"Ar vaļējām, dziļām un asiņojošām brūcēm slimnīcā mēs operāciju gaidījām 12 STUNDAS..." Mazās Silvas mamma dalās izmisumā
Sociālo vietni "Facebook" šodien teju vai "uzspridzinājis" Anitas Andersones-Abikas ieraksts par piedzīvoto Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), kur viņa nokļuva kopā ar savu divgadīgo meitiņu Silvu.
Sarunā ar portālu "Mammamuntetiem.lv" mamma atklāj, ka dziļās, vaļējās brūces mazā ieguvusi pēc neveiksmīga kritiena un ka šodien abas jau pošas mājās no slimnīcas, taču piedzīvoto viņa negrib atstāt bez ievērības, jo "tā ir sistēmas vaina"! To apstiprina arī Bērnu slimnīcā.
“Ķerot burbuļus, Silva atmuguriski pakrita uz ūdens krūzes, ko zemē bija nolikusi viņas mazā māsa,” sarunā ar “Mammamuntetiem.lv” atklāj Anita.
Brūce bijusi dziļa, plīsuši arī muskuļi un, kā teicis ķirurgs, Silva esot dzimusi laimes krekliņā, ka nav skarti dzimumorgāni.
Publicējam nerediģētu Anitas "Facebook" ierakstu:
"Būs gari. Divas lielas ar stiklu grieztas brūces – viena ciskā tuvu pie dzimumorgāniem, otra dibena mīkstajos audos. Manai divagdīgajai Silvai. Absolūti nelaimīgs, neparedzams nelaimes gadījums, kurš notiek manā acu priekšā. Šoks. Viena no brūcēm vismaz 5 cm garumā (ķirurgs apgaitā precizēja, ka 6 cm).
Ogres NMPD mūs pirms plkst. 12 dienā, kaucot gan riepām, gan skaņas elementiem, operatīvi transportē uz BKUS. Silva turas kā varone, ievainojumus to lokācijas dēļ ir grūti pārsiet. Darbā Rīgā esošo vīru nobīdu no "skriešanas" uz Ogri uz skriešanu sagaidīt mūs pie BKUS, lai viņam atdotu jaunāko Silvas māsu, kura arī ir ar mums ātrās palīdzības mašīnā, priecīgi dziedot “the wheels on the bus goes round'n'round”.
Ārsts uzreiz saka, ka vispārejā narkoze un jāoperē. Sākam gaidīt, kad aicinās uz operāciju un manu bērniņu sašūs. Pulkstenis ir 12 dienā. Iet stundas, ne 2, ne 3, ne 4, ne 5 stundas. Atvainojos, bet faking daudz stundu. Tiek doti pretsāpju medikamenti, māsiņām izmisīgi mainot apsējus un man cenšoties bērnu mierināt. Pulkstenis ir 5 vakarā.
Operāciju zālēs vakar krīzes situācijas – dzīvības, nāves, potenciālas invaliditātes gadījumi. Manu bērnu nevar paņemt – viņa guļ ar vaļējām brūcēm, es vaktēju asiņošanu un saucu, lai nāk skatīt, vai tā ir jauna asiņu gūzma vai urīns un asinis.
Māsiņas dara, ko var, viņu sirdis arī tur saplīsušas mētājās pie mūsu gultas, līdzpārdzīvo, sakot man, ka viss būs labi un sakot, ka informē ārstus, ka steidzami. Absolūti sirds cilvēki. Mums saka, ka ne ātrāk par 19 vakarā. Ir pagājušas 7 stundas, es pirmo reizi tieku uz wc.
Divgadnieks neēdis, nedzēris ar vaļējām brūcēm 8 h. Drosmīga kā sazin kas, māsiņu slavēta, ik pa brīdim dzied līdzi alfabētam.
Pienāk 19.00 – nekā. NAV ĶIRURGU, KAS SAŠŪS. Tikmēr citus, kas gaida aiz mums, informē, ka viņus šodien neoperēs.
Es nevaru raksturot tās bailes un bezcerību, kas pārņem, saprotot, ka vēl plkst. 21.00 Tavu divgadnieku neviens nevar sašūt. Guļ, krājoties asiņu recekļiem uz pieaugušo pampera, bet varonīgi. Māsiņu nopūtas, mierinājumi. Kā kara medicīna.
Man pasaka, ka manu bērnu šūs, drīz zālēs situācija mainīšoties un vakardiena esot nestandarta gadījums ar daudz traumām. Viena no palātā esošajām citām mammām/omēm man saka, ka apbrīno manu mieru.
Lai ar kādu lauvas spēku gribas bērnu, kura lūpās sārtums maina bālumu, vienkārši stiept uz zāli, es nevaru viņu uzmest uz operāciju galda virsū kādam, kurš cīnās par dzīvību. 23.00
naktī – izmisums, bailes, bet bērns guļ, turas. Es nevaru izdarīt tieši neko. Tas nav lauzts pirksts, lauzta roka. Griezums vairāku cm dziļumā – tā, ka redz muskuļus. Es nekad dzīvē vēl nebiju redzejusi šādu brūci savām acīm.
Plkst 23.15, kad Silva sāk vemt un mana kliegšana pārbiedē pusi uzņemšanas, Silvu ved operēt, manas un māsiņu salauztās sirdis mētājas Silvas pagalvī.
Sūtu vīram ziņu. Mierīga un neizrāda nekādus iebildumus, pārgurusi. Slimnīcā mēs operāciju gaidījām 12 STUNDAS, 12 STUNDAS.
Nepārprotiet, es nerunāju par ārstu nolaidību, es runāju par SISTĒMISKU PROBLĒMU, spiedienu, zem kura vakar strādāja ārsti, medmāsas, ķirurgi, izvēloties, kurš var atļauties asiņot ilgāk.
TĀ NEDRĪKST BŪT. Un es nebiju Spartā vai Senajā Grieķijā, kur ievainotos bērnus var nomest no klints vai atstāt mežā. Nebiju Amazones mūža mežos, Everesta virsotnē, Titikakas ezerā uz salas. Es esmu un biju iekš BKUS.
Es domāju, vai šo publicēt, kamēr te atrodamies, BET divgadīgam bērnam un vispār bērnam Latvijā nedrīkst likt būt tik varonīgam. Šobrīd guļ man blakus, palūdza pirmo ūdens malku gandrīz diennakts laikā. Un buču. Personāls par mums rūpējas līdz kaulam, īpaši tie, kas savām acīm redzēja brūces – PALDIES, PALDIES. To var redzēt un just, bet tās 12 STUNDAS vakar nevarēja paiet.
Kādam tās 12 stundas ar vaļējām brūcēm var beigties savādāk. Paldies ķirurgam, kurš sašuva manas Silvas muskuļus. Es par šo neklusēšu, bet pasargāšu, neliekot foto ar asiņainu abstrakcionismu Latvijas karoga krāsās. Asinis, marle, asinis. Un es uzskatu, ka mēs dzīvojam lieliskā valstī un šo var atrisināt.
Mana Silva ir varone. 12 STUNDAS."
Komentē Bērnu slimnīca:
“Apliecinām, ka aprakstītais gadījums Bērnu slimnīcā ir noticis. Esam reaģējuši uz šo ierakstu Facebook, atbildot un vēlreiz atvainojoties mammai un bērnam. Speciālistu trūkuma dēļ Bērnu slimnīcā atsevišķos brīžos rodas situācijas, kurās pēc tam, kad ārsts ir apskatījis pacientu, turpmākā palīdzība ir jāgaida ilgi. Vakar tieši daudzo ķirurģisko manipulāciju un sarežģīto operāciju skaita un ilguma dēļ medicīnisko palīdzību, kuru var sniegt ķirurgi, bija jāgaida ilgāk, kaut arī tika piesaistīti visi pieejamie bērnu ķirurgi, anesteziologi, anestēzijas un operāciju māsas.
Speciālistu trūkums ne tikai Bērnu slimnīcā, bet veselības aprūpes sistēmā kopumā ir radījis krīzes situāciju, kurai nav ātra risinājuma, bet mēs darām visu, lai pēc iespējas ātrāk un labāk palīdzētu katram Bērnu slimnīcas pacientam.”
