Daktere Anna palīdz bērniem piedzimt laimīgiem

Daktere Anna Krumpāne pirms divdesmit gadiem izdarīja kardinālu izvēli – atteicās taisīt abortus un kopā ar domubiedriem nodibināja kustību Par dzīvību. Nu jau desmit gadus ginekoloģe un psihoterapeite Anna Krumpāne strādā perinatālās psiholoģijas jomā – pavada grūtnieces cauri deviņu mēnešu gaidīšanas periodam līdz pat mazuļa piedzimšanai. Daktere ir bijusi gan dzīvības, gan nāves pusē: veikusi vairāk nekā desmit abortu dienā un palīdzējusi pasauli ieraudzīt tūkstošiem mazuļu, tāpēc viņa labāk nekā citi apzinās piedzimšanas mistērijas lielo nozīmi cilvēka dzīvē. Pieredzējusī daktere saka: trīs brīnumvārdi mums būs bērns paceļ cilvēkus sprīdi virs zeme. Turpmākos mēnešus sieviete ir tuvāk Dievam – viņa rada jaunu cilvēku.

Lai gan perinatālā psiholoģija – zinātne, kas pēta sarežģītos topošā bērna jeb augļa psiholoģiskos procesus – ir relatīvi jauna, jo radusies 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, par to, ka laiks, kas pavadīts mātes vēderā no ieņemšanas brīža līdz piedzimšanai, spēcīgi ietekmē bērna veselību, attīstību, talantus, morāli un pat izskatu, zināja jau senajās sabiedrībās, kas dzīvoja pirms mūsu ēras.

Senajā Ķīnā un Korejā pieņēma, ka piedzimšanas brīdī bērnam jau ir deviņi mēneši, tātad cilvēka dzīve sākas ieņemšanas brīdī. Pirms tūkstoš gadiem Ķīnā darbojās pirmsdzemdību klīnikas, kur harmoniskā gaisotnē savus mazuļus gaidīja bagātas grūtnieces. Lai dzemdētu skaistus mazuļus, antīko laiku aristokrātes, gaidot bērnu, klausījās mūziku, dejoja un baudīja mākslu.

Par seno latviešu īpašo attieksmi pret gaidību laiku liecina krāšņie ticējumi. Grūtniecības laikā sieviete nedrīkstēja skatīties uz mironi, jo tad bērns šķielēs. Redzot uguni, nedrīkstēja ķert pie vēdera, pretējā gadījumā attiecīgajā vietā bērnam varēja rasties ugunszīme. Ieraugot maitu vai kādu citu sliktumu, sievietei bija jāizliekas to nemanām, lai bērns nepiedzimtu nevesels. Sieviete nedrīkstēja sēdēt uz sliekšņa, brīnīties par kāda sliktajām īpašībām, ķildoties un dusmoties. Vecas sievas viņai ieteica dziedāt, skatīties uz smukām bildēm, lai bērns smuks piedzimtu, mazgāt vaigus pienā un lasīt puķes pļavā. Par cieņpilno attieksmi pret sievieti mātes cerībās liecina ticējums, ka sievietei vajagot iet paceltu galvu un drīz vien kādam izstāstīt, ka ir grūta.

Viens no pirmajiem, kas mēģināja ieviest dzemdību traumas faktu psihoanalīzē, bija austriešu psihoanalītiķis Oto Ranks. Viņš uzskatīja, ka visdziļāk cilvēks tiek traumēts brīdī, kad viņam jāatstāj siltais mātes klēpis un jānokļūst aukstajā un naidīgajā pasaulē. Šī pieredze indivīdu vajās visu mūžu. 1954. gadā britu psihiatrs Frenks Leiks konstatēja, ka viņa pacienti cieš no pirmatnējām sāpēm, kas saistītas ar dzemdību traumām. Nedaudz vēlāk speciālistu uzmanību piesaistīja ārsta Artura Džeinova pētījumi, kuru laikā viņa pacienti devās lejup pa traumējošu atmiņu kāpnēm, līdz nonāca pie sāpju avota – atmiņām par dzimšanas traumām.

Tomēr par perinatālās psiholoģijas pamatlicēju tiek uzskatīts čehu izcelsmes amerikānis, zinātnieks un ārsts Staņislavs Grofs, kas 20. gadsimta septiņdesmitajos gados radīja populāro teoriju par perinatālajām matricēm, kas katrā cilvēkā tiek ieliktas piedzimstot un realizējas dzīves laikā. Grofa idejas vēlāk apstiprināja daudzi pētījumi – deviņu mēnešu attīstības procesā mazulis intensīvi jūt, pārdzīvo, dzird, reaģē uz gaismu, pat raud un smejas. Viņš nemanāmi, bet intensīvi sazinās ar apkārtējo pasauli. Noskaidrots, ka apzinātā atmiņa bērnam attīstās apmēram sestajā grūtniecības mēnesī. Šajā laikā galvas smadzenes jau ir pietiekami attīstītas, lai uztvertu un atcerētos informāciju.

Grofs un Leiks ar saviem sekotājiem izstrādāja koncepciju māte – bērns – stress, kas paredz, ka auglis mātes ķermenī tiek pakļauts ārkārtīgi sarežģītiem emocionāliem stāvokļiem. Mātes un gaidāmā mazuļa mijiedarbība ir daudzslāņaina, sarežģīta un brīnumaina. Pētnieki pieļauj, ka proteīna molekulā ir mikrostruktūras, kas spēj atcerēties. Iespējams, ka atmiņa tiek dublēta un pārnesta ar citoplazmu. Viens no būtiskākajiem notikumiem, par ko runā Grofs, ir bioloģiskā dzimšana, kas ir kā sprādziens, spēcīgs grūdiens personības attīstībā. Grofs izpētīja, ka cilvēkam ir tā sauktā kondensētā pieredzes sistēma – dinamisks atmiņu sakopojums, kas saistīts ar intensīvām ķermeņa sajūtām un spēcīgām emocijām, kuras darbojas visos psihes līmeņos.

Atmiņas par dzimšanas procesu glabājas zemapziņā un aktivizējas konkrētās dzīves situācijās. Piemēram, ja bērns dzemdībās ir smacis vai pēc dzemdībām nav uzlikts uz mātes krūtīm, viņu visu dzīvi var pavadīt bailes, jo zemapziņā dziļu nospiedumu atstājusi nāves klātbūtnes pieredze. Dzīves laikā cilvēks var slimot ar depresiju, fobijām, trauksmi, viņu var piemeklēt astmas lēkmes. Perinatālajā psiholoģijā uzskata, ka dabiskas dzemdības, kuru laikā mātes asinīs netrako baiļu hormoni, ir cilvēka pirmā abpusējas sadarbības pieredze. Dzemdību laikā bērna zemapziņā iestrādājas neizdzēšama programma: tu neesi viens, tu ar visu spēj tikt galā. Dzemdību sāpju laikā mātes organismā notiek maiguma hormona oksitocīna izvirdums.

Ja sievietei pirms dzemdībām bailēs sažņaudzas visi muskuļi, pārbiedētais bērns sastingst, un arī dzīves laikā viņš būs nedrošs. Ja dzemdības bez vajadzības tiek stimulētas, mierīgi gulošais bērns tiek barbariski izgrūsts, patiesībā nodots. Angļu psihologi uzskata, ka šādi dzimušie ir ļauni un atriebīgi, bet sarežģītās situācijās kļūst bezspēcīgi. Pēc perinatālās psiholoģijas, spinālā anestēzija ir bērna pirmais kaifs – narkotisks reibums. Ir izpētīts, ka lielāka iespēja kļūt par narkomāniem ir tiem pusaudžiem, kuru mātes dzemdību laikā tikušas atsāpinātas. Ķeizargrieziena laikā pasaulē ierodas cilvēks ar dzēstu dzīves programmu – viņš nekam nav gatavs, jo nav cīnījies un sadarbojies. Vēlāk viņu piemeklēs sajūta, ka dzīvei nav jēgas. Ir noskaidrots, ka daļu dzemdētājas sāpju enerģijas pārņem līdzpārdzīvojošs bērna tēvs. Mazulis jau ir dzirdējis tēva sirdspukstus un pazīst tēva balsi.

Perinatālo psiholoģiju Anna studējusi Sanktpēterburgā, zināšanas papildinājusi Šveicē un Francijā. Tomēr dzemdniecība ir ierakstīta Annas dzimtā. Ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem vietā, kur tagad saimnieko Anna, viņas vecvecmamma visā apkaimē pieņēma dzemdības. Vecātēva māte un māsa vāca zālītes – sasēja ar lina diegiem un piekāra šķūnī pie griestiem. Vietējās sievas pie viņas nāca pēc padoma un tējiņām. Viņa ņēma Annu līdzi uz mežu un stāstīja: šī ir pret pūžņošanu, šī uzlabo asinis, šī nomierina. Viņa Annai iemācīja rožu un čūsku vārdus...

Pabeigusi medicīnas skolu, astoņpadsmitgadīgā Anna sāka strādāt Rīgas Dzelzceļa slimnīcā. Dienā mācījās, naktī strādāja par bērnu māsu. Darīja visu – mazgāja asinīm notraipītās grīdas, turēja roku kliedzošām dzemdētājām un pamazām apguva vecmātes profesiju. Pēc tam kļuva ārste.

Kamēr jaunā daktere Anna meistarīgi un ātri citu pēc cita kā pa konveijeru veica abortus, viņu urdīja doma, ka tas nav pareizais ceļš. “Pabeidzu institūtu un, kā jau jaunie, jutos visu varoša un zinoša. Mani nosūtīja uz Ventspili, kur arodā ievadīja kolēģi – izcili ārsti. Astoņdesmitajos gados dienā man bija desmit un vairāk abortu. Man vakarā pēc darba sāpēja plecs. Tolaik Latvijā bija 40 tūkstoši dzemdību gadā un tikpat daudz abortu. Process noritēja visai brutāli. Padomju laikā tas, ka sievietei ir desmit un vairāk abortu, nebija nekas ārkārtējs. Kad aizbraucu uz Latgali pie savas dziļi ticīgās vecmāmiņas, viņa teica: “Anna! Nu, ko tu dari?!” Es lepni atbildēju, ka esmu ārste ginekoloģe, tomēr šaubu liesmas ar gadiem pieņēmās spēkā. Tā sajūta, kad, taisot abortu, tev rokā iekrīt sīciņš divus trīs centimetrus garš bērniņš, kuram ir rociņas un kājiņas, ir briesmīga. Es visu laiku par to domāju, tomēr turpināju strādāt vēl desmit gadus.”

Anna apprecējās un atgriezās Krāslavā, kur drīz vien kļuva par rajona galveno ginekoloģi. “Tas bija pats nelabais, kas uzkurināja, kad apkārt visi teica: “Vai, dakter, cik jums viegla roka, sieviete pēc divām stundām iet mājās, un nekādu komplikāciju.” Es pati sevi uzmundrināju: “Nu, kurš gan cits, ja ne tu...” Sākās atmodas laiks, kad bez bažām varēja iet uz baznīcu, un es daudz runāju ar priesteriem. Jautāju, kā man dzīvot tālāk. Man atbildēja: “Jums, dakter, daudz jālūdzas un jāmeklē atbilde sevī.” Pagāja vēl pieci gadi, es gaidīju otro bērniņu. Mums bija koleģiāla vienošanās, ka ārste, kas gaida mazuli, abortus netaisa, viņas vietā to izdara citi. Piedzima dēls Jānis, un pēc laika man bija jāatgriežas darbā. Es biju izlēmusi, ka abortus vairs netaisīšu. Galvenais ārsts teica: “Ar šādu attieksmi tu nevari ieņemt vadošu amatu, jāraksta atlūgums.” Kolēģi bija noskaitušies: ko tu iedomājies? Tu viena būsi baltā, pareizā, bet mēs tie bendes?”

Bija ekonomiski smags laiks – 1996. gads. Vīram vairs nebija darba, divi mazi bērni, bankā kredīts. “Asaras bira, es daudz lūdzos. Pārcēlāmies uz laukiem. Vīrs ar izkapti pļāva sienu, man bija trīs govis, mammai – četras. Es slaucu visas septiņas, mamma pieskatīja manus bērnus.” Pēc pusgada Anna avīzē nejauši uzdūrās informācijai par svētceļojumu uz Medžugorji, pilsētu Bosnijā un Hercegovinā, kas slavena kā Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās vieta. Viņa nolēma braukt.

Pagāja viena, otra, trešā diena, bet mājienu Anna nejuta. Pēdējā dienā, kad viņa, nogrimusi domās, gāja ārā no baznīcas, vīrs, kas pie ieejas pārdeva mazas svētbildes un suvenīrus, saķēra viņu aiz mēteļa stūra un iespieda rokās bildi, kurā bija redzams gaismas apspīdēts bērniņš un balodis ar svēto garu. Annai viss kļuva skaidrs. Viņa atgriezās mājās, turpināja slaukt govis un kopā ar domubiedriem nodibināja kustību Par dzīvību. Pēc trim mēnešiem Anna saņēma vēstuli no Amerikas. Nepazīstama sieviete rakstīja, ka aicina Annu uz konferenci Šveicē, kurā piedalīsies ārsti, kas atteikušies no abortiem.

“Atbildēju, ka nevaru pat sapņot par Šveici, jo man jādomā, par ko rīt maizi nopirkt. Tolaik lauku pienu un krējumu nevienam nevajadzēja – kaut grāvī lej. Paši bijām paēduši, un maizei pietika, nekam vairāk. Sieviete man atbildēja, ka nopirks biļeti, arī miteklis būs, man tikai jāapstiprina, ka braukšu. Viņa bija uzzinājusi, ka Latvijā ir daktere – baltais zvirbulis citu vidū. Jutos apstulbusi. Neticēju, ka kaut kas tāds iespējams. Sēdēju autobusā un raudāju – man kaut kas bija atklājies.”

Pēc neilga laika Annai piezvanīja Daugavpils slimnīcas galvenais ārsts un aicināja kļūt par jaunatvērtās dzemdību nodaļas vadītāju, jo “mēs zinām, ka jūs netaisāt abortus”. Anna dzīvoja 40 kilometru attālumā no Daugavpils, mašīnas viņai nebija, vīrs atteicās pārcelties uz pilsētu, bērni bija mazi, bet viņa nodomāja: “Dieva ceļi ir neizdibināmi, un esmu instruments tā Kunga rokās.” Un pieņēma izaicinājumu. Pēc divarpus nodaļas vadītājas amatā pavadītiem gadiem daktere atvēra privātpraksi. Latgales ģimenes veselības centrā caur Annas rokām izgājušas jau aptuveni 5000 grūtnieču. Anna nav pametusi darbu dzemdību nodaļā – vada dzemdības, palīdzot nākt pasaulē bērniņam.

Perinatālajā psiholoģijā svarīgs ir viss, kas notiek starp bērna vecākiem, arī pirms ieņemšanas. Ir pētījumi, kas apliecina, ka bērna attīstībā un veselībā nozīme ir sievietes motivācijai, kāpēc viņa laiž pasaulē mazuli. Bērns slimo, un, runājot ar mammu, izrādās, ka viņa palikusi stāvoklī, lai vīram nebūtu jāiet armijā vai lai iegūtu lielāku dzīvokli. Ja vecāku motivācija ir tīra, mīlestības vadīta, bērns ir noturīgāks pret slimībām, dzīvotspējīgāks, drošāks.

No ginekoloģijas viedokļa, perinatālais periods sākas 22. grūtniecības nedēļā, bet perinatālā psiholoģija sākas ar ieņemšanas brīdi, tāpēc ir svarīgi, vai tas noticis mīlestībā vai pēc kārtējā strīda, kad pāris salīgst gultā un iestājas grūtniecība. Anna saka: “Jā, es esmu par dzīvību, bet nogriezt kā ar nazi dzīvē nevar, uz visu jālūkojas ar sapratni. Es nevienai nepārmetu un nevienu nepierunāju – nekādā gadījumā! Mans uzdevums ir tikai izskaidrot, ka dzīvība ir svēta.”

Lai bērns optimāli attīstītos, grūtniecības laikā sievietēm veidojas tā sauktā gestācijas dominante. Tās fizioloģiskā sastāvdaļa nosaka pārmaiņas organismā, lai spētu iznēsāt un dzemdēt bērnu, bet psiholoģiskā puse izpaužas attiecībās ar grūtniecību un gaidāmo bērnu. Ir pieci gestācijas dominantes psiholoģiskie tipi. Aizpildot testu, iespējams noteikt, pie kura tipa sieviete pieder, un atbilstoši viņai palīdzēt.

Optimālajam tipam korekcija nav nepieciešama, jo sieviete priecājas par grūtniecību, prātīgi izturas pret veselību, turpina aktīvu dzīvesveidu, apmeklē speciālistu. Hipogestognostiskajam tipam raksturīga nevēlēšanās neko mainīt. Sieviete ignorē grūtniecību un pēc dzemdībām turpina iepriekšējo dzīvesveidu, neveltot jaundzimušajam pietiekamu uzmanību. Rūpes par jaundzimušo pārņem vecvecāki vai aukle. Šā tipa sieviete negrib pēcdzemdību atvaļinājumu vai pārtraukt mācības. Eiforiskajam tipam raksturīga pārlieka emocionalitāte. Šīs sievietes grūtniecību mēdz izmantot, lai manipulētu ar vīru, pārlieku aizrautīgi stāsta, cik ļoti mīl gaidāmo bērnu, kas piedzimstot sagādā vilšanos. Rūpes par bērnu šādas sievietes uzveļ citiem. Satrauktajam tipam vērojama liela trauksme, kas, ņemot vērā sievietes veselības stāvokli, disharmoniskas attiecības ģimenē vai sadzīves problēmas, dažkārt ir psiholoģiski pamatota. Depresīvajam tipam piemīt neticība saviem spēkiem, bailes par dzemdību norisi, bērna veselību, vīru, kas var aiziet pie citas. Depresīvā noskaņojumā ir divi procenti no visām grūtniecēm, optimālā – 50 procentu, pārējie tipi sadalās aptuveni līdzīgās proporcijās.

“Ir cilvēki, kas lielās: es esmu ekstrasenss, es varu izārstēt! Neko tu nevari. Tu vari tikai parādīt ceļu, bet tas jāiet katram pašam. Strādājot ar klientēm, es saku: aizej uz mežu, pļavu, piestāj pie koka, ieej baznīcā, paskaties uz gleznām muzejā. Ieklausies sevī un sajūti, kur tavas acis piestāj, elpa aizraujas un sirds veldzējas. Kad sieviete gaida bērniņu, viņa nevar sist kāju pie zemes un pieprasīt, lai notiek tā, ka viņa iedomājusies, caur agresiju viņa nevar sacīt: “Tā, tagad domāšu labas domas.” Visam jānotiek viegli, mierīgi un dabiski. Netrako, saliec visu pa plauktiņiem, un tu visu varēsi. Neskrien, nedzenies – sesija, darbs, mājas! Bērna gaidīšana ir lielais pārdomu laiks.”

Pie Annas grūtnieces nāk kopā ar vīriem. Daktere pacietīgi skaidro: “Vīrs daudz strādā, nāk vēlu mājās, bet tu nezvani, nekliedz, ja viņš neatgriežas laikā. Vīrs pacieš vienreiz, otru reizi, bet tad uzsprāgst. Stāstu, skaidroju, un abi kļūst mierīgāki. Vīriešiem ir grūti pieņemt, ka sieviete visu uzmanību velta jaundzimušajam, viņu atstājot novārtā. Kad paskaidroju, kāpēc tas tā notiek, viņi saprot.”

Anna vēro, ka modē ir renesanse attiecībās un lieli starplaiki starp bērniem – pat divdesmit gadu. “Tas ir brīnišķīgi. Ja bērns ir plānots – nevis pēc grāmatas, bet iekšēji, pāris piedzīvo bezgala laimīgus brīžus, kas atšķiras no jaunības kaislībām. Dzīve kļūst piepildīta, krāšņa. Sieviete kļūst jaunāka iekšēji un ārēji.”

Tomēr dzemdības nenozīmē tikai prieku – tas ir liels stress, fizisks darbs, un dažreiz tam var sekot pēcdzemdību depresija. Depresija parādās jau grūtniecības laikā, dažreiz smaga. “Četrdesmit gadu laikā manā praksē bijušas tikai trīs smagas depresijas. Viena sieviete neizveseļojās. Viņa jau grūtniecības laikā bija satraukta, uzbudināta, baidījās, ka kaut kas slikts notiks. Pēc dzemdībām viņa nonāca stacionārā. Dzemdības var saasināt psihiskas slimības. Tomēr jābūt augsnei, ar pilnīgi veselu sievieti tā nenotiek. Kad bērns sāk veidoties un augt sievietes ķermenī, viņš savā ziņā ir kā svešķermenis. Sievietes imunitāte samazinās, tāpēc viņai var saasināties arī hroniskās kaites.

Ārsti mēdz teikt: esam priecīgi par katru veselu bērnu. Anna pamāj ar galvu: “No pieredzes varu teikt, ka pilnīgi normāla grūtniecība un dzemdības ir 25 procentos gadījumu. Kad sāku strādāt par vecmāti, ķeizargriezienus veica 3–5 procentos gadījumu no kopējā dzemdību skaita, tagad ar ķeizargriezienu pasaulē nāk gandrīz vai trešā daļa bērnu. Sievietes ir nevarīgas un nepacietīgas. Turklāt dzemdniecība ir liela māksla. Ja dakterim ir kaut mazākās šaubas un sieviete nav gatava pati laist pasaulē bērnu, ārsts neriskēs. Mēs dzīvojam mākslīgā vidē, esam pieraduši pie komforta, kājām iet vairs neprotam, pēc piena uz veikalu braucam ar mašīnu, vismazākās neērtības un grūtības izraisa histēriju. Īstai dzīvei mūsdienu cilvēks nav gatavs.”

Daktere uzskata, ka tad, ja nav medicīnisku indikāciju, dzemdības nav arī jāstimulē: “Dzemdības nozīmē hormonālu sprādzienu mazuļa apziņā – pozitīvu programmu visam mūžam. Zemapziņā bērnam būs saglabājusies vēsts, ka no tumsas iespējams izkļūt gaismā. Tās, ar kurām es strādāju, zina, ka dzemdības ir liels fizisks darbs, uz kuru viņas iet ar gandarījumu. 27. jūnijā piedzima mans otrais mazbērns. Pirmo meita dzemdēja divas diennaktis, un visi teica: “ Ko tu viņu moki, vai ķeizaru nevari uztaisīt?” Atbildēju, ka dzemdības ir dabisks cilvēka pasaulē nākšanas ceļš. Bērns necieš, bet mana meita var paciesties. Mazais piedzima labi. Gaidot otro mazuli, viņa jau bija gatava procesam. Bērniņš piedzima divu stundu laikā. Viss ir galvā. Dzemdību norise ir atkarīga no tā, kā sieviete deviņus mēnešus domā.”

Sāpīgs jautājums ir par iedzimtām augļa patoloģijām, ko mūsdienās var noteikt agrīni. “Reizēm mēs redzam, ka bērniņš piedzims, bet drīz vien nomirs, tomēr sieviete izvēlas bērnu laist pasaulē.” Daktere Anna stāsta, ka ir sastapusi dzīvesgudras sievietes, kuras saprot, kāpēc bērniņš aizgājis bojā. Viņām parasti drīz vien pēc bērna zaudēšanas piedzimst vesels mazulis.

Anna atceras gadījumu, kad pēc ķeizargrieziena bērniņš nomiris: “Man kā ārstei tā bija sāpīga mācība: nelielies Dieva priekšā, nepārvērtē sevi, jo tu neesi visvarena, bet gan parasts cilvēks. Es iegāju palātā, un sieviete pēkšņi sacīja: “Dakter, nevainojiet sevi, es zinu, kāpēc tā notika.” Pirms daudziem gadiem viņas vecāki bija šķīrušies. Sieviete sirdī nebija spējusi piedot tēvam, ka viņš aizgājis no ģimenes. Gaidot mazuli, viņa uz ielas satikusi tēvu. Viņš teicis: “Apveicu, meitiņ! Vai es drīz ieraudzīšu savu mazbērnu?” Sieviete dusmās atcirtusi: “Tu nekad viņu neredzēsi.” Kad sieviete gaida mazuli, viņa nedrīkst sevī turēt naidu, jo tas ir piedošanas laiks. Mana vecmāmiņa teica: “Saulīte norietēja, un visiem ienaidniekiem jāpiedod. Lēks jauna saule, un tu sāksi jaunu dzīvi.” Daudzi savās nelaimēs uzreiz metas vainot ārstus, bet, ja viņi dziļāk papētītu, kāpēc tā noticis, daudz ko saprastu.” Arī ārstam katra neveiksme ir mācību stunda.

“Bērns būs tavas dzimtas, bet ne tavu iegribu turpinājums – viņš būs personība. Tu iedevi, Dievs pieliks,” turpina Anna. Perinatālajā psiholoģijā tiek uzskatīts, ka diādē ar māti bērns ir saistīts līdz trīs gadu vecumam. Bērna dzīvē ārkārtīgi svarīgs ir pirmais acu kontakts ar māti un pirmā pielikšana pie krūts, skaidro daktere. Tas paliek zemapziņā uz visu mūžu. Mazulis ir dzirdējis mātes balsi, bet viņi vēl nav tikušies, ielūkojušies viens otram acīs.

“Jaunās mammas saka, oi, man piena nav, bet bērnam jau tik daudz to pienu nevajag kā kontaktu ar māti. Lai cik labi būtu maisījumi, tie nav radīti konkrētam bērnam. Mātes piens veidojas pa pilītei konkrēti trīs četras dienas vecam bērnam. Tagad daudzi saka: nemierīgs bērns – kolikas. Īstenībā tās saistītas ar mammas stresu grūtniecības laikā. Paņem mazuli rokās, uzliec uz vēdera, samīļo, un kolikas pāries. To, ka patiesi ir kolikas, ir pavisam nedaudz,” novērojusi ārste.

Pārāk stipri nevajag gribēt noteiktu dzimumu, saka Anna un pastāsta skumjus atgadījumus: “Ģimenē jau bija viena meita, un vīrs par visu varu gribēja dēlu, ne par ko citu nerunāja, tomēr piedzima otra meita. Tēvs viņi stipri iemīlēja. Kad meitenei bija astoņpadsmit, viņa atgriezās mājās no medicīnas skolas, kurā bija nesen iestājusies. Meiteni izvaroja un nogalināja. Sievas mēļoja: “Redz, tu negribēji meitu, un nav tev meitas.” Otrs gadījums. Dzemdētāja uz galda skaļi vaimanāja: “Oi, atkal puika, es tā gribēju meitu.” Kad zēnam bija četri gadi, mamma kopā ar viņu gāja pa ielu. Bērna trīsriteni aizķēra smagā automašīna, un viņš aizgāja bojā. Cilvēka iekšējā pārliecība, pretošanās dabai atstāj ietekmi uz visu bērna turpmāko dzīvi.”

Piecpadsmit gadus Anna ir ārstējusi no neauglības un strādājusi ar ārpusķermeņa apaugļošanu. “Esmu par to daudz domājusi. Ir situācijas, kad grūtniecība dabiski nevar iestāties, bet nav pētījumu, kas notiek pēc tam. Mani satrauc arī tas, ka meitenes pārdod savas olšūnas un vēlāk iestājas klīnikā ar asiņošanu, jo ir problēmas ar hormonālo sistēmu. Ir tādas, kas nodod olšūnas četras, pat piecas reizes. Kā lai iestāsta, ka viņas savas dzimtas turpinājumu, miesu par zābakiem pārdod? Dzīvei taču nav tikai materiālais līmenis, Visumā neviens nav viens, viss ir saistīts.”