Medmāsas vēstule pirms došanās peļņā uz Norvēģiju saceļ vētru soctīklos

Lauma uzrakstījusi atlūgumu abās darbavietās, un nu ir apņēmības pilna savu misiju pildīt svešā zemē – Norvēģijā. “Biju strādājusi daudz par daudz normālam cilvēkam, taču manas ambīcijas, mani neatceļamie izdevumi ir tādi, kas prasa strādāt daudz,” atklāta ir Lauma. Viņa neslēpj, ka šobrīd Veselības ministrija un Veselības aprūpes sistēma kopumā ir joprojām bēdīgā stāvoklī, taču neizslēdz domu, ka Latvijā varētu atgriezties. Kādreiz. 

Publicējam nerediģētu Laumas Sprogas-Jankovičas vēstuli: 

"Šodien man ir izlaiduma sajūta. Dažādas emocijas caurplūst un gribas izteikties. Īsi, laikam, nesanāks.

Esmu uzrakstījusi atlūgumus abās savās mīļās darbavietās. Biju strādājusi daudz par daudz normālam cilvēkam, taču manas ambīcijas, mani neatceļamie izdevumi ir tādi, kas prasa strādāt daudz. Šķirtai sievietei, alimentu maksātājai, kas īrē dzīvokli un sūta bērnu studēt, ar vienu darba vietā nopelnāmo algu nepietiek. Bet rēķini aug. Un meklēt vīrieti kopdzīvei tādēļ, lai tas man mazinātu finansiālo slogu šķiet ne īsti OK. Tas ir kā vīrietim meklēt sievieti tādēļ, lai kāds sakopj māju, izmazgā veļu un pagatavo ēst. Citām- sirsnīgām attiecībām laika neatliek. Patiesībā, atliek laika tikai pagulēt, sakopt māju, aiztriekt savu miesu uz kārtējiem kvalifikācijas uzturēšanas un paaugstināšanas kursiem.

Studēt medicīnu es izvēlējos apzinātā vecumā. Man bija 29 gadi, kad ieguvu pirmo diplomu. Ātrāk nesanāca. Un man patika. Man arī patīk. Es nenožēloju profesijas izvēli. Es varu un man pat patīk strādāt ātri, kvalitatīvi un dažkart izdarīt vairāk, kā gaidīts. Darīt tā, kā vēlos saņemt jebko- pa īstam un uz 100% tā, kā vajag. Tā arī es darīju. Daudz un stipri par daudz no vienas puses, bet no otras puses- ja es nebūtu bijusi izdegusi, ja nebūtu bijis jāpiedzīvo tāds grūtums, kas bija jāizdzīvo, es turpinātu sadegt. Tas tādēļ, ka man ir bijuši fantastiski kolēģi un vadītāji ir bijuši nevis bosi, bet līderi (if you know what I mean!)- arī ar sirdi un terminatora darba spējām. Un smagos brīžos slimnīca bija kā labs draugs- mēs salāgojāmies, man nāca pretī...

Bija laiks, kad es tikai darbā jutos funkcionēt spējīga, jo uzvelkot formu, mēs mediķi kļūstam vairs ne par sevi. Emocijas un savs grūtums paliek otrā plānā, reizēm pat piemirstas.

pēdējie gadi ir bijuši smagi, tie ir atstājuš nospiedumu ikviena cilvēka raksturā un uztverē. Pacienti komunikācijā ir kļuvuši “grūtāki”. Sistēma ar visu galā netiek. Tā brauc uz idejas vārdā visu paveikt gatavo rezervēm. Tomēr tās ir limitētas.

Lasu es par budžeta samazināšanu stacionāriem, ka celšot algas, bet kontrolēs nostrādātās stundas ne tikai vienā iestādē. Strādāt nav kam, virsstundas īsti nevar apmaksāt- tas ir cikliski un reizēm var, reizēm ne- mediķu algas un virsstundas līdz galam atrisinātas nav.

Var to visu “norīt” un samierināties cerībā uz kaut ko, piemēram uz priekšnieku noturību cīņā par padoto interesēm. Es biju izvēlējusies būt pie tādiem, kas prasa, var sabraņīt, vienmēr par svētām turējuši pacienta intereses un vajadzbas, bet par to bijuši īsta mūra siena. Paldies par to Aleksejs Visnakovs un Rafaels Ciekurs viņiem un ne velti tie ir ordenēti- pelnīti. Tās stundas, ko viņi spēj strādāt, paveikt nepaveicamo ar limitētiem resursiem, pabūnot dažādās lomās un kvalitātēs, visu paspējot un par svētu turot kvalitāti- es to apbrīnoju.

ne aiz dusmām, ne aizvainojuma. Man bija vislabākais un vislabākie. Taču es gribu dzīvot arī dzīvi. Es negribu dzirdēt, ka man bērns nav jāizglīto obligāti - lai cīnās pats. Es GRIBU atļauties nopirkt grāmatu un vasarā ar bērniem aizbraukt ekskursijā kaut pa Latviju, izvizināties ar katamarānu vai aiziet uz teātri. Es negribu, lai bērni par normu uzskata, kad jādzīvo viens otram uz galvas, jālieto paldies Dievam atdotās drēbes un pusgadu iepriekš plānot budžetu tam, lai salabotu zobu, ja strādā normālu stundu skaitu.

Es gribu, lai man ir laiks ar bērniem runāt un diskutēt par sabiedrības aktualitātēm, lai man ir laiks aizbraukt pie radiem un lai ir par ko.

Es gribu, lai spēju iedvesmot, nevis knapi vilt kājas un aiz pārpūles vemt un cīnīties ar reiboņiem, kad aprūpēju pacientu. Es gribu, lai bērni redz, ka ir jāpieņem lēmumi, kā tas notiek un ka ne vienmēr atteikties no labas vides ir viegli. Kā radīt pārmaiņas dzīvē- ka tas nav, jo tā pagriezās apstākļi. Es negribu, lai viņi būtu cietēju tradīcijas piekritēji. Ciešanu kultūra nav produktīva. Tā nerada pārmaiņas.

Šobrīd Veselības Ministrija un Veselības aprūpes sistēma kopumā ir joprojām bēdīgā stāvoklī. Es tajā esmu savu artavu devusi. Bet valsts nevar man argumentēti pamatot, kā var būt, ka Pasaules Veselības Organizācijas ieteikumus par atvēlamo finansējumu no IKP neņem vērā, ka nav ilgtermiņa vīzijas, ka joprojām optimizē un prasa. Reizi 5 gados mums jāpierāda atbilstība profesijai, jāmācās, jāpierāda inspekcijā. Tikmēr par to lemj Valsts, kura ne viemēr spēj pildīt iepriekšējā valdības sastāva solīto.

Šobrīd valsts vienkārši nevar atļauties mani un daudzus manus kolēģus, kuri būtu spējuši sniegt kvalitatīvu pakalpojumu. Mēs strādāsim, kvalitatīvi, bet limitēti, kā pieņemts civilizētā valstī un par adekvātu samaksu. Mūsu profesijā atbildība ir lielāka par politisko. Un par to IR jāmaksā. Tāpat, kā mums IR jākvalificējas, jāpierāda kompetences, jāmaksā rēķini, kredīti un studijas.

Esmu sevi pierādījusi kā izpildīgu, atbildīgu un  par kvalitāti, par pacientu degošu. Bet vai tā būs- rādīs laiks.

Tikmēr- ir laiks celties, sapurināties un iet uz jauniem izaicināumiem un kvalitātēm. Jo...- dzīve ir kustība. Ja nav virzības uz priekšu vai augšu, notiek regress. Kā ābols- tas aug, nobriest un sapūst vai arī kļūst par ābolu pīrāgu vai sukādi vai sulu. Lai jaunās kvalitātes iegūtu, nepieciešami zināmi vides un citi ietekmes faktori.

Veiksmi un izturību kolēģiem un paldies par kopā pacientiem kalpoto laiku visiem, no kuriem nav izdevies atvadīties klātienē! Jūs esat fantastiski!