"Vēzis ir atnācis, lai uzlabotu manu dzīvi..." - Inese Supe par cīņu ar ļauno slimību
"Jūs drīz mirsiet!" - tieši tā, bez aplinkiem, žurnālistei Inesei Supei ārste paziņoja par diagnozi krūts vēzis. Patiesībā Inese visu mūžu apzinājās, ka viņai kas tāds varētu draudēt, jo no vēža taisaulē aizsaukts viņas tēvs, māsa, omīte...
Bez matiem, bet uzlikusi stilīgu cepuri, Inese Supe turpina veidot sižetus LTV raidījumam "4. studija", nodarboties ar labdarību. Un viena rūpējas par trim bērniem. Diagnozi Inesei noteica aizvadītajā vasarā, šonedēļ būs pabeigts ķīmijterapijas kurss, bet pēc mēneša vēl gaidāma mastektomijas operācija. Taču Inese uz savām problēmām spēj paskatīties ar apbrīnojamu optimismu, humoru un pat pašironiju. Intervijā žurnālam "Kas Jauns" viņa atklāti izstāsta par savu cīņu ar vēzi un pat to, ka dienā, kad uzzinājusi par šo diagnozi, šķitis, ka viņai pakaļ atnākusi pati Nāve.
Nesen bija Māmiņdiena. Ko šie svētki nozīmē tavā ģimenē?
Māmiņdienas koncertos, redzot, kā mans bērns dejo un dzied, vienmēr uznāk milzu raudiens. Kaut arī ģimenē šos svētkus neesam īpaši izcēluši, bērni vienmēr tos atceras un uzdāvina man puķes. Neslēpšu, bet sevi neuzskatu par labu māti, jo pārāk daudz esmu darbā, nevis ar viņiem. Man vajadzētu vairāk laika veltīt bērniem. Toties tagad visi trīs bērni dzīvo pie manis, un tas nozīmē, ka kāds ne visai patīkams dzīves posms man ir noslēdzies. Vecākais dēls jau ir tik liels, ka mēs strādājam vienā darbavietā! Agnis ir ļoti mērķtiecīgs, studē, bet paralēli strādā LTV IT nodaļā. Es ļoti lepojos ar viņu, viņam drīz būs 21 gads. Savukārt audžumeita Natālija man ir ļoti prātīga un ir liels mans atbalsts. Viņai tūlīt būs 18 gadu, un, ja aiziet uz kādu ballīti, vienmēr ir mājās tajā laikā, kad ir apsolījusi. Bet Elziņa iet pirmajā klasē.
Tavs spēks ir apbrīnojams! Tu cīnies ar slimību, izej ķīmijterapijas kursu, kas nav no tiem patīkamajiem, taču esi ierindā, nerimstoši strādā! Kur tu ņem spēku? Kā pēc ķīmijterapijas vēl spēj saņemties un veidot sižetus, intervēt cilvēkus, smaidīt?
Neviens jau nezina, kas notiek aiz kadra. Protams, ka saņemos uz to mirkli, kad mani filmē. Turklāt man ir nenormāli liels atbalsts no kolēģiem. Paldies viņiem, jo viena pati tam neizietu cauri! Baudu atbalstu no kolēģiem, no priekšniecības – galvenās redaktores Silvijas Jokstes, kura bija pirmā, kurai pateicu par savu diagnozi. Pateicoties kolēģiem, darba grafiks man saplānots tā, ka varu strādāt tajās dienās, kad nejūtos slikti, jo grafiks pielāgots manai ķīmijterapijai. Filmēšanas dienās kolēģi man atbrauc pakaļ uz mājām, ja man paliek slikti, pārtrauc filmēšanu... Jā, ir bijušas reizes, kad tik stipri izjūtu ķīmijterapijas blaknes, ka vairs nevaru pastrādāt. Protams, brīžiem aizdomājos, ka vajadzētu mest mieru un pievērsties vairāk sev, kaut vai apmeklēt rehabilitācijas centrus, sportot, darīt visu, lai izveseļotos, taču es visu laiku esmu darbā. Bet nav jau citu variantu, jāuztur ģimene. Taču maija sākumā gan paņēmu brīvdienas, piecas dienas vienkārši atpūtos, veicu mājās ģenerāltīrīšanu, nomazgāju logus... Un tagad atkal jūtos labi!
Dzīve tevi ir situsi visdažādākos veidos, bet tu vēl atrodi spēkus un iespējas palīdzēt grūtībās nonākušajiem! Citi sen jau būtu likušies mierā, bet tu nepadodies. No kurienes šis labdarības gars?
Es nezinu! Man jau šķiet, ka tādam ir jābūt katrā cilvēkā. Vai vispār var būt kā citādi? Es zinu, kā ir tad, kad ir ļoti slikti, kad pietrūkst naudas... Zinu, kā ir, kad vajag palīdzību! Palīdzēt citiem īstenībā nav nemaz tik grūti. Man patīk sajūta, kad esmu kādam palīdzējusi, ir ļoti patīkama pēcgarša, kad pēc tavas palīdzības tam cilvēkam dzīve ir nokārtojusies. Kā brīvprātīgā esmu iesaistījusies organizācijā Palīdzēsim viens otram, un tur eju ar lielu prieku, tur ir lieliski cilvēki, tur ir tāds kā labo emociju kopums.
Reiz stāstīji, ka, strādājot "Degpunktā", bijāt cilvēkiem pēc ugunsnelaimēm un onkoloģijas pacientiem sarūpējuši ziedojumos vairākus simtus tūkstošus eiro. Bet tagad pati cīnies ar vēzi... Ar labajiem darbiem esi savākusi sev tik daudz plusiņu, bet pēc tā visa, kas ar tevi tagad notiek, šķiet, ka tas tā īsti nestrādā!
Es vācu sev karmas punktus, lai tiktu debesīs! Jā, jā, es tiešām par sevi ironizēju, ka slikti cilvēki nemirst, tāpēc vēl dzīvoju (sirsnīgi smejas). Taču patiesībā labdarība ir komandas darbs, un tie jau nav tikai mani karmas pluspunkti. Bet par vēzi... Es skaidri zinu, ka tas nepavisam nav saistīts ar to, ko esmu kādreiz dzīvē sastrādājusi vai neizdarījusi. Man šī slimība ir ģenētiska.
No vēža nomira tavs tēvs, pirms dažiem gadiem no vēža nomira māsa, kas tev dzīvē bija ļoti mīļa... Noteikti zemapziņā taču apzinājies, ka kaut kad tas var skart arī tevi?
Protams, ka zināju! Bet cerēju, ka man tas ies secen...
Kā ar tādām domām var sadzīvot?
Es par to nedomāju. Mana māsa visu laiku teica, ka jāiet pārbaudīties, viņa pati arī regulāri to darīja. Bet man kaut kā tas bija mazsvarīgāk. Jo mazāk zinu, jo labāk. Es par varbūtību saslimt sāku domāt tikai tad, kad man tuvojās 45 gadi, jo tēvs nomira 45 gadu vecumā, māsa – 45 gados. Jā, zināju, ka arī man šajos gados būs sūdi, bet, lai pati ietu un nodotu analīzes, – nē! Ja nebūtu sācies apsārtums ap krūti, droši vien pie ārsta nebūtu aizgājusi. Es gan internetā jau biju noskaidrojusi, kādas ir krūts vēža pazīmes, un tās sakrita ar manējām, taču meklēju visādas citas slimības, lai tikai nedomātu par to, ka man varētu būt vēzis. Bet arī tagad nav tā, ka es katru dienu domātu. Jau pašā sākumā sev iestāstīju, ka man ir gripa, kura būs mazliet ilgāk jāpaārstē.
Kad eju uz onkoloģijas nodaļu, vienmēr esmu sapucējusies, spilgti uzkrāsojusi lūpas. Es uz ķīmijterapiju eju vēl vairāk uzpucējusies nekā uz darbu!
Vienkārši tā es sevi motivēju, jo neslēpšu, ka spogulī sev nepatīku. Es tikai dažas reizes esmu uz ķīmijterapiju aizgājusi nesakrāsojusies, un tad sevi mierinu – ja nu pēkšņi nomiršu, vismaz morgā mani nošpaktelēs tā, lai labāk piestāvētu zārkam (smejas).
Tomēr kāpēc regulāri negāji pie ārstiem pārbaudīties, ja jau zināji, ka esi riska grupā?
Man nekad nebija laika sev! Piemēram, par ko smējās mana ģimenes ārste – viņa man atsūtīja īsziņu, ka jāveic difterijas pote. Un ko es atvedu uz potēšanos? Savu mazāko meitu! Ārste bija neizpratnē, kāpēc atvedu Elzu. Tāpēc, ka esmu pieradusi, ka vedu tikai bērnus pie dakteriem, nevis pati eju. Lai ietu speciāli pārbaudīt sev veselību? Nē, es jutos labi! Man nešķita, ka tas būtu svarīgi, lai gan zināju savas ģimenes stāstu. Omītei bija plaušu vēzis, tētis nomira ar nieru vēzi, tēta vienai māsai bija audzējs galvā, otrai māsai – vairogdziedzerī, māsai bija olnīcu vēzis, bet man ir krūts vēzis. Kad veicu ģenētisko testēšanu, dakteris teica, ka tas bija neizbēgami, ka man 42–43 gados būs vēzis. Man ir tā sauktais “starta komplekss”, bet tas ir trīskārt negatīvs – agresīva vēža forma. Man to diagnosticēja 43 gados, un teorētiski 45 gadu vecumā man bija jānomirst. Vienīgi tagad man ir bail no operācijas, tiks noņemtas abas krūtis, liks silikona implantus... Nezinu, kā tas izskatīsies.
Ko tur baidīties, tiksi pie jaunām krūtīm!
Es taču esmu meitene no laukiem, kādi vēl silikona pupi! Kam tad es savos 45 gados tos rādīšu? (Smejas.) Man jau visi saka, lai priecājos, ka tikšu pie jauniem pupiem, bet... Jā, jaunajā "4. studijas" sezonā būšu ar jaunām krūtīm. Nāciet skatīties, redzēsiet Supi, būs jauni pupi!
Tas ir apbrīnojami – šādā situācijā vēl spēt par sevi jokot!
Ja nopietni, nesen man tomēr sašļuka dūša, kad apglabājām vienu no savām onkoloģijas meitenēm. Taču es nevaru padoties. Nupat man atrakstīja vēstuli: “Jūs nedrīkstat padoties! Mēs sekojam jūsu gaitām!” Esmu tagad kā citu iedvesmotāja.
Nesen izteicies, ka neesi pārliecināta, ka šī diagnoze tev nākusi par sliktu.
Jā, tā ir! Jo man viss ir sakārtojies! Pirms tam dzīvē man bija milzīgs haoss, netiku ar visu galā, mūžīgās naudas problēmas, jo esmu viena ar trim bērniem. Aizvadītajā vasarā, kad man noteica šo diagnozi, vispār bija ļoti traki, jo nevarēju saprast, kāpēc es to visu daru, vienkārši vairs nevarēju. Un tad… vēzis. Nezinu, kā, bet viss mainījās – gan domāšana, gan dzīves uztvere, gan prioritātes. Man kādreiz bija darbs, darbs, darbs, es dzinos pēc naudas, lai izaudzinātu bērnus, bet... Jā, arī tagad man ir darbs, bet nu esmu vairāk kopā ar bērniem. Piemēram, sāku mācīties kopā ar jaunāko meitu, palīdzu Elziņai iemācīties lasīt. Turklāt tagad visi trīs bērni dzīvo pie manis. Man tas bija ļoti svarīgi! Nu viss ir nokārtojies, un, šķiet, mani tarakāni galvā nu ir miera stājā.
Iespējams, tieši šādā veidā liktenis tev piespieda piebremzēt, apdomāties.
Tā ir. Un kādu atbalstu es tagad saņemu no cilvēkiem! Tā ir milzīga mīlestība, kuras man ir pietrūcis. Kā pati smejos, pēkšņi no žurnaļugas esmu kļuvusi par cienījamu Latvijas žurnālisti. Uzskatu, ka manā gadījumā vēzis ir atnācis, lai iedotu man “pendeli” un uzlabotu manu dzīvi.
Uzzināt par diagnozi vēzis nepavisam nav tas patīkamākais moments dzīvē...
Jā, un man tas tika pateikts visai savdabīgi. Patiesībā esmu tai dakterei par to pateicīga. Vispirms mani aizsūtīja pie ginekologa, tad uz mamogrāfiju. Pēc tam bija jādodas uz ultrasonogrāfiju. Man paveicās, ka nokļuvu pie ārstes, kura nemācēja latviešu valodu un nevarēja man izskaidrot, kas man īsti ir. Viņa latviski vien izmocīja: “Jus driz nomirs! Tur viss slikti!” Ja viņa tiešā tekstā nebūtu man tā pateikusi, es, visticamāk, neņemtu to nopietni. Tas “jus driz nomirs” ļoti labi nostrādāja. Tas bija tāds kā spēriens, kas lika man pašai rīkoties. Uzzināju par Stradiņu slimnīcas Krūts slimību centru, un nākamajā dienā nekavējoties tika uzsākta izmeklēšana un ārstēšana. Es līdz diagnozes apstiprinājumam tiku bez “zaļā koridora”.
Tomēr tev, kura visu mūžu centusies nedomāt par savu varbūtību saslimt, pienāca šis brīdis, kad tas tika pateikts...
Jā, un smadzenes tad izspēlēja visādus dīvainus jokus. Uzzināju savu diagnozi un pa ceļam uz mājām iegāju veikalā nopirkt ābolus, kas tik ļoti garšo meitai. Stāvēju veikalā ar āboliem rokās, kad pamanīju, ka manā virzienā nāk liela auguma vīrietis, tērpies melnā uzvalkā, un uz žaketes uzšūts uzraksts Krusts. Padomāju – nu ir viss, Nāve nāk!
Pat aizdomājos, kā es tagad tā veikalā nomiršu ar āboliem rokās, tas taču būtu tik muļķīgs skats, pēc kā es izskatīšos.
Un šis vīrietis pienāk man klāt un vaicā: “Inese, tā esi tu?” Skaidrs, tiešām Nāve! Tiešām gals klāt, pat mani personiski uzrunā! Skatos uz viņu, bet viņš: “Inese, ko tu tāda bāla te stāvi!” Izrādās, tas bija mans kaimiņš, kurš strādā apbedīšanas birojā "Krusts", bet es nekad viņu nebiju redzējusi uzvalkā, tāpēc neatpazinu! Un tagad, kad ar kaimiņieni dodamies pastaigās, vienmēr pamatīgi izsmejamies par šo notikumu! Galvenais ir nedomāt, ka tagad es nomiršu. Nu nedrīkst sevī iesēt to sēklu, ka viss beigsies slikti! Patiesībā es nebaidos no nāves. Es tikai dažreiz satraucos, kā izskatīšos, kad nomiršu (smejas). Nu gluži kā Dullā Paulīne!
