“Tēt, lūdzu, elpo!” - NMPD publicē 113 dispečeres sarunu ar dēlu, kura drosme izglābj tēva dzīvību

"Zvanīja dēls, kura acu priekšā viņa tēvs bija zaudējis samaņu. Mūsu dienesta dispečerei, kura pieņēma izsaukumu, vajadzēja tikai 20 sekundes, lai saprastu to, ka situācija ir kritiska un dotu ziņu tuvākai brigādei nekavējoties izbraukt. Kamēr brigāde ar ieslēgtām bākugunīm traucas uz notikuma vietu, dispečere turpina sarunu un, kaut pa telefonu, bet tomēr ir blakus, lai palīdzētu dēlam glābt sava tēva dzīvību," "Facebook" raksta NMPD. 

Lai parādītu, cik spraigs katru dienu ir NMPD dispečeru un brigāžu mediķu darbs, kā arī to, cik izšķiroša dzīvības glābšanā ir līdzcilvēku gatavība sniegt pirmo palīdzību, tiek publicēts fragments no vēl tikai trīs nedēļas atpakaļ notikušās telefonsarunas: 

Zvanītājs (Z): Viņš zils paliek! Viņš tagad, viņš tagad, ko darīt… Ko man viņam… 
Dispečers: Lūdzu saglabājam mieru, brigāde brauc. Es jūs savienošu ar dakteri, klausieties, ko daktere teiks. Brigāde ir izsūtīta. Tikai nelieciet nost klausuli. 

Zvanītājs: Hallo, hallo, viņš knapi paelpot var… 
Ārste (Ā): Hallo, es dzirdu jūs! Jūsu klātbūtnē tas notika?

Z: Jā, viņš tikko nokrita.
Ā: Šobrīd elpo vai neelpo?

Z: Viņš it kā mēģina… Tā tikko dzirdami elpo.
Ā: Tad pagriežam viņu tagad uz sāniem.

Z: Jā, izdarīju. 
Ā: Zem galvas paliekam viņa roku, kā atbalstu. 
(Dzirdama rosība.)

Ā: Elpo viņš? Ir uz sāna?
Z: Jā, jā. Bet viņš knapi elpu ievelk, viņš nevar paelpot. Ik pēc piecām sekundēm…

Ā: Tā. Pielieciet klausuli pie mutes viņam, lai es dzirdu!
Z: Klausieties.. (Dzirdama cietušā ļoti smaga elpošana.) Dzirdat?

Ā: Jā, es dzirdu. Tad turam viņu šādā pozā! Un sekojam līdzi elpošanai. Lai būtu tāds temps kā tagad, ja? Un izstāstiet, kas tieši notika? Viņš sēdēja, stāvēja, ēda, kas tieši notika?
Z: Viņam jau iepriekš bija problēmas. Viņš bija pie daktera, viņam rentgenu plaušām taisīja. Viņam elpot bija sāpīgi. Un tagad es biju dušā un redzēju, kā viņš uz zemes nokrita. 

Ā: Sapratu. Būtu labi, ja to telefonu turētu pie mutes, lai es dzirdu elpošanu.
(Dzirdamas vārgas ieelpas, kas pēkšņi sekundes desmitdaļā apraujas.)
Ā: Elpo, neelpo? Hallo?

Z: Tēvs, lūdzu, elpo! Hallo.. Tēvs! Viņš ievilka gaisu. Nē, tagad vairs neelpo!
Ā: Ja neelpo, tad griežam uz muguras. Telefonu uz skaļumu. Un veiksim sirds masāžu. Tā, atbrīvojam krūškurvi no drēbēm. Pats notupieties uz ceļiem. Lieciet krūšu kurvja viducī savu vienu plaukstu, tad otru plaukstu virsū. Tad ar taisnām rokām veicam grūdienus uz grīdas pusi 5-6 cm dziļumā 100 reizes minūtē.

Z: Nu elpo, lūdzu elpo! Tēt, lūdzu, elpo! (Dzirdamas elsas, piepūle, kā dēls veic sirds masāžu). Pagaidiet, viņš ievilka elpu.
Ā: Tad pagriežam atkal uz sāniem. Un klausuli pie mutes, lai es dzirdu, kā elpo!

Z: Ir pie mutes. Nē, viņš neelpo… Nē, tagad ievilka elpu. 
Ā: Labi ievilka, tālāk nākošais elpas vilciens?
(Klausulē piecas sekundes ir klusums)

Ā: Nav.
Z: Nē, ir! Tagad. 

Ā: Labi, tālāk?
Z: Viņš neelpo. Nē, tagad viņš atkal ievilka elpu. Es jums katru reizi pateikšu, kā viņš ievilks elpu. 

Ā: Jā, tieši tā, tā man arī sakāt.
Z: Tēt….

Ā: Nu nav…
Z: Tēt…

Ā: Nu nav… Tad, uz muguras un atkal masējam. Brigāde brauc pie jums, un es esmu pie telefona! Jau sapratāt, kā tas jādara. Tad sākam. Es skaitīšu, un jūs masējat! Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit.

Ā: … (turpina skaitīt noteiktā ritmā) Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit…
(Dzirdamas elsas un piepūle, kā dēls veic sirds masāžu. Mūsu dispečercentra ārste turpina skaitīt. Viņa nesaka neko citu, kā tikai skaita līdz desmit noteiktā ritmā. Tā tas ilgst trīs minūtes.)

Ā: Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit…
(Dzirdams zvanītāja nogurums no piepūles, bet apņēmība turpināt. Ārste turpina skaitīt līdz desmit, vienlaikus veroties monitorā, cik tālu no notikuma vietas atrodas brigāde. Ar ieslēgtām bākugunīm viņi traucas pa šoseju. Redzams, ka līdz ierašanās brīdim atlikušas četras minūtes.)

Ā: Masējam, masējam! Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit.

Ā: Turpinām! Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit. Turpinām, turpinām, līdz brigāde ienāk. Durvis ir vaļā? 

Z: Jā!
(Dēls turpina veikt atdzīvināšanas pasākumus, ārste skaitīt. Brigāde tuvojas, vēl divi krustojumi un viens pagrieziens. Viņi būs klāt pēc divām minūtēm.)
Ā: Ļoti labi. Turpinām, kamēr brigāde pārņems! Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit. 
(Ārste klausulē dzird, ka pagalmā noskan sirēnas)

Ā: Masējam, masējam, turpinām. Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit.
(Brigāde tūlīt būs klāt. Viņi jau ir kāpņu telpā, rokās nesot nestuves un teju 30 kilogramus smago dzīvības glābšanas ekipējumu.)
Z: Saņemies, elpo! Tēt, lūdzu, elpo!

Ā: Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi deviņi, desmit. Viens, divi, trīs…
Z: Viņi ir klāt! Viņi ir klāt! Saņemies, tēt, lūdzu, elpo! 

Par tēva dzīvību notikuma vietā, veicot atdzīvināšanas pasākumus, NMPD mediķi cīnījās vēl vairāk nekā stundu. Aizdomas par infarktu, klīniskā nāve. Tēvs vēl jauns, paši spēka gadi.

"Situācija bija kritiska, taču, pateicoties dēla sniegtajai pirmajai palīdzībai, tika novērsts pats ļaunākais un brigādes klātbūtnē notikuma vietā atsāka pukstēt tēva sirds un atjaunojās elpošana. Šobrīd esam saņēmuši priecīgas ziņas - nu jau pacientam ir labāk. Viņš turpina ārstēties slimnīcā un drīz atgriezīsies mājās," teikts NMPD ierakstā, ar kura palīdzību dienests vēlas pievērt sabiedrības uzmanību, cik liela nozīme ir pirmās palīdzības sniegšanas zināšanām, kā arī spējai ātri reaģēt. 

"Paldies par darbu šajā izsaukumā sakām mūsu 342. brigādei - Aleksandram Baranovskim, Lindai Madarai Pūdžai, Edgaram Bivšakam un 341. brigādei - Laurai Reiginai, Marijai Gavarei, Andrim Šņepstam. Kā arī 399. ārsta speciālista brigādei – Aleksandram Černihovičam un Vladimiram Bistrovam, kuri pēcāk pacientu pavadīja transportēšanas laikā uz slimnīcu.

Tāpat paldies arī dienesta ārkārtas tālruņa 113 dispečerei Sandrai Misai un ārstei konsultantei Birutai Eikinai, kuras darīja visu, lai pacientu glābtu. 

Līdz notikuma vietai ar ieslēgtām bākugunīm un sirēnām mūsu brigāde, kopš zvana saņemšanas brīža traucās 11 minūtes, taču dēlam, kurš tobrīd centās reanimēt savu tēvu, tās noteikti bija garākās un spriedzes pilnākās 11 minūtes viņa dzīvē."