Nogurums, un gribas kaut ko saldu. Signāls, ko nevajag atstāt bez ievērības
Ja jūtaties tā, it kā jums būtu atņemti pēdējie spēki, ir vērts aizdomāties par atbalstu virsnieru dziedzeru darbībai. Un arī par cukura patēriņu.
1. Pamatu pamats
Kad ilgstoši neredzam sauli, visu laiku strādājam iekštelpās, ēdam līdz nepazīšanai pārstrādātus produktus, nemitīgi uztraucamies par saviem tuviniekiem, mēs iztērējam visus sava organisma dzīvības spēkus. Tieši tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc mūsdienu cilvēkam trūkst prieka, spēka un enerģijas. Jo šādi mēs neatbalstām svarīgu mazu orgānu – virsnieru dziedzeru darbību.
Virsnieres producē daudzus hormonus, un tās atbild arī par dehidroepiandrosterona (DHEA) izstrādi. Patiesībā hormonu veidošanās sākas no kvalitatīva holesterīna, bez tā hormoni gluži vienkārši nevar rasties. Dehidroepiandrosterona līmenis asinīs ir ļoti svarīgs rādītājs. Tas ļauj novērtēt, cik labi strādā virsnieres, norāda uz tā sauktajām ar vecumu saistītajām veselības problēmām un, protams, arī liecina par novecošanas ātrumu.
Interesanti, ka tad, kad dehidroepiandrosterona un steroīdo hormonu līmenis samazinās, izsalkušās organisma šūnas sūta smadzenēm signālus, pieprasot šos hormonus. Smadzenes ziņo aknām un liek ražot vairāk holesterīna. Bet ko mēs darām? Ar dažādiem ķīmiskiem preparātiem sākam samazināt holesterīna līmeni, vienkārši apturam tā veidošanos aknās.
Ir vērts aizdomāties un saprast, ka mūsu organisms sastāv no dzīvām šūnām, kuras bez iemesla nesāk ražot nevajadzīgas vielas. Ja ir paaugstināts holesterīna līmenis, tā ir zīme, ka trūkst steroīdo hormonu, vai tas ir signāls, ka sācies sistēmisks iekaisums (piemēram, asinsvados).
2. Saistība ar imunitāti
Dehidroepiandrosteronam ir milzīga ietekme. Tas iespaido katru organisma šūnu. Tā daudzuma samazināšanās liek par sevi manīt ar pasliktinātu iekšējo orgānu darbību kopumā un mazāku enerģiju. Īpaši jutīga pret dehidroepiandrosterona līmeņa kritumu ir imūnsistēma – ja šā hormona daudzums sarūk, imūnās aizsargspējas kļūst vājākas – reiz aktīvās imūnšūnas sāk snaust un slinkot un palaiž garām ne tikai vīrusus un baktērijas, bet nepievērš uzmanību arī vēža šūnām.
3. Saistība ar stresu
Mūsdienās daudzi psihologi raksta, kā sevi pasargāt no stresa, bet visa mūsu dzīve būtībā ir hronisks stress. Taču organisms hormonu veidolā nodrošina aizsardzību pret stresu. Vienīgais, kas mums jādara, – laikus jānodrošina organisms ar vajadzīgajām vielām, kas ir nepieciešamas, lai hormonus veidotu ar vitamīniem, aminoskābēm, minerālvielām. Un jāpārstāj organismu indēt ar cukuru. Tikai tā varēsim pārvarēt stresu, kas rodas bīstamās situācijās, konfliktos ģimenē vai darbā, smagi strādājot un profesionāli nodarbojoties ar sportu.
Dehidroepiandrosterons mūsu organismu pasargā no stresa hormona kortizola un stresa postošās ietekmes. Arī kortizols ir ļoti svarīgs stresa pārvarēšanā, taču, ja kortizola ir pārāk daudz, tas bojā organisma audus.
Dodiet virsnierēm C vitamīnu!
Visvairāk C vitamīna organismā ir mazajos virsnieru dziedzeros. Taču stresa laikā C vitamīna rezerves pilnībā izsīkst. Virsnieres sāk izstrādāt vēl vairāk stresa hormonu kortizolu, palielinot trauksmi, nogurumu un tieksmi pēc saldumiem.
Virsnierēm noteikti katru dienu jānodrošina pietiekams kvalitatīva C vitamīna daudzums, gan uzņemot to no svaigiem augļiem un dārzeņiem, jo termiskas apstrādes laikā C vitamīns iet bojā, gan – no uztura bagātinātājiem.
