Riekstiņai. Profesoriem EgilamVītolam, Ardim Platkājim, īpaši Gaidai Krūmiņai.

Stradiņa slimnīcas neiroloģijas nodaļai: ārstiem Olgai Minibajevai, Robertam Rībeniekam, Lanai Vainšteinai, Inesei Fišerei. Radiologam Kārlim Kupčam.

Jēkabpils slimnīcā Zitai un Jānim Danevičiem, rehabilitācijas nodaļas vadītājai dakterei Valentīnai Skrodelei un viņas komandai, ģimenes ārstei Tatjanai Dobulānei.

Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari, neiroloģijas nodaļas darbiniekiem par darbu, kas atgrieza dzīvē Zigmāru, cieņas mīlestības vārdi profesorei Anitai Vētrai, nodaļas vadītājai Ingai Tanenbergai, dakterei Lienai Biezajai, dakterei Ritai Seskei. Māsām un aprūpētājiem, īpaši Valērijam par lielo atbalstu.

Fizioterapeitēm, kas ar savu darbu spēj panākt neiedomājamus rezultātus,- Dacei Stirānei un Annai Kirilovai.

Paldies par atgūtajām runas spējām logopēdēm Sigitai ,Ķeirei Vaivaru rehabilitācijas centrā, Dacei Vaivodei Līgatnes rehabilitācijas centrā.

Mūsu ģimenei nekad nepietrūks pateicības vārdu šiem profesionāļiem, kas spēja izglābt un atgriezt dzīvei mūsu ZIGMĀRU.