“Noslēpt kaut ko tādu nebūtu iespējams!” Ārsts noraida tenkas par pacientu neārstēšanu un nāves paātrināšanu
Mēs nevaram uz viena cilvēka dzīves saīsināšanas rēķina pagarināt cita cilvēka dzīvi. Mēs nevaram neārstēt smagi slimu cilvēku, pieņemot, ka viņš vairs ilgi nedzīvos un viņa orgānus varēs pēc tam pārstādīt citam pacientam. Tā intervijā portālam Jauns.lv sacīja Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītājs, ārsts anesteziologs-reanimatologs Jurijs Bormotovs, kliedējot populārākos mītus par orgānu transplantāciju.
Vispirms ārsts norādīja, ka cilvēkos valda liela neuzticība veselības nozarei kopumā. Diemžēl daļa sabiedrības neuzticas veselības nozarei. To varēja redzēt arī nesenajā pandēmijā, kad notika vakcinācija.
“Ar to [cilvēku neuzticēšanos veselības nozarei] saistās visi medicīniskie mīti, piemēram, orgānus noteikti notirgos, iesaistītie mediķi noteikti dabūs papildus naudu par to, kukuli.
Biežākais mīts ir tāds, ka radinieki, ar kuriem mēs sākam runāt, uzskata, ka viņu mirušais tuvinieks ir pārāk slims, lai kļūtu par orgānu donoru.
Tad ir dažādi reliģiski apsvērumi, piemēram, viņu reliģija noteikti aizliedz veikt orgānu pārstādīšanu un tas vispār ir pretdabiski.”
Tas vienkārši nav iespējams!
Ārsts noraidīja galvenos mītus: “Orgānu tirgošana Eiropas Savienībā nepastāv. Tā ir iespējama kaut kur trešajās valstīs, piemēram, Filipīnās vai citviet, kur tas netiek stingri kontrolēts. Mūsu valstī tas noteikti nenotiek, jo mēs esam vienīgais dienests, mums ir tieši deleģēta funkcija no Veselības ministrijas. Tas vienkārši nav iespējams!
Mēs visi viens otru pazīstam. Mums ir ļoti mazs cilvēku loks. Tas ne praktiski, ne teorētiski nebūtu iespējams – noslēpt kaut ko tādu.”
Cilvēkiem bail, ka viņus neglābs un neārstēs
Tāpat Latvijā valda mīts: ja cilvēki oficiāli izteiks savu gribu, ka vēlas pēc nāves kļūt par orgānu donoriem, tad mediķi nedarīs visu iespējamo, lai kritiskā situācijā glābtu viņu dzīvību.
“Cilvēki baidās: ja viņi ieliks atzīmi, tad viņus neglābs. Viņi domā: ja mediķis uzzinās, ka cilvēks ir atzīmējis, ka piekrīt būt donors, tad noteikti neārstēs. Cilvēks būs gandrīz pazudis, viņam kaut kur sados pa galvu un kaut kur laboratorijā kādu orgānu izņems.
Īpašo atzīmi redz tikai daži mediķi
Es par to vienmēr pasmaidu, jo atzīmi par piekrišanu kļūt par orgānu donoru redzam tikai mēs kā dienests un tikai tajā brīdī, kad ārsti no kādas slimnīcas Latvijā mums paziņo, ka pie viņiem ir neglābjami slims cilvēks, kuram ir noslēdzies tā saucamais smadzeņu nāves protokols. Tas ļauj mums uzsākt koordinācijas procesu, pirmkārt, pārbaudīt reģistru, vai cilvēks dzīves laikā ir paudis savu gribu šajā jautājumā.”
Tas nozīmē, ka tad, ja cilvēks iekļūst negadījumā, neatliekamās palīdzības dienesta mediķi Latvijā neredz, vai glābjamais cilvēks ir oficiāli izteicis savu gribu kļūt par orgānu donoru.
Lietuvā un Amerikā ir cita kārtība
Taču Lietuvas iedzīvotājiem ir speciālas donoru kartes, ko viņi var nēsāt līdzi. Arī Amerikas iedzīvotājiem ir neliela kredītkartes izmēra kartiņa, kurā rakstīts, ka cilvēks piekritis kļūt par orgānu donoru pēc nāves.
Taču pat tad, ja ārvalstu mediķi ņem vērā uz kartītes rakstīto, viņi turpina glābt un ārstēt cilvēkus, lai strikti nepārkāptu sarkano līniju. Ir noteikts, ka atdala cilvēka ārstēšanu un pēc tam orgānu transplantāciju.
Mediķi vienmēr dara visu iespējamo
“Mediķi turpina glābt cilvēku, dara visu, lai viņu izglābtu. Bet, ja tas nesanāk, ja viss ir neatgriezeniski slikti, tikai tad mediķi stāsta radiniekiem, ka pacientu vairs nevar glābt, viss ir ļoti slikti, viņš ir miris.” Tikai pēc tam mediķi cenšas noskaidrot aizgājēja gribu par orgānu ziedošanu pēc nāves.
“Bet mūsu valstī tas ir izslēgts, tas nav iespējams. To [pacienta atzīmi par vēlmi kļūt par orgānu donoru] neviens mediķis nekad nezina, tikai mūsu dienests un tā darbinieki. Tikai tajā gadījumā, kad mēs saņemam šo informāciju, tad mēs to pārbaudām, vai tiešām viss atbilst kritērijiem. Tas ir ļoti nopietns lēmums. Mums ir jāapstiprina nāve.”
Lai arī sirds puksts, cilvēks ir miris
Vēl viens mīts ir saistīts ar to, ka radinieki, redzot savu tuvinieku reanimācijas nodaļā un dzirdot mediķus sakām, ka viņš ir miris, īsti tam negrib noticēt. Tuvinieki redz ekrānos, ka pacienta sirds pukst un viņš elpo.
“Pateicoties medicīnas tehnoloģijām, tas viss ir mākslīgi uzturēts. Cilvēka personību un apziņu mēs jau pazaudējām tad, kad smadzenes aizgāja bojā. Ja mēs cilvēku atslēgsim no visiem aparātiem un pārtrauksim dot visus medikamentus, tad viņa sirds arī apstāsies. Savukārt ar to brīdi iespēja kādam dāvāt jaunu dzīvi vai turpināt esošo izbeidzas.”
Ārsts šādu stāvokli salīdzināja ar to, ka cilvēkam būtu nocirsta galva, bet pēc tam brūce kaklā ātri sašūta. “Vai tā būtu dzīve? Tā vairs nav dzīve. Turpināt uzturēt pie “dzīvības” līķi nav ētiski.”
Viņš skaidroja, ka smadzeņu nāvi nosaka gan pēc pazīmēm, novērojot cilvēku vismaz 24 stundas, gan ar dažādiem papildus izmeklējumiem.
Ticība neaizliedz ziedot orgānus pēc nāves
Bormotovs atklāja, ka sabiedrībā valda arī mīti saistībā ar reliģiju. “Ar reliģiju vienmēr ir ļoti interesanti un vienlaikus sarežģīti. Radinieki uzskata, ka mirušais cilvēks bija ticīgs un iebilda pret orgānu ziedošanu, bet ko nozīmē ticīgs, kādā konfesijā viņš bija? Tās ir ļoti jūtīgas un emocionālas sarunas. Šad tad tās ieilgst pat vairākas stundas.”
Mediķi cenšas izrunāties ar radiniekiem, par kādu ticību un reliģiju viņi runā un ko tā nosaka šajā jautājumā. “Mums [Latvijā] nav tādas konfesijas, kura būtu aizliegusi orgānu ziedošanu pēc nāves.
Visbiežāk šie gadījumi saistīti ar radinieku personīgiem aizspriedumiem, ka tas ir pretdabiski. Bet tad jau jebkuru ārstēšanu var saukt par pretdabisku! Arī operāciju, kurā atver vaļā cilvēka vēdera dobumu. Tad tas arī sanāk pretdabiski.”
Pēc ārsta teiktā kristietība neiebilst pret orgānu ziedošanu pēc nāves. Ir tikai dažas reliģijas, kas pret to noteikti iebilst. Tās ir japāņu sintoisms un Irānas zoroastrisms, kuru pārstāvji Latvijā parasti nedzīvo.
Pārbauda, vai vispār orgāni der ziedošanai
Vēl radiniekiem šķiet, ka viņu tuvinieks nederēs par orgānu donoru. “Mēs skaidrojam, ka veiksim testus, izmeklējumus. Ja tuviniekiem nav pretenziju, mēs sākam savu darbu, veicam analīzes, pārbaudām orgānus ar papildus izmeklēšanas metodēm.
Izmeklējumi ir kā parastam pacientam, bet tagad tie notiek ar mērķi, lai novērtētu, vai orgānu būs droši izņemt un pārstādīt cilvēkiem, kuri to gaida. Mēs tagad rūpējamies par orgānu saņēmēja veselību. Pārbaudām orgānu uz infekcijām, tostarp HIV, C un B hepatītu utt.”
Svarīgs ir mirušā nevis tuvinieku viedoklis
“Vēlreiz gribu uzsvērt to, ka pārrunās uzklausām tuviniekus, bet mums vienmēr jāizskaidro viena ļoti būtiska lieta. Lai cik tas izklausītos nepatīkami, bet nav svarīgi, ko tuvinieki domā. Ļoti svarīgi ir tas, ko bija domājis mirušais. Mums ētiski būtu respektēt viņa gribu.
99% gadījumu mēs redzam, ka reģistros nav izteiktas nekādas gribas: ne jā, ne nē. Tieši tāpēc, izpildot likumu par cilvēka ķermeņa aizsardzību pēc nāves, mēs meklējam radiniekus un aicinām uz pārrunām, lai noskaidrotu nevis to, ko viņi par to domā vai ko viņi grib, bet ko mirušais gribēja.
Ja viņiem datu nav, tad informējam, ka mēs, lai glābtu kādu citu cilvēku, darīsim to, to un to [kāda orgāna izņemšanu un transplantāciju]. Mums valstī ir sistēma: ja cilvēks nav aizliedzis, nav paudis aizliegumu, tad viņš ir piekritis. Mēs to pieņemam tā, ka mirušais būtu gatavs uzdāvināt savus orgānus, glābt kāda cita cilvēka dzīvību. Manā skatījumā tad nāvei būtu ļoti loģiskas beigas.”
Nepagarina viena cilvēka dzīvi uz otra dzīvības rēķina
Ārsts vēlreiz uzsvēra, ka mediķu darbā ir tāda kā sarkanā līnija. “Mēs nevaram uz viena cilvēka dzīves saīsināšanas rēķina pagarināt cita cilvēka dzīvi. Ko es ar to domāju? Mēs nevaram neārstēt pacientu, kad viņš vēl nav donors. Mēs nevaram paātrināt viņa nāvi, pieņemot, ka viņš neizdzīvos [un viņa orgānus varēs pēc tam izmantot].
Tas ir ļoti būtiski. Par to visvairāk baidās, par to rodas vislielākie mīti un tenkas. Tāpēc mēs procesu ļoti strikti kontrolējam.”
Var atļaut izmantot tikai nieres, bet ne sirdi un aknas
Labi, ka tuvinieku vidū nav izplatītas bažas, ka bez konkrētā ziedotā orgāna no mirušā varētu paņemt vēl kādu orgānu. Piemēram, ja mediķi izņem sirdi, tad bez saskaņošanas arī nieres un aknas. Ja tuvinieki vēlas dzirdēt detalizētu procesa aprakstu, mediķi to neslēpj un labprāt izstāsta.
Ir gadījumi, kad tuvinieki atļauj izmantot tikai vienu mirušā orgānu, piemēram, nieres. Tad mediķi mēģina izskaidrot, kāpēc varētu izmantot arī citus orgānus. Nav būtiskas atšķirības, vai operācijas laikā izņem vienu orgānu vai vairākus. Svarīgi, lai tas notiktu cieņpilni. “Tā ir ļoti cieņpilna operācija.”
Jūsu mirušais tēvs izglāba dzīvību kādam citam vīrietim
Ja tuvinieki vēlas, ārsts ar viņiem pēc operācijas sazinās (uzraksta vai piezvana) un pastāsta, ka mirušā orgāni deva iespēju glābt dzīvību kādam citam.
“Tās ir emocionālas sarunas. Runājam telefoniski, sūtīju vēstules pēc tam, kad notikusi transplantācija un tad, ja tuvinieki vēlējušies sazināties. Tad es viņiem sūtu vēstuli, kurā saku paldies, ka pieņēmāt tādu lēmumu, ka nebija šķēršļu to darīt, ka jūsu tēvs vai dēls ir glābis, uzdāvinājis dzīvību tik un tik gadus vecam vīrietim, kuram vairs nevajadzēs nākt uz dialīzēm.”
Bieži vien ārsta sarunas ar tuviniekiem ir emocionālas, nereti rit arī asaras. “Viņiem jūtas vēl ir svaigas, tāpēc cenšos kontaktēties vismaz pēc mēneša. Bet, godīgi sakot, viņiem paliek vieglāk. Visos gadījumos. Viņi ir ļoti pateicīgi, ka ārsts piezvanīja, izstāstīja, parunāja cilvēcīgi bez oficiālām lietām.
Par sarunām parasti paliek vieglāk
Man [šīs sarunas] patīk, lai cik tās dažreiz būtu grūtas. Tad ir noslēguma sajūta. Gan mēs atbrīvojamies no smagām emocijām, gan arī radiniekiem, tuviniekiem paliek vieglāk. Šeit paradās tā nāves jēga.”
Latvijā parasti mirušā tuviniekiem pasaka tikai orgāna saņēmēja vecumu un dzimumu, bet ir daži izņēmuma gadījumi, kad donora radinieki ir iepazinušies ar orgānu saņēmēju, ārsts pastāstīja. Citviet pasaulē mēdz praktizēt, ka mirušā tuvinieki iepazīstas ar cilvēku, kuram ir ziedoti viņu radinieka orgāni. “Tas ir vienkārši cilvēcīgi."
