Austrumu slimnīcā vairākiem gados jauniem pacientiem veiktas ļoti sarežģītas un unikālas operācijas
Pagājušā gada nogalē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Invazīvās radioloģijas nodaļā, apgūstot jaunas/inovatīvas operāciju metodes un tehnikas, vairākiem pacientiem tika veiktas ļoti sarežģītas un komplicētas dziļo vēnu endovaskulāras rekonstrukcijas operācijas, kas turpmāk ļaus šiem gados jaunajiem cilvēkiem atgūt dzīves kvalitāti, novēršot līdzšinējās veselības problēmas.
Šo komplicēto operāciju norisi konsultēja un uzraudzīja Eiropas Venozā Centra vadītājs Aachen-Maastricht profesors Houmans Jalaie (Houman Jalaie). Operācijas pacientiem veica Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Invazīvās radioloģijas nodaļas asinsvadu ķirurģe, dacente Patrīcija Ivanova, invazīvā radioloģe Aina Kratovska, kā arī asistēja - invazīvā radioloģe Veronika Zaiceva.
Aina Kratovska, Radioloģijas centra Invazīvās radiologijas nodaļas invazīvā radioloģe: “Lai veiktu šādas sarežģītas operācijas un tās izdotos – ir jābūt daudziem priekšnoteikumiem: augsti kvalificētai un multidisciplinārai komanda, kā arī atbilstošam tehnoloģiju nodrošinājumam. Tad seko aisberga neredzamā daļa - pirms šādām operācijām ir jāveic liels sagatavošanās darbs - gan ārstam, gan arī pacientam. Un tikai pēc visu nosacījumu izpildes ir rezultāts – cilvēka veselības un dzīves kvalitātes būtiska uzlabošana.”
“Esam gandarīti, ka tagad varam palīdzēt pacientiem. Esam iemācījušies slēgtās vai šašaurinātās vēnas atvērt “no iekšpuses”, un ievietot dziļajās vēnās speciālizētus materiālus - venozos stentus, kuri notur asinsvadu atvērtu, tādejādi atjaunojot vēnās asins plūsmu. Šādas operācijas sauc par endovaskulārām. Ja lielas vēnas pilns un hronisks slēgums tiek ārstēts ķirurģiski, tad šādas operācijas visbiežāk ir komplicētas un ilgstošas.”
Tika apgūta un veiksmīgi noritēja Latvijā pirmā apakšējās dobās vēnas (kas ir lielākā vēna vēdera dobumā) pilna, hroniska slēguma endovaskulārā rekonstrukcija dubultstentu tehnikā pacientam, kuram kopš bērnības ir hronisks minētās vēnas slēgums. Tāpat tika veiktas endovaskulārās operācijas pacientiem ar hronisku dziļo iegurņa vēnu slēgumu, tajā skaitā ar May-Thurner sindromu un posttrombotiskām izmaiņām.
Docente Patrīcija Ivanova, Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas Asinsvadu ķirurģijas nodaļas asinsvadu ķirurģe: “Komplicētākais dziļo vēnu hroniskas oklūzijas pacients, ko šajā operāciju sērijā esam ārstējuši, ir 44 gadu vecs, bērnībā bija smagi pārslimojis infekciju. Jau agrā bērnībā viņam parādījušās virspusējo vēnu problēmas. Pacientam līdz šim vairākkārt tika operētas virspusējās vēnas, bet pēc kāda laika vēnas parādījušās atkal. Ja ir slēgums dziļo vēnu sistēmā, tad organisms mēģina atrast apvedceļus līdz sirdij. Līdz ar to izveidojas tā saucamās koloterālās vēnas, šajā gadījumā izveidojās - virspusējo vēnu varikozes. Tādejādi izmeklējot vēnas vienmēr nepieciešams izvērtēt ne tikai virspusējās vēnas, bet arī dziļās vēnas.
Posttrombotiskais sindroms pacientiem attīstās pēc dziļo vēnu trombozes. Lielākoties pacientiem ar trombiem dziļajās vēnās, lietojot medikamentus, ar laiku asins plūsmai vēnās vajadzētu atjaunoties. Tomēr samērā bieži tiek konstatēts, ka vēnas pēc trombozes ar laiku kļūst sašaurinātas vai pat pilnībā slēgtas. Šādos gadījumos pacienti parasti sūdzas par izteiktu tūsku kājās, sāpēm, kā arī bieži attīstās trofiskās čūlas. Minētās sūdzības būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.
Docente Patrīcija Ivanova, asinsvadu ķirurģe: “Ārsta pieņemšanā pacienti bažīgi jautā – vai man ir trombi kājās? Jo zina, ka trombi ceļo. Un, ja trombs aizceļos, piemēram, līdz plaušu artērijām - iznākums ir bēdīgs – cilvēks var pēkšņi nomirt. Bet reti kurš zina arī par šīs slimības otru izpausmi, kas nav tik dramatiska kā nāve, bet turpinās kā invaliditāte un attiecīgi saprotam, ka cilvēks piedzīvo dzīves kvalitātes krišanos.
Aina Kratovska, invazīvā radioloģe: “Atļaušos tēlainu salīdzinājumu. Ja iedomājamies upes gultni, kas ir aizsērējusi un ar sanesēm dažādās gultnes vietās un tad līdzībā ar cilvēku, tās “saneses” varētu būt tie trombi. Un ja runājam līdzībās – ne vienmēr upes gultnes tecējums atjaunojas. Ja pacientam maģistrālā dziļā vēna ir aizsērējusi, tad veidojas “apvedceļi” jeb sīkie vēnu kanāli, bet asiņu caurplūde caur tiem ir ļoti apgrūtināta. Attiecīgi veidojas tā saucamā vēnu stāze, kas var būt iemesls venozajām čūlām un pacienta invalidizācijai.
Iemesls šādām veselības problēmām lielākoties meklējams pagātnē – kādreiz dziļās vēnas bijušas trombozētas. Lai gan ar laiku asins plūsma daļēji atjaunojas, taču tā var vairs nebūt tāda kā iepriekš.
Biežākais iemesls jaunām sievietēm, kādēļ veidojas tūska un posttrombotiskais sindroms iegurņa vēnās, it īpaši kreisajā pusē, ir iedzimta anatomiska anomālija May- Thurner sindroms. Tas veidojas tad, kad kreiso iegurņa vēnu saspiež labā iegurņa artērija, radot venozas atteces traucējumus kreisajā kājā. Tāpēc visiem pacientiem ar hronisku tūsku kājās bez cita zināma iemesla un, it īpaši kreisajā kājā, noteikti jākonsultējas pie asinsvadu ķirurga vai flebologa.
Docente Patrīcija Ivanova, asinsvadu ķirurģe: “Jāatceras, ka dziļo vēnu tromboze visbiežāk ir vairāku riska faktoru kombinācijas rezultāts. Un kā viens no riska faktoriem var būt tieši May-Thurner sindroms. Vairums šī sindroma pacientu, kurus šobrīd operējam ar minimāli invazīvām metodēm, ir vecuma grupā no 35 – 45 gadiem. Tie ir jauni cilvēki! Pirms šīs “stentu ēras” – nebija daudz veidu kā palīdzēt pacientiem ar dziļo vēnu posttrombotiskām izmaiņām. Tās bija kompresijas zeķes un ilgstoša medikamentu terapija. Bet problēma jau neizzuda! Novelkot kompresijas zeķi, cilvēkam atkal veidojās tūska. Mūsdienās “atverot vēnas ar stentu” pacientam minimāli invazīvā veidā tiek veikta liela, taču saudzējoša operācija.
Kā vērojām šajā operāciju sērijā, pacientei ar May-Thurner sindromu jau otrajā dienā pēc operācijas nebija tūskas un slimnīcā pavadītais laiks kopumā bija tikai 3 dienas. Protams, pēcoperācijas periodā būs jāvalkā kompresijas zeķes un jālieto asins recēšanu samazinošie medikamenti (antikougulanti). Bet būtiskākais ieguvums – uzlabota turpmākā dzīves kvalitāte. Turklāt pacienti šo atšķirību izjūt uzreiz!”
