Daktere endokrinoloģe Indra Štelmane par to, kā izvairīties no "klusās slepkavas"

Skaidra, asa domāšana viņā apvienojas ar milzu pacietību pret pacientiem un jaunāko diabēta ārstēšanas iespēju pārzināšanu.

Kā nolēmāt kļūt par ārsti?

Pirmā doma par iešanu medicīnā patiesībā bija manas mammas Vilmas doma. Esmu dzimusi un augusi Liepājā, mana mamma bija medicīnas māsiņa. Karš un pēckara gadi izjauca viņas sapni par tālāko mācīšanos. Mūsu mājās bija klātesoša medicīna un šķita pašsaprotami izvēlēties mācīties ar ārsti.

Nebija arī tā, ka mani piespiestu izvēlēties medicīnu. Lai saprastu, vai to varēšu un vai man patīk medicīna, pēc astotās, devītās un desmitās klases vasaras brīvlaikos pa diviem mēnešiem strādāju slimnīcā par sanitāri. Strādāju dažādās nodaļās – terapijas, laboratorijā un vēl citās. Tā iepazinu medicīnu no pašiem pamatiem. Man atļāva paskatīties pat kā notiek autopsija – patoloģiskās anatomijas nodaļā, jeb citiem vārdiem – sekcijas taisīšana mirušam pacientam. Toreiz tās regulāri veica, lai noskaidrotu vai precizētu nāves cēloni. Jau zināju, ka, studējot pirmajos kursos, būs praktiski jāmācās anatomikumā secēt līķus, tāpēc bija svarīgi pārbaudīt sevi, vai to varēšu izturēt. Pirmajā brīdī bija, kā bija, bet visumā sapratu, ka būs kārtībā.

Man strādāt slimnīcā bija interesanti. Ne tik interesanti bija mazgāt grīdas, bet praktiski iepazinu to, ko nozīmē slims cilvēks un kā viņam var palīdzēt arī jaunākais medicīniskais personāls. Pacientiem vajadzēja palīdzēt. Netrūka arī gulošu, smagāk slimu cilvēku. Vajadzēja viņus paēdināt, saklāt gultas. Bija jārisina arī visas higiēnas lietas. Tie bija sešdesmito gadu beigas un pamperu laiks nebija vēl atnācis.

Pirmajā gadā pēc vidusskolas Rīgas Medicīnas institūtā netiku. Toreiz konkursi bija lieli – četri vai pat pieci pretendenti uz vienu vietu. Man pietrūka viena punkta. Mana klasesbiedrene aizgāja uz medicīnas skolu, ar domu pēc tam iestāties augstskolā, ko tā arī neizdarīja. Es nolēmu sagatavoties labāk, un stāties augstskolā nākamajā gadā. Šo gadu paliku Rīgā, gāju sagatavošanas kursos un strādāju par sanitāri. Pirmo pusgadu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Torņkalnā nefroloģijas – endokrinoloģijas nodaļā. Tās vadītājs bija atzīts bērnu endokrinologs dakteris Groms. Redzēju pacientus ar diabētu, kuru ārstēja ar inulīnu, kas bija iegūts no dzīvniekiem. To injicēja ar parastām vairākkārt lietojamām šļircēm, kuras vajadzēja sterilizēt. Glikozes līmeņa kontrole, atbilstoši tiem laikiem bija visai nosacīta un patiesībā nekāda – rezultātus laboratorija varēja atsūtīt, ātrākais, nākamajā dienā.

Nākamo pusgadu nostrādāju par sanitāri Specslimnīcā Linezera ielā.

Veiksmīgi iestājos augstskolā nākamajā gadā pēc vidusskolas beigām – 1972. gadā.

Kā bija mācīties?

Pirmie divi gadi pagāja anatomikumā no rīta līdz vakaram – tā bija ļoti pamatīga mācīšanās. Biju grupā, kurā visi studenti bija ar lielāku vai mazāku darba stāžu un pēc skolas beigšanas. Mēs bijām draudzīga grupa, cits citam palīdzējām. Pirmajos gados bija jāapgūst milzīgs zināšanu apjoms ne tikai anatomijā un fizioloģijā, bet arī jāmācās fizika, vairāki nopietni ķīmijas kursi, no kuriem bioķīmija bija sarežģītākā. Lielākais izaicinājums bija apgūt latīņu valodu, jo visi nosaukumi un diagnozes topošajiem ārstiem bija jāzina latīniski.

Turpinājāt strādāt arī mācoties?

Nē. Studiju laikā nestrādāju, lai varētu koncentrēties mācībām.

Bija jāmācās patiešām daudz, katrs kaula izcilnītis jāzina. Vēl jau visi praktiskie un laboratorijas darbi. Pēc tam klīnikās apgūstot medicīnu, dzīve bija interesantāka un salīdzinot ar pirmajiem gadiem brīvāka. Vecāki mani atbalstīja, saņēmu stipendiju.

Sākumā dzīvoju kopmītnē, netālu no Stradiņiem, vēlākajos gados Sauriešos.

Kuri mācībspēki palikuši kopš tiem laikiem atmiņā?

Anatomikumā anatomiju apguvām pie leģendārā un studentu mīlētā profesora Vasilija Kalberga. Anatomijā bija arī stingra pasniedzēja, kuras vārds diemžēl pagaisis no atmiņas.

Mums bija jāpreparē līķi, atsevišķas ķermeņa daļas muskuļi nervi, asinsvadi. Uz grupiņu bija vismaz viens galvaskauss. Fizioloģijā bija laboratorijas darbi, kuros preparējām un pētījām refleksus uz vardītēm. Visus mācību priekšmetus mācīja ļoti pamatīgi pasniedzēji bija stingri un prasīgi. Tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nespēja atbilst prasībām, atsijājās. No mūsu grupas neatsijājās neviens.

Interesantāk un savā ziņā vieglāk bija apgūt medicīnas nozares klīnikās. Tad redzi visu to atmosfēru. Toreiz nebija tik daudz dažādu aparātu, kas ir pieejami mūsdienās. Ārstam bija jābūt vērīgākam, vairāk jāzina, izmeklēšana balstījās uz palpāciju (iztaustīšanu) un perkusiju (izklausīšanu).

Kur sākāt strādāt pēc augstskolas?

Pēc sešiem studiju gadiem pabeidzu augstskolu. Toreiz bija iespēja palikt Rīgā un mācīties ordinatūrā, bet varēja braukt pēc valsts nosūtījuma atstrādāt trīs gadus. Es izvēlējos izmantot nosūtījumu uz Balviem. Jaunajiem dakteriem piedāvāja dzīvokli, diezgan patstāvīgu darbu biju iecirkņa terapeits poliklīnikā.

Tolaik man jau bija meita. Pēc gada mani pārvilināja Viļakas slimnīca. Tur bija liela terapijas nodaļa, un mani aicināja to vadīt. Divus gadus strādāju tur. Toreiz Viļakā bija 2 vai 3 ātrās palīdzības mašīnas. Man bija dežūras gan slimnīcā, gan uz ātrajiem. Slimnīcā bija arī liela poliklīnika, laboratorija, rentgena kabinets, ķirurģijas, terapijas un bērnu nodaļas.

Meitiņa gāja bērnudārzā, uzreiz mums iedeva dzīvokli, kurā tūlīt ievilka telefonu, lai varētu mani sazvanīt ārpus darba laika. Pirmais prieks par telefonu ātri pagaisa, jo man teju nepārtraukti zvanīja. Meitiņa iemācījās latgaliski. Viļakā bija ļoti silti atsaucīgi sirds cilvēki, jutos kā otrās mājās. Strādājot Viļakā iemācījos ļoti daudz. Bija patstāvīgi jāstrādā, pašai jāpieņem lēmumi. Profesionālā ziņā daudz ko ieguvu.

Mani obligāti atstrādājamie gadi beidzās, meitai bija jāsāk mācīties skolā un draugi pierunāja, doties uz Rīgu un mācīties klīniskā ordinatūrā. Izturēju konkursu. Izvēlējos pilnveidoties endokrinoloģijā. Jau Viļakā man bija pacienti ar diabētu, gribēju vairāk uzzināt par to, kā viņus ārstēt.

Ordinatūru izgāju Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta Endokrinoloģijas laboratorijā. Altonavas ielā. Institūtu vadīja ārste Velta Bramberga. Tā bija tajos laikos diezgan progresīva vienība. Strādāju nu jau nelaiķa docenta Georga Šiliņa vadībā, kurš bija endokrinologs un viņa interešu lokā bija vairogdziedzera pētījumi. Savukārt par diabētu mācījāmies pie profesores Renāte Ligeres.

Pats institūts bija Altonavas ielā, bet pētījumu bāze bija Stradiņos un Gaiļezerā, kur strādājām ar pacientiem, tad strādāju arī endokrinoloģijas laboratorijā. Mēs pirmie sākām noteikt vairogdziedzera hormonus. Mums bija aparāti un reaktīvu komplekti no ārzemēm.

Nodarbojāmies ar zinātni un pētniecību. Izvirzījām tēzes zinātniskajam darbam un pētījumiem piemeklējām pacientus ar noteiktām slimībām. Tas bija interesanti, gan novitāte, tas bija medicīnas attīstībai vajadzīgs precīzs darbs, mums bija pirmie analizatori.

Izstrādāju savu zinātnisko darbu par vairogdziedzeri un jodu, hipertireozi un tireotoksikozes ārstēšanu.

Tie bija pēdējie padomju gadi. Zinātniskais darbs bija jāaizstāv un jāraksta krievu valodā, jo bija to paredzēts aizstāvēt Maskavā. Man pietrūka pavisam mazas astītes, lai disertācija krievu valodā būtu gatava, kad Latvija ieguva neatkarību. Tad nu bija darbs jātulko un jāpārraksta latviski. Tā kā šajā darbā bija daudz specifiskas leksikas, tad latviskot to nebija tik vienkārši.

Kā no vairogdziedzera nonācāt līdz diabētam?

Pēc neatkarības atgūšanas arī Latvijā mainījās ideja par diabēta ārstēšana. Ārzemēs sākās diabēta pacientu apmācības. Tā mums radās ideja par diabēta apmācība centru. Toreiz Veselības ministrijā akceptēja, ka mums vajag modernizētu diabēta aprūpi. Pirmais diabēta apmācības centrs tika dibināts Majoros, sanatorijā Rīgas Jūrmala, kuras daļa tika atvēlēta Diabēta centram. Sanatorijā bija arī ļoti laba fizioterapijas nodaļa. 40 gultas tika atvēlētas diabēta pacientiem, kuri šeit izgāja apmācību. Man bija tas izaicinājums un gods no nekā veidot apmācības centru.

Kā zinājāt, kādam tam jābūt?

Bija par šo tēmu lasīts, toreiz atvērās robežas un bija iespēja Tamperē Somijā paskatīties, kā strādā ļoti labs pacientu apmācības centrs. Toreiz Somijā saslimstība ar diabētu bija lielāka. Braucu uz Vāciju, kur Diseldorfā bija PVO centrs, Šveicē Ženēvā darbojās Žans Filips Assals, kurš bija viens no diabēta terapeitiskās apmācības pamatlicējiem.

Man bija iespēja stažēties diabēta apmācības vienībā Ženēvā. Vedu no turienes uzskates materiālus. Uzaicināju ārzemju speciālistus uz Latviju dalīties pieredzē.

Tas bija intensīvs darbs. Pacienti atbrauca, divas nedēļas uzturējās stacionārā, apmācība notika grupās un pēc tēmām, mums bija ārsti, dietologs, diabēta māsa. Katru dienu bija apmācības. Ēdināšana jau tika organizēta pēc zviedru galda principa un pacienti mācījās izveidot sev paraugporcijas. Mēs Latvijā bijām pirmie, kas mācīja maizes vienību skaitīšanu. Iznāca pirmās grāmatiņas, ko rakstīju ar rakstāmmašīnu. 90 gadu sākumā sāka strādāt pirmais pēdu ārstnieciskās aprūpes kabinets.

Tas bija interesants laiks, parādījās pirmie glikometri, kas, salīdzinot ar mūsdienu aparātiņiem, bija diezgan lieli.

Bija stripi, kur noteica glikozes līmeni arī urīnā. Cilvēki centās sagriezt vienu stripu vairākos, lai varētu biežāk kontrolēt savu cukura līmeni.

Pamazām parādījās cilvēku insulīns. Sākotnēji šļircēs – pildspalvās lika flakoniņus. Tad pati pilsdpalva palika. Drīz parādījās mazākas adatiņas un pilnšļirces.

Latvijā pacienti un ārsti cīnījās, lai būtu cilvēku insulīni, lai nebūtu šļirču vārīšanas. Mums bija sadarbības projekts ar Zviedrijas diabēta asociāciju, viņi mums atsūtīja kopējamo mašīnu, lai varam pavairot izglītojošo materiālus pacientiem.

Savukārt oftalmologu, kuri sekoja diabētiķu acīm, darba uzlabošanai ārsti brauca mācīties uz Zviedriju, un viņi Latvijai uzdāvināja kameras.

Bija arī grūtniecības projekts. Ja iepriekš, ar pirmā tipa diabētu sirgstoša sieviete nevarēja iznēsāt veselu bērnu, tad nodrošinot precīzāku diabēta kontroli, to varēja atļauties. Protams, bija vajadzīgs daudz vairāk stripu, ar kuriem daudzas reizes dienā varēja kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Ņēmām analīzes glikētā hemoglobīna noteikšanai un sūtījām uz Zviedriju.

Līdz tam, zinot, ka ārsti neatļaus grūtniecību, sievietes slēpa, ka viņas ir stāvoklī. Tomēr svarīgi grūtniecības sākumā jau plānot, kā izvairīties no ļoti nelāgām komplikācijām. Mēs beidzot varējām droši atļaut diabētiķēm dzemdēt. Man vēl tagad ir zināmi bērni, kas dzima pacientēm pirms 18–20 gadiem. Pacientes atbrauc un rāda savu bērnu fotogrāfijas, un tad ir liels gandarījums, ka esam spējuši medicīniski nodrošināt vesela bērna piedzimšanu.

Darbs nesa gandarījumu, jo diabēta ārstēšanas iespēja un zināšanas par to bija gājušas uz priekšu milzu soļiem. Agrāk daudz no tā nevarēja izdarīt. Atceros, septiņdesmito gadu beigās Viļakas slimnīcā bija intensīvās terapijas istabiņa, kurā centāmies palīdzēt jau smagi slimiem diabētiķiem, bet toreiz vēl nekur pasaulē nebija tādu iespēju kā mūsdienās.

Diabēta gadījumā ārstēšanas rezultātus neredz tik ātri. Un ārstēšanas pamatā ir ikdienas darbs, veselīga dzīvesveida piekopšana. Klusais slepkava, kas nes sev līdzi trofiskās čūlas, insultus, aklumu. Katram pacientam jāatrod sava pieeja, lai ieskaidrotu, kāpēc tik svarīga ir ikdienas diabēta kontrole un ar ko tas draud, ja cilvēks paviršāk izturēsies pret sevi. No vienas puses, tas ir ārsta darbs, pieaugušo pedagoģija. No otras puses, mēs veltām ļoti daudz laika skaidrošanai, bet pacients ne vienmēr to uztver tik nopietni, kā vajadzētu.

Kā to līdzestību var panākt?

Mēs Jūrmalā šo līdzestību attīstījām apmācības procesā. Mācījām caur darīšanu, injicējām insulīnu rotaļu lācītī, lai saprastu, kā pareizi tas jādara, esam uzšuvuši apmācībai lelli, paši izveidojām spēles, organizējām bērnu apmācību, rādījām šo dzīvesveidu, kas neļauj diabētam graut organismu.

Jūs bieži vien esat kopā ar pacientu biedrībām.

Deviņdesmito gadu sākumā gan Jūrmalas galvenā ārste, gan sanatorijas vadītāja atbalstīja manas idejas.

Tad sākās pacientu satikšanās, un viņi redzēja, ka nav vieni ar šādu problēmu. Pirmā izveidojās bērnu diabēta biedrība. Pieaugušie uz diabēta centru brauca gan ar pirmā, gan otrā tipa diabētu no visas Latvijas. Bija atkārtotas apmācības, viņi satikās, iepazinās, runājās. Uzzināja visus jaunumus.

Sāka veidoties diabēta pacientu organizācijas. Mēģināja organizēt lekcijas, un visādā veidā izplatīt zināšanas.

Ne visi pacienti ir tik līdzestīgi un savā veselībā ieinteresēti.

Cilvēki ir dažādi – citi ignorē un izliekas, ka tas neattiecas uz viņiem, un daļa izmanto iespējas. Var izvairīties no akūtām situācijām, mazināt ketoacidozes. Ir daļa pacientu, kas nemaina dzīvesveidu un dzīvo kā iepriekš. Tas attiecas uz cilvēkiem, kam vēl nav diabēts, bet ir riska faktori – stresi, mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars.

Cilvēkiem mēdz būt psihes aizsargreakcija, kad viņi aizveras nepatīkamām ziņām. Vai jūs pacientiem atklāti izstāstāt par tām briesmām, kas viņiem draud?

Kādreiz pat baidu pacientus – jautājums, vai jāstāsta par diabēta komplikācijām, tiem, kam tas var raisīt depresiju. Dzīve ar diabētu nav viegla. Tas uzliek zināmu negatīvu auru. Vēl stāstīt, kādas komplikācijas? Jautāju pašiem pacientiem, vai viņiem vajadzētu zināt par komplikācijām.

Ir cilvēki, kuri grib to brīdinājumu saņemt, citi iekrīt depresijā. Tad dzīvo šodien uz visu klapi. Personīgi domāju, ka pacientiem jāzina sekas. No visa tā var izvairīties, jo zināms darbs jāiegulda, pūles jāpieliek, kamēr diabētu nevar izārstēt. Varbūt nākotne nesīs jaunas iespējas šīs slimības ārstēšanā.

Ir daudz cilvēku, kam ir paaugstināti riski vai prediabēts. Ko darīt – gaidīt, kad parādīsies šī slimība?

Izvairīties no diabēta var ar dzīvesveida korekcijām. Agrāk cilvēki vairāk kustējās, dzīvesveids bija cits, tagad ir ātrās uzkodas, kas noved pie liekā svara. Ja ir riska faktori, prediabēts, metabolais sindroms, dzīvesveida izmaiņas ir ļoti nepieciešamas. Jāatgriežas pie kustīgāka dzīvesveida. Un atkal ļoti svarīgas ir izglītojošās programmas, motivēšana, jo cilvēks pēc dabas ir slinks. Izmanto liftu, visur brauc ar automašīnu, bet vakarā iet izkustēties nav vairs spēka. Pat diabētiķi, pirmo reizi atbraucot uz apmācību, nesadzird. Paaugstināts gan glikozes, gan tauku, gan sliktā holesterīna līmenis asinīs rada draudus. Un sakarā ar to vērts apdomāt, kā vēlies pavadīt mūža pēdējos gadus.

Priecē, ka daļa jaunu cilvēku skrien, brauc ar riteni.

Pie cilvēku izglītošanas un motivēšanas ir jāstrādā. Ir jābūt publiskām akcijām, jāizmanto mediju iespējas, lai valsts mērogā veicinātu veselīgu dzīvesveidu.

Šobrīd vairs neeksistē tāds Diabēta centrs, kāds bija sanatorijā Rīgas Jūrmala.

Pienāca laiks, kad sanatorijā Rīgas Jūrmalā centram vairs nebija vietas, to pārvietojām uz Rīgu. Tad pienāca krīze, un no budžeta visu svītroja, ko vien varēja izsvītrot. Arī diabēta apmācības. Sākām strādāt ambulatori. Sākumā īrējām telpas 3. poliklīnikā, tad pārcēlāmies uz Riepnieku ielu.

Joprojām ir absurds, ka endokrinologam valsts neapmaksā diabēta māsu, kura var pacietīgi stāstīt pacientiem par diabēta kontroli, atbildēt uz visādiem praktiskiem jautājumiem.

Kā varētu lietas mainīt?

Tie, kas ir pie naudas dalīšanas, šobrīd ir pietiekami jauni un veseli, tāpēc nevēlas saprast problēmu un tās risināšanas veidus.

Kad sāka veidoties pacientu organizācijas un biju pacientu vidū, sapratu, ka cilvēki, kas stāsta savu pieredzi, tas ir spēks, kas var panākt lai Latvijā būtu progresīva u efektīva diabēta ārstēšana un profilakse. Iesaistījos pacientu organizāciju darbā. Mēs izdodam žurnālu Saule, kurā drukātā veidā stāstam par aktuāliem ar diabētu saistītiem jautājumiem. Es pati šim žurnālam rakstu un rediģēju.

Kā jūs visu pagūstat?

Ar laiku tā ir – es zinu, kas man jādara šonedēļ. Vienmēr māku svarīgām lietām atrast laiku. Uzskatu, ka svarīgi ir piedalīties pasākumos, lasīt lekcijas, organizēt bezmaksas glikozes līmeņa noteikšanu arī ārpus Rīgas.

No 90. gadiem ir tradīcija atzīmēt Pasaules diabēta dienu ar plašiem pasākumiem pa visu Latviju. Kovida dēļ bijām šos pasākumus drusku iepauzējuši, bet šogad atkal tradīcija atjaunojas. Viens no pasākumiem ir iespēja bez maksas izmērīt savu glikozes līmeni. Un katru reizi ir cilvēki, kuri uzzina, ka viņiem ir būtiski paaugstināts glikozes līmenis asinīs.

Šis izglītojošais darbs, nav padarāms vienam. Labi, ka ir atsaucīgi kolēģi, kuri sagatavo materiālus, lai var likt žurnālā.

Diabēta ārstēšana nestāv uz vietas. Kā uzzināt par jaunākajām iespējām un tendencēm?

Iznāk regulāri braukt uz ārzemēm, piedalīties starptautiskās konferencēs, lai uzzinātu jaunāko par diabētu.

Tagad tehnoloģijas ir ļoti mainījušās. Latvijā ienāk glikozes sensori un automātiskie insulīna pumpīši. Tiek izstrādāti mākslīgie aizkuņģa dziedzeri, kas Latvijā vēl nav pieejami. Tas ir aparātiņš, kur glikozes sensors ir savienots ar insulīna pumpīti. Lielas cerības tiek liktas uz cilmes šūnu terapiju, kas varētu aizkuņģa dziedzerī atjaunot veselīgas un darbotiespējīgas beta šūniņas. Nākotnē mūs gaida grandiozi atklājumi. Patlaban jācenšas saglabāt veselību ar esošajiem līdzekļiem.

Materiāls tapis sadarbībā ar "Tautas Veselības Avīzi".

Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.