Kā zināt, kad pienācis īstais brīdis atrādīt kāju vēnas ārstam?

Par vēnu veselību pieņemts runāt pavasarī. Vai drīkst vēnas operēt vasarā?

Īsā atbilde: jā, vēnas drīkst operēt arī vasarā. Tā ir gadu gaitā Latvijā izveidojusies tradīcija, ka vēnas operēt vai sakārtot vēlams pavasarī. Vērtējot no praktiskās puses, gribētos sacīt, ka pavasarī ir mazliet par vēlu, lai sāktu rūpēties par vēnām. Labākais laiks, kad sakārtot vēnu veselību, būtu rudens un ziema. Agrs pavasaris būtu pēdējais brīdis.

Ir dažādas ārstēšanas metodes – operācija, skleroterapija –, un noteiktām metodēm noteiktos gadījumos pēc manipulācijas ir jānēsā kompresijas zeķe. Ja vasarā ir karsti un jānēsā zeķe (dakteris lika nēsāt!), tas var būt apgrūtinoši.

Pēc manipulācijām var būt zilumi, sacietējumi, zemādas pigmentācija uz ādas, un pacientam to īsti negribētos. Ja ir zilumi, tad kāju nedrīkst rādīt saulei, citādi var rasties pigmentācija, ko, ja vēl iesauļo, ārā vairs dabūt nevar. Var sanākt, ka gribējām, lai mazāk kaut kas uz ādas ir redzams, bet dabūjām vairāk. Tāpēc vasarā, ja izmanto metodes, ar kurām pastāv risks veidoties zilumiem un pigmentācijai, īsti nebūtu labākais laiks labot vēnas.

Taču ir vēnu ārstēšanas metodes, kad vēnu apstrādājam tikai ar lāzeru, – to gan pilnīgi droši var veikt vasarā, jo zeķe nav jānēsā, nekāda pigmentācija īsti neveidojas, ir neliels pārsējs, kas jāpatur līdz nākamajai dienai, un pacients ļoti drīz atgriežas normālā ikdienas ritmā – iet, sporto, sauļojas, peldas –, un nekādi ierobežojumi nav jāievēro.

Kad kuru metodi izvēlas – kad lāzeroperāciju un kad klasisko kiruģiju? Un kas to nosaka?

Patiesībā vēnu ārstēšanā pasaulē un arī Latvijā vecā ārstēšanas metode ar vēnu izgriešanu, kas bija aktuāla pagājušajā gadsimtā, mūsdienās gandrīz vairs netiek izmantota (es pat teiktu, ka Latvija pasaules mērogā ir ļoti labā pozīcijā, Latvijā strādā ļoti labi speciālisti, augsta līmeņa speciālisti, kādu citās valstīs, iespējams, pat nav – pie mums brauc un mācās, un novērtē mūsu sasniegumus, mēs esam kā paraugs citiem!).

Tas ir tāpat kā žultspūsli operēt – agrāk grieza pusvēderu vaļā un ņēma žultspūsli ārā, tagad to var izdarīt laparoskopiski ar maziem, maziem griezieniem. Vairs arī neviens ārsts nealkst taisīt tos lielos griezienus un nomocīt pacientu. Vēnu operācija klasiskā veidā ir traumējošāka pacientam, ir grūtāks pēcoperācijas, atkopšanās periods, saistīts ar lielākām sāpēm, lielāku asinsizplūdumu risku, un, tā kā procedūra ir traumatiskāka, tad organismā masīvāk izdalās dzīšanas faktori, augšanas faktori, pastāv lielāks risks, ka atkal izveidosies kādas paplašinātas vēnas.

Mēs tādējādi varam aktivizēt jaunu vēnu veidošanās procesu. Ar lāzeru mazāk traumējam, turklāt lāzeroperācijas viennozīmīgi notiek ultrasonoskopijas kontrolē, un mēs katru centimetru, katru milimetru kontrolējam ar ultrasonoskopu – redzam, ko ar lāzeru darām un “piededzinām”.

Bet, atbildot uz jautājumu, – ar lāzeru var izoperēt slimas vēnas, ja tās ir taisnas. Stipri izlocītas vēnas izņemam ķirurģiski.

Tas būtiskākais – lielā atšķirība starp agrāko metodi un lāzera metodi – uzreiz pēc procedūras pacients ceļas kājās (tiešām uzreiz, tikko ir uzlikts pārsējs), saģērbjas, es sarakstu papīrus, rekomendācijas, pacients dodas mājās un atgriežas normālā ikdienas ritmā. Kāds iedzer pretsāpju tableti, kāds neiedzer. Pamatā lielas vajadzības pēc pretsāpju līdzekļiem nav.

Kā tieši notiek operācija? Kas ar cilvēku tajā laikā notiek?

Vēnu operācija ar lāzeru notiek lokālā anestēzijā, tas nozīmē, ka pretsāpju zāles tiek ievadītas precīzi apkārt slimajam asinsvadam. Tie ir vairāki dūrieni – kā pie zobārsta: sašpricē slimo zobu, varbūt apkārt mazliet vairāk ir nejutīgs, taču pacients sāpes nejūt. Operācijas laikā slimās vēnas precīzi apstrādā ar lāzeru.

Operācijas laikā ir ļoti būtiski, ka pacients ir pie samaņas, ir kontaktējams, runājams – viņš var runāties ar ārstu, var klausīties mūziku, kas skan operāciju zālē, var runāties ar māsiņu, kas stāv blakus, lai nomierinātu, viņš var klausīties savu mūziku austiņās vai skatīties jūtūbā video. Bet situācijā, kad man ir nepieciešams tikt pie vēnām gan no priekšpuses, gan mugurpuses, pacients operācijas laikā ir spējīgs pagriezties ķirurgam ērtākā pozīcijā.

Par sajūtām – tas, protams, ir atkarīgs arī no paša cilvēka, cik viņš ir uztraucies, bet citi saka, ka vasarā dunduri kož stiprāk. Dažiem operāciju ir grūtāk izturēt. Cilvēki ir ļoti dažādi. Mēs cenšamies atrast individuālu pieeju – to atslēdziņu uz katra sirdi, kā komunicēt, kā nomierināt.

Pēc operācijas pacients ceļas kājās, saģērbjas un atgriežas savās ikdienas gaitās. Ja operācija ir vienkāršāka, tad ir neliels pārsējs, ja apjomīgāka, bijis daudz sānu zaru, tad pārsējs var būt pat pāri celim – kāja ir stipri nosaitēta un mazāk kustīga. Ne operācijas dēļ, bet pārsēja dēļ.

Ir bijuši pacienti, kas atbrauc ar velosipēdu uz klīniku un tāpat aizbrauc mājās. Jo pēc operācijas ir jākustas! Pacientam nav jāiet mājās un jāguļ, kā tas bija agrāk – lika gultā un gulēja nodaļā nedēļu. Tagad trombu profilakses dēļ ir pēc iespējas ātrāk jāstaigā, jākustas, un tad rezultāts būs labāks.

Kādiem nosacījumiem cilvēkam jāatbilst, lai viņš drīkstētu veikt šādu operāciju? Vecums, veselības stāvoklis?

Gandrīz visiem ir iespējams veikt operāciju. Ja cilvēks vēlas sakārtot kāju vēnu veselību, tad lielu, radikālu ierobežojumu nav. Vecums viennozīmīgi nav šķērslis. Veci cilvēki gan aizdomājas, vai viņiem vajag operēt vēnas, bet ikvienā vecumā ir būtiski, lai kājas netūktu, lai nebūtu smaguma sajūtas, nebūtu riska šajās slimajās vēnās izveidoties trombiem. Vēl jo būtiskāk vecajam cilvēkam – kvalitatīvi pavadīt savas vecumdienas, pēc iespējas samazinot jebkādu saslimšanu risku.

Ierobežojumi, kad īslaicīgi mēs neveiktu operāciju un pārceltu uz vēlāku laiku, ir vispārējas saslimšanas: apaukstēšanās, iesnas, klepus, iekaisuma parādības. Ierobežojums varētu būt iekaisums vēnās, svaigi trombi – tad pacients jānovēro un jāsamazina iekaisums. Ir situācijas, kad dažas dienas panēsā kompresijas zeķi, palieto zāles, tad jau iekaisums nedaudz nomierinās, un ir iespēja operēt, lai samazinātu risku, ka trombs iet tālāk un rada lielākas problēmas.

Atšķirībā no seniem laikiem kontrindikācija jeb ierobežojums nav trofiska čūla. Agrāk, ja bija trofiska čūla, tad vispirms to vajadzēja sadziedēt. Bet tas ir apburtais loks – kamēr neizārstē vēnas, nesadzīst arī čūla, un tas var būt bezgalīgi ilgi. Šā brīža taktika ir nedaudz apārstēt čūlu, lai tiešām nav izteikts iekaisums. Bet, līdzko čūla uzrāda dzīšanas pazīmes, ir uzlabojums, mēs varam veikt operāciju. Tā kā tas notiek caur mazu dūrienu, nav arī liels operācijas brūces infekcijas risks, un čūlas sadzīšana notiek straujāk, jo viens to izraisošais faktors ir noņemts.

Manā praksē ir bijuši pacienti, kuri nāk ar trīs, piecu un pat desmit gadu vecām čūlām. Salīdzinoši nesen bija paciente no Ukrainas, kura Ukrainā bija nomocījusies ar čūlām. Ar pareizu ārstēšanu, pareizu kompresiju mēs desmit gadu čūlu sadziedējām pāris mēnešu laikā.

Protams, labāk līdz trofiskai čūlai nenonākt. Tas ir bubulis, ar ko biedē vēnu saslimšanu gadījumos. Un dīvaini ir tas, ka mēs, skatoties pacientu ar slimām vēnām, īsti nevaram precīzi pateikt, vai viņam ir liels risks veidoties čūlām vai nav. Jo ir pacienti ar izteikti slimām vēnām, bet viņiem čūlas neveidojas.

Un ir pacienti ar čūlām, kuriem vēna pat tik ļoti slima neliekas. Iespējams, tur darbojas vēl citi faktori: sirds mazspēja, asinsspiediens, liekais svars. Bet atkal – mums ir iespējas salīdzinoši vienkārši un efektīvi likvidēt vismaz vienu faktoru – slimās vēnas –, un tad risks būs daudz mazāks. Cilvēkam nesāp, viņš var normāli dzīvot, kustēties, strādāt – mēs būtiski uzlabojam dzīves kvalitāti! Tas ir pamatmērķis – flebologa misija – uzlabot dzīves kvalitāti.

Kad būtu īstais brīdis, kad vajadzētu doties pie flebologa? Nereti, pirmoreiz atnākot, ārsts saka – te jau nekādas problēmas nav, nākamajā – bet kur jūs bijāt agrāk? Ir kādas norādes, kas liecina, ka pienācis īstais brīdis?

Absolūta Latvijas medicīnas klasika – pacients pie ārsta nekad neatnāk laikā – vai nu: ko jūs atnācāt? vai – kur bijāt agrāk?

Es savā praksē nekad tā nesaku. Pacients nāk tad, kad viņam ir sūdzības. Vienam traucē izteikti nesmukas vēnas, citam trofiskas čūlas, bet vēl citam varbūt tikai sīki asinsvadi, sīks kapilāru tīklojums, taču – būtiski traucē. Man varbūt brilles jāuzliek, lai saskatītu, bet es ticu, un pareizā apgaismojumā tas ir redzams. Tāpēc mans pirmais jautājums ir – par ko sūdzaties?

Vienalga, kādas ir sūdzības – sīki asinsvadiņi, lielāki asinsvadi, tūska, smaguma sajūta, čūlas vai vienkārši pigmentācija (brūnāka ādas krāsa uz kājām), vai nedzīstošas brūcītes.

Ir cilvēki, kas nāk no dermatologa ar kāju ādas problēmām, izsitumiem. Neteiksim, ka daudz, bet ir situācijas, kad dermatologs nesaprot – visas savas zināšanas ir izlicis, bet netiek galā ar kaut kādiem izsitumiem. Bet patiesībā tā ir vēnu problēma: iekaisuma process, ekzēma uz kājām, uz apakšstilbiem, un pašsaprotami, ka dermatologa metodes te nederēs. Sakārtojot vēnas, kāju ādas problēma pazūd.

Kāpēc tas rodas? Vēnas nodrošina asinsplūsmu sirds virzienā, un kājās tas notiek virzienā no lejas uz augšu, pretim smaguma spēkam.

Kāju vēnās ir vārstuļi, kuri nodrošina, ka varam uzpumpēt asinis uz augšu. Ja šie vārstuļi nedarbojas, tad asinis plūst atpakaļ. Jo plašākas, vairāk paplašinātas vēnas, jo šie vārti paveras vairāk vaļā, vairāk asinis plūst atpakaļ.

Man patīk salīdzināt vēnas ar atkritumu izvedēju dienestu. Asinis vielmaiņas galaproduktus aizgādā uz sirdi, uz plaušām, kur tās atkal tiek apskābekļotas, uz aknām, kur vielmaiņas galaprodukti tiek uzņemti, lai muskuļi un citi orgāni neslīktu šajos “atkritumos”. Ja atkritumu izvedējdienests nedarbojas, viss krājas turpat, un mēs slīkstam vielmaiņas galaproduktos. Un tas rada sāpes, diskomfortu, var radīt krampjus, rezultātā rodas tūska, liekais šķidrums sakrājas kājās, asinsvadi kļūst plašāki un asins šūnas iziet apkārtējos audos. Tas veido pigmentāciju ādā, brūnāku krāsu, ko pēc tam likvidēt īsti nevar, tās ir paliekošas sekas. Šādos gadījumos mēs varam sakārtot vēnu veselību, lai nekļūtu sliktāk, bet kosmētiski šīs sekas jau ir grūti labot.

Slimības pamatsimptomi ir paplašinātas vēnas, tūska, smaguma sajūta, var būt krampji (lai gan krampji var būt arī muguras problēmu dēļ), nedzīstošas brūces, čūlas.

Plānojot grūtniecību, sievietei būtu jāatnāk un jāpārbauda, vai viss ir kārtībā ar vēnām. Ginekologi parasti rekomendē flebologa konsultāciju, ja plāno nozīmēt hormonu terapiju vai hormonālo kontracepciju.

Senāk ginekologi teica: piedzemdēs visus bērnus un tad operēs vēnas, jo tāpat viss būs atpakaļ. Bet “atpakaļ” bija tāpēc, ka senāk, kad operēja pēc vecās metodes, ultrasonoskopija kā precīzas diagnostikas metode nebija attīstīta. Šobrīd, pateicoties ultrasonoskopijai, mums ir precīza diagnostika, mēs spējam precīzi pateikt, kur ir slimās vēnas, kur ir problēma.

Manā skatījumā vēnu sakārtošana iederas pie grūtniecības plānošanas (ne tikai pareizajā datumā pareizās lietas izdarīt). Grūtniecības plānošana ir sievietes veselības sakārtošana uz grūtniecības iestāšanās brīdi, lai sieviete būtu maksimāli vesela un  grūtniecības laikā neparādās kādas problēmas, jo grūtniecības laikā jau mēs neko daudz nevaram izdarīt, esam ierobežoti savās ārstēšanas iespējās.

Bet ir tāds pareizais brīdis, kad darīt, lai pēc tam nebūtu problēmu?

Kad sarkanā lampiņa mirgo, bet vēl nedeg?

Jā, tieši tā.

Viens variants – ja parādās venozais tīklojums, vēnas, kas iepriekšējā vasarā nebija, bet šovasar ir. Ja parādās kaut kas lieks, kas iepriekš nav bijis, tad vajadzētu iet pie flebologa. Ja ir sūdzības par tūsku, smaguma sajūtu…

Parasti to vairāk konstatē ziemā. Sieviete, piemēram, saka – no rīta atnācu ar zābakiem uz darbu, vakarā nevaru to zābaku uzvilkt. Pa dienu kāja satūkusi. Vēl jo vairāk – ja viena satūkusi vairāk par otru. Ja abās kājās ir līdzīgi, tad tās var būt arī sirds un asinsspiediena problēmas.

Problēma ar vēnām ir tāda, ka slimas vēnas nerodas vienas dienas vai nedēļas laikā. Viss notiek pamazām – tāpat, kā mēs novecojam, kā bērni izaug, mums nemanot, mūsu acu priekšā, tāpat arī attīstās vēnu problēmas. Ir grūti tās pamanīt agrīni. Dažkārt pat varbūt tie nebūsim mēs, kas ievērosim, ka vēnas mainījušās, tie būs mūsu līdzcilvēki. Bet, īsi atbildot uz jautājumu, tās varētu būt vizuālas pārmaiņas, tūska un smaguma sajūta.

Vai ir svarīgi, kurā kājā ir problēma? Piemēram, labajā – nekas traks, kreisajā – steigšus uz operāciju!

Nē, tas nav saistīts. Anatomiskas atšķirības mazliet ir, kā notiek asins atplūde, bet tā ir dziļāk vēderā un iegurnī un nenosaka problēmas smagumu.

Atgriežoties pie jautājuma, kad iet pie ārsta, ir vēl viens moments. Ja rados ir izteiktas vēnu problēmas – mammai, tētim, vecmāmiņai, vectētiņam (vecvecmāmiņas droši vien neatcerēsies) –, tad pastāv lielāks risks, ka tās var izveidoties arī pašam. Sievietēm lielāks risks vēnu problēmām ir pēc grūtniecības, jo hormonālās izmaiņas ir papildu riska faktors.

Mans novērojums, bet tas nav zinātniski apstiprināts, – ja ir tēvam (vīriešiem vēnu problēmas ir retāk nekā sievietēm), tad ir lielāka varbūtība, ka bērniem arī būs.

Taču pārmanto nevis problēmu, bet varbūtību, noslieci, un citam tā ir lielāka, citam mazāka.

Vēnu problēmas – varikoze, tromboze, vēnu mazspēja – kas ir kas?

Vēnu mazspēja ir tas, ko stāstīju par vārstuļiem. Ja vēnās vārstuļi nedarbojas, vēna savu funkciju nepilda. Tā var nebūt paplašināta, var būt normāla lieluma vēna, bet vārstuļi nedarbojas, un tā nepilda funkciju.

Senāk pēc kā vadījās – redzēja palašinātas vēnas un tad arī operēja. Ja nebija paplašinātas vēnas, uzskatīja, ka problēmas nav, lai gan tās varēja vienkārši nebūt redzamas un vēlāk beigties ar trofiskām čūlām un smagām vēnu problēmām.

Vēnu varikoze ir vēnu paplašināšanās – vēna ir lielāka izmēra, nekā tai vajadzētu būt, un tas parasti kombinējas ar samazinātu funkcionalitāti. Šādās paplašinātās vēnās var veidoties trombi – sarec asinis, izveidojas trombs, iekaisums, un noslēdz šīs vēnas. Varikozas vēnas saistās ar iekaisumu un risku, ka trombs var atrauties un aiziet  tālāk asinsritē, nonākt plaušās, un tad cilvēks var nomirt. Nomirt var pat tik ātri, ka ātrā palīdzība nepaspēj atbraukt. Tāpēc par to runā – par trombiem vēnās. Lielais vairums ir dzirdējis, ka tas ir slikti, un tāpēc labāk tomēr slimās vēnas izoperēt.

To var redzēt ar aci? Tās varikozās vēnas.

Ja ir tuvu ādai, var redzēt, bet, ja ir dziļāk audos, tad to var redzēt tikai ar ultrasonoskopu. Pareizāk būtu nevis skatīties, vai vēnas ir paplašinātas, bet vai vēnu funkcija ir normāla, jo mēs ar ultrasonoskopu skatāmies, vai vēna pilda savu funkciju. Ja tā neveic savu darbu, tad no tās nekāda labuma nav, tad šāda vēna ir jālikvidē.

Ir dziļās un ir virspusējās vēnas. Pacientiem ir tendence sadalīt tā: ko es redzu, tās ir virspusējās, ko neredzu, tās ir dziļās vēnas. Bet patiesībā apaļīgiem cilvēkiem ir diezgan liela varbūtība, ka nevienu vēnu īsti neredz.

Virspusējās vēnas ir zemādā, bet zemāda var būt gan ļoti plāna vai var būt arī bieza, un biezā zemādā mēs vēnas neredzēsim.

Dziļās vēnas iet starp muskuļiem, un galveno vēnu funkciju veic tieši dziļās vēnas. Virspusējās veic tikai 10–20 % no darba. Ja tās neveic savu darbu pareizi, mēs ar diezgan vieglu roku varam no tām atbrīvoties.

Bet, manuprāt, pacientam tajā nav ļoti jāiedziļinās. Jānāk pie speciālista un jānoskaidro, vai vēnas ir veselas vai nav.

Virspusējās vēnas, ja ir slimas, mēs varam izārstēt. Ja dziļās vēnas ir slimas, tās izoperēt nevaram, tur būs sadzīvošana ar problēmu, bet varam arī izdarīt daudzas labas lietas, lai neveidojas tūska, čūlas, kaut kādas komplikācijas.

Tā būs medikamentoza terapija?

Retos gadījumos medikamentoza, drīzāk tās būs kompresijas zeķes, kompresijas terapija, limfodrenāža un tamlīdzīgas lietas. Un tad ir jautājums – cik ilgi? Principā – visu mūžu, jo jauni vārstuļi neizaugs. Toties virspusējās vēnas diezgan vienkārši var sakārtot – mums ir salīdzinoši vienkāršas un efektīvas metodes, kā tikt vaļā no lielām problēmām. Un arī no mazām. Vēnu problēmas nav tikai tās šausmīgās diagnozes, vēnu mezgli un trofiskās čūlas. Tā ir arī kosmētiskā puse, skaistā puse. Var sakārtot nesmuku vēnu tīklojumu ar nelielām procedūrām. Tad, visdrīzāk, nebūs vajadzīga operācija, bet gan skleroterapija, kad šajās mazajās, pavisam sīkajās vēniņās var trāpīt ar adatiņu, ielaist zāles un tās it kā aizlīmēt, aiztaisīt ciet.

Katram jau ir sava sāpe. Tāpēc man patīk būvēt pieņemšanas uz pamata – “par ko pacients sūdzas”. Svarīgas ir pacienta sūdzības un vēlmes, ko viņš grib mainīt. Es lieku klāt savu izmeklējumu, objektīvo atradni, to, vai varu pacienta sūdzības izskaidrot ar šo vēnu slimības atradni, un, ja tas sakrīt, ja sūdzības ir izskaidrojamas, tad – jā, es varu palīdzēt! Ja tā neliksies, tad godīgi pateikšu, ka tas neiet kopā. Tikpat labi tūska, smaguma sajūta var būt no sirds mazspējas. Krampji var būt no muguras problēmām. Ārsts ir tas, kurš to izvērtē.

Redz, medicīna jau nav inženierzinātnes, automašīnas diagnostika. Ārstniecības process ir pacienta un ārsta sadarbība. Ja abi nāk ar uzticēšanos un tīru sirdsapziņu, tad ir ļoti laba sadarbība, un mēs varam izdarīt un sakārtot ļoti daudzas lietas. Un ir patīkami sastrādāties ar pacientu, kurš nāk ar uzticēšanos. Ir viegli strādāt. Ja kāda no pusēm sāks halturēt, tad ārstniecības process neizdosies.

Vai problēmas nopietnību pacients var novērtēt pēc savām sajūtam? Piemēram, par dziļo vēnu trombozi.

Dziļo vēnu tromboze ir nopietna situācija, kas prasa nekavējošu rīcību. Tā ir akūta situācija fleboloģijā jeb vēnu slimībās. Parasti tas ir izteikti jūtams – tās ir pēkšņas sāpes kājā, kuras nepāriet. Nevis uznāca un pārgāja, bet nepāriet. Ir spīlējoša sajūta kājā – parasti apakšstilbā, ikru muskulī –, kāja var satūkt dienas laikā, ir zilgana, sāpīga, piespīlēta, resnāka nekā otra kāja. Un tas notiek salīdzinoši strauji. Tās būtu reizes, kad nekavējoties jāmeklē vēnu ārsts, jāveic diagnostika un atbilstoša ārstēšana.

Manā praksē šādiem pacientiem uzreiz ir zaļā gaisma. Lai cik pilns ir pieraksts, šāds pacients ir jāpieņem un viņa ārstēšana jāsākt jau šodien, nevis rīt un viennozīmīgi – ne pēc nedēļas, kad būtu brīva vieta pierakstam.

Es pat atšķirībā no liela vairuma ārstu brīvi dāļāju pacientiem savu telefona numuru. Visi pacienti, kas bijuši pie manis, diezgan brīvi var dabūt manu telefona numuru. Arī tie, kas nav bijuši, var to dabūt caur reģistratūru, jo es uzskatu, ka ārstam ir jābūt pieejamam. Jā, tas ir mans brīvais laiks. Pacients zvana, atvainojas, ka zvana, bet šo padsmit gadu laikā, kopš strādāju fleboloģijā, nav bijis tā, ka zvanītu bez vajadzības. Un arī zvans, lai pasūdzētos par savu uztraukumu, nav nepamatots.

Es uzklausu, un, ja varu pateikt, ka izklausās, ka nekas traks nav, tas dod mierinājumu un pacients jūtas labāk pat bez vizītes. Es kā ārsts cenšos panākt pacientam pretim. Un patiesībā nemaz nav vajadzīga pieņemšana uz pieciem vārdiem – tajā laikā labāk pieņemu pacientu, kuram tiešām klātienes vizīte ir vajadzīgāka. Es sarunas laikā varu ar kontroljautājumiem saprast, vai pietiek ar sarunu vai ir vajadzīga vizīte. Tā ir tā mana ārsta profesionalitāte.

Vēl lielisks izgudrojums ir Whatsapp. Ja nevaru atbildēt uzreiz, pacients uzraksta vacapā jautājumu, atsūta bildi – dakter, man šitāda kāja izskatās, kas tas ir? –, atsūta analīzes, un es kaut divpadsmitos naktī, kad esmu mājās, varu atbildēt.

Es esmu pieejams, sazvanāms, lai sabiedrība būtu labāka, veselāka. Tas, man šķiet, padara pasauli labāku. Ko mēs katrs varam izdarīt, lai padarītu pasauli labāku? Kaut vai tā.

Jūsu specialitāte ir arī proktoloģija – ķirurgs, flebologs, proktologs. Vai tas ir saistīti? Slimas vēnas nozīmē, ka būs problēmas arī ar taisno un resno zarnu?

Tas ir saistīti, jo ir viens organisms. Ir pētījumi, kas liecina, ka tad, ja ir hemoroīdi (kas arī ir paplašinātas vēnas), ir lielāka varbūtība izveidoties problēmām ar kāju vēnām. Un otrādi. Bet es neesmu šajās specialitātēs tāpēc, ka tur ir lielas kopsakarības. Vienkārši tā dzīvē sanāca, ka šīs divas jomas esmu izmācījies. Praktiski tās viena otru papildina. Ja pacients atnāk ar vienu problēmu un es viņā viešu uzticēšanos, viņš pēc kāda laika atnāk arī ar otru problēmu.

Proktologs ir kā psihoterapeits. Tā ir intīma lieta, kur ne kuram katram gribas uzticēties.

Ir pacienti, kuri tieši meklē šādu speciālistu – viņiem ir gan vēnu, gan hemoroīdu problēmas, un viņi jautā, vai var vienlaikus konsultēties par abām. Un arī tā var – man nav kā datoram jāpārstartējas pusstundu uz citu programmu. Kabinets ir iekārtots tā, lai var veikt gan vienu, gan otru izmeklējumu, pacienta laiks arī tiek ietaupīts – viena braukšana pie ārsta, viena gatavošanās, divi slēdzieni.

Ko jūs domājat par bezrecepšu līdzekļiem un uztura bagātinātājiem vēnu veselībai?

Kā profilaktiskos līdzekļus tos varētu lietot. Es teiktu, ka tie ir vēnu vitamīni. Profilaksei un vispārējās situācijas uzlabošanai tos var lietot, bet, ja ir nopietnas problēmas, tad īsti tas nelīdzēs. Ja ir kāds sīks tīklojums, varbūt risks būs mazāks, ka tur kaut kas vēl veidosies.

Lai nesaslimtu ar angīnu, mēs dzeram C vitamīnu. Bet, ja mums ir angīna, tad ar C vitamīnu vien neko neizdarīsi, būs vajadzīgas nopietnākas zāles un nopietnāka ārstēšana. Tāpat ir ar vēnām.

Atgriežoties pie vasaras, – tas ir ceļojumu laiks. Ja cilvēks nogulēja rudeni, ieraudzīja saules gaismā savas vēnas, un saprata, ka ir jālabo, bet vienlaikus grib doties ceļojumā, cik ilgam laikam jāpaiet pēc operācijas, lai varētu, piemēram, lidot?

Atkarīgs no apjoma, kas ir jādara. Ja mēs runājam, ka vasara nav īsti labākais laiks operēt, tad vasarā var vismaz atnākt uz diagnostiku. Pēc tam jau var mierīgi saplānot ārstēšanas plānu gada garumā. 

Ceļojums un ārstēšana – labāk tomēr izvēlēties, ko darīt. Ja atpūšas, tad atpūšas, ja ārstē, tad ārstē. Ir cits jautājums – operēt vēnas brauc ārzemju latvieši, un tad ir jāzina, kad var braukt uz mājām. Nevis atpūsties ceļojumā, bet braukt atpakaļ. Un tad, lai droši brauktu mājup un man sirds būtu mierīga, es teiktu, ka pēc nedēļas, desmit dienām jau var lidot. Kompresijas zeķe kājās lidojuma laikā, vairāk šķidruma profilaktiski, un var salīdzinoši droši braukt projām. Ja nevar tik ilgi palikt, tad ir pieļaujams, ka ar papildu drošības pasākumiem – kompresijas zeķi, asinis šķidrinošām tabletēm pirms lidojuma – lidot ir iespējams kaut vai nākamajā dienā.

Agrāk mēnesi neļāva, bet dzīve ir pierādījusi, ka tas nav nepieciešams. Lai gan man kā ārstam patīk, ja pacients pirmo nedēļu ir 200–300 kilometru radiusā, dažu stundu brauciena attālumā. Lai tad, ja kaut kas notiek, viņš var atnākt uz vizīti un atrādīties.

Ko mēs tagad, vasarā, varam darīt savu vēnu labā?

Vēnām patīk kustības. Ir  jākustas! Vēnām nepatīk miers. Vēnām nepatīk, ja mēs ilgstoši stāvam, ilgstoši sēžam. Jebkuras fiziskās aktivitātes – iešana, skriešana, soļošana, velo, peldēšana – tas viss nāks par labu kāju veselībai. No fiziskajām aktivitātēm saistībā ar vēnu veselību pat nevaru iedomāties, kas būtu tas, ko es savam pacientam aizliegtu darīt. Ja ir nopietnas problēmas, vēnu tromboze, tad tur ir specifiski padomi, bet vidēji statistiskajam pacientam, Latvijas iedzīvotājam, vajadzētu vairāk kustēties – sauļoties, peldēties, spēlēt volejbolu pludmalē un tamlīdzīgi.

Valkāt kopresijas zeķes?

Ir ļoti retas situācijas, kad ārsts saka, ka vasarā ir jānēsā zeķe. Strikti noteikts tas būs pēc operācijas: auksts vai karsts, lietus, vējš vai saule un 30 grādi – kompresijas zeķe būs jānēsā. Tāpēc arī ir jautājums par to, vai tiešām operēt vasarā.

Vasarā parasti operē skolotāji, kuriem tad ir brīvs laiks, un citā laikā viņi īsti to izdarīt nevar. Lai gan mūsdienās vēnu operācija ir tik īss moments pacienta dzīvē, ka to var izdarīt arī mācību gada laikā. Viena diena, divas (nākamajā dienā jābrauc uz pārsiešanu), un viss ir sakārtots.

Tātad – ir ļoti reti šie striktie nosacījumi, ka zeķe obligāti jānēsā. Pārējie gadījumi ir profilakse, lai kaut kas nenotiktu, un pēc brīvas izvēles – gribu daru, negribu nedaru. Es pats, piemēram, nēsāju profilaktiski kompresijas zeķes. Pat ikdienā diezgan daudz, jo tas ir ērti, vakarā nav kāja sagurusi pie mūsu ikdienas režīma – ilgstošās sēdēšanas, darbs, mašīna, vēl kaut kas.

Izvērtējiet, kas jums vairāk traucē – satūkušas kājas vai karstais laiks. Un es atļaušos teikt, ka, visdrīzāk, karstā laikā ar kompresijas zeķi būs daudz labāk nekā karstā laikā ar satūkušu kāju. Bez zeķes, bet ar satūkušu kāju.

Vēl kaut kas? Uzturs?

Pacientiem vajadzētu koriģēt sirds slimības, jo sirds slimības var pakārtoti radīt tūsku kājās un pabojāt arī vēnas – to es redzu savā praksē. Liekais svars arī būtu jākoriģē, jo liekais svars arī var radīt venozu sastrēgumu, funkcionālu vēnu mazspēju. Varbūt pati vēna it kā ir normāla, bet uz liekā svara fona nespēj tikt galā ar slodzi, ko rada vēl citi blakusapstākļi, mazkustība. Ja koriģējam svaru, tad vēna var kļūt normāli funkcionējoša.

Ir grūti lieko svaru koriģēt, jā, bet, no otras puses, tas ir vienkāršākais, ko mēs varam izdarīt, un tas neprasa nekādus lielos ieguldījumus.

Ar to es gribu teikt, ka viss ir jāskatās kontekstā.