Pēc Trampa rokasgrāmatas. Kā politiķi mēģina iedragāt uzticību medijiem?

Politiskās partijas un atsevišķi politiķi sociālos tīklus izmanto kā platformu ne vien savas darbības popularizēšanai, bet arī mediju diskreditēšanai. Šī tendence nav jauna un to iedvesmo par ASV prezidentu nesen otrreiz ievēlētā Donalda Trampa un citu politiķu panākumi, izmantojot šādas metodes.

Latvijas Sabiedrisko mediju un interneta medija “Delfi” kopīgi veiktā analīzē secināms, ka ar šīm metodēm aizraujas vairāku partiju politiķi Latvijā. Kā tas izpaužas?

Sliktās manieres – tā akadēmiskajā literatūrā apzīmē politiķiem, īpaši populistiem raksturīgas darbības, kuru mērķis  ir piesaistīt sev izmanību. Piemēram, demonstratīvi pamest interviju, provocēt un izmantot nievājošu vai agresīvu runas veidu, īpaši pret žurnālistiem. Sociālo mediju uzplaukums tam devis jaunu jaudu, jo ir mainītas ierastās mediju, sabiedrības un politiķu lomas, un politiķi cilvēkus var uzrunāt nepastarpināti. Un arī Latvijā politiķi to arvien vairāk izmanto. Jo citu piemērs rāda, ka tas strādā.

Tramps nebūt nav pirmais, bet ir spilgtākais politiķis, kas šādu stilu padarīja populāru. Organizācija “Reportieri bez robežām” saskaitīja, ka šogad septembrī un oktobrī  pirms ASV prezidenta vēlēšanām, proti, divos mēnešos vien, Tramps apvainoja, uzbruka vai draudēja žurnālistiem vairāk nekā 100 reizes. Savas pirmās prezidentūras laikā viņš vismaz 2000 reižu lietoja apzīmējumu “fake news” jeb viltus ziņas par medijiem, kas bija kritiski pret viņu, kā tas turpinājās arī nesenās kampaņas laikā. Amerikas nevalstiskā izpētes centra “Pew Research Center” dati liecina, ka tam ir panākumi. Kopš 2016. gada, kad Tramps pirmo reizi sāka savu kampaņu un nacionālajiem medijiem uzticējās 70% republikāņu, uzticība medijiem kritusies, šogad vairs tikai 40% republikāņu pauda, ka nacionālajiem medijiem uzticas.

Metožu kopētāji

Oksfordas Universitātes Reitera žurnālistikas pētījumu centra pētnieks Niks Ņūmens sarunā ar “de facto” atzina, ka būs interesanti vērot, kādu iespaidu Trampa pārvēlēšana un viņa paņēmieni, kas līdz pārvēlēšanai noveda, atstās tagad. Oksfordas Universitātes Reitera žurnālistikas pētījumu centra pētnieks Niks Ņūmens atgādina, ka jau pēc 2016. gada uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās daudzi viņa paņēmienus mēģināja kopēt. “Un es domāju, mēs to redzēsim atkal. Un šo rokasgrāmatu mēs nu jau ļoti labi pārzinām. Tā ir par vienkāršiem risinājumiem, kritikas noraidīšanu un uzbrukšanu žurnālistiem. Un nākamo dažu gadu laikā mēs to redzēsim daudzās citās valstīs visā pasaulē,” viņš secina.

Sabiedrisko mediju un “Delfi” kopīgi veiktajā sociālo mediju analīzē visbiežāk parādās partija  “Latvija pirmajā vietā” un tās politiķi.  Īpaši bieži raksta pats vai attiecīgus ierakstus pavairo tās biedrs Sandris Točs un partijas līderis Ainārs Šlesers. Ieraksti visbiežāk atrodami sociālajos medijos “Facebook” un “X”, bieži tiek kritizēta Latvijas Televīzija, īpaši, kad atspoguļoja partijas deputātu braucienu uz Ķīnu, vai piemēram, pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, kad tas atspoguļoja partijas sociālo mediju satura veidošanu seriālā “Šķelšanās”. “Varas rupors” un līdzīgas nozīmes apzīmējumi ir visvairāk lietotie raksturojumi. Tos bieži izmantojis partijas līderis Ainārs Šlesers. Viņa “Facebook” lapai seko 60 tūkstoši šī medija lietotāju.

Taču kritika ir selektīva. Kad partijai izdevīgi, savos ierakstos tās biedri pārpublicē tieši mediju, tostarp Latvijas Televīzijas radīto valsts pārvaldībai kritisko saturu. Šlesers gan neatzīst tajā pretrunas. “Situācija sāk uzlaboties, bet joprojām sabiedriskais medijs vēl joprojām nav pilnībā neitrāls,” viņš paskaidro. Šlesers izvairās no atbildes, vai šādas metodes partija izmanto pēc Trampa parauga, vien norāda: “Neviens nav ideāls. Bet tas, ko dara Tramps, atbalsta absolūtais Amerikas iedzīvotāju vairākums.”

Individuālie spēlētāji

Partijai “Latvija pirmajā vietā” raksturīga organizēta darbība sociālajos medijos un sadarbība starp partijas biedriem, kuri cits citu pārpublicē. Citi politiķi drīzāk izceļas individuāli, piemēram, Nacionālajā apvienībā. Tās atsevišķi biedri medijiem, īpaši sabiedriskajiem vai centram “Re:baltica”, piedēvē Kremļa politikas aizstāvību. Tas mēdz sakrist, piemēram, ar sabiedrībā nokaitētām diskusijām saistībā ar krievu valodu medijos, kad viedokļu sadursmēs arī asas reakcijas ir izskaidrojamas. Tomēr nereti tās seko, ja tiek skartas pašu intereses. Piemēram, Nacionālās apvienības biedrs, Ogres novada mērs Egils Helmanis, kurš medijus kritizē regulāri, īpaši skarbi izteicās pēc kritiskiem sižetiem, kā pats minēja savā “Facebook” ierakstā – raidījumā “Bez Tabu”, Latvijas Televīzijā un Latvijas radio, par notiekošo viņa vadītajā novadā. “(..) Nebiju domājis, ka to kādreiz teikšu, bet aicinu ikvienu apzināties, ka LSM ir neuzticams, pretvalstisks un pašreizējai varai paklausīgs propagandas ierocis, kas vēršas pret katra godprātīga Latvijas iedzīvotāja ilgtermiņa interesēm un mūsu valsts drošību (..),” – rakstīja Helmanis. Sarunā ar “Delfi” Helmanis pēc būtības atkārtoja savu pozīciju, norādot, ka pats medijus nepatērē, jo tie viņa ieskatā neatspoguļojot citus viedokļus.

“Mediju jums šo nestāsta”

“Mediji slēpj” un “mediji jums šo nestāsta” ir vēl viena salīdzinoši bieži izmantota frāze, kas biežāk gan izskan “TikTok” auditorijai, kuru uzrunā partija “Jaunlatvieši”, sākot ar Rūdolfu Brēmani ar 75 ar pus tūkstošiem sekotāju  un Gloriju Grevcovu ar vairāk nekā 146 tūkstošiem sekotāju.

“Jaunlatvieši” auditoriju piesaista ar sazvērestības teorijām, un, lai arī vēlēšanās panākumus nav guvusi un arī daļa ierakstu nesasniedz lielu auditoriju, atsevišķi tās ieraksti mēdz būt ļoti populāri. Piemēram, to, ka pa gaisu atpūstās Sahāras smiltis nav Sahāras smiltis, bet gan kaut kas indīgs, tāpēc nevajag ticēt medijiem un politiķiem, tālāk padeva vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, bet ar sirsniņu atzīmēja vairāk nekā 17 tūkstoši. Brēmanis “Delfiem” sniegtajā intervijā norādīja, ka labi, ka ir sociālie mediji, jo medijos viņu pozīciju neatspoguļojot.

Apgrūtina uzraudzību

Latvijas Universitātes lektors un politiskās komunikācijas un mediju pētnieks Mārtiņš Pričins atzīst, ka arvien lielāka politiķu klātbūtne sociālajos medijos ir saprotama un arī novērotā uzvedības taktika attiecībā pret medijiem tajos nav nekas jauns. “Politiķiem ir izdevīgi izmantot sociālos medijus, jo tur viņi var nefiltrētā veidā stāstīt savas interpretācijas, nepakļaujoties mediju jautājumiem,” viņš skaidro.

Pētnieks atzīst, ka mediju kritika var būt arī pamatota un tai ir jābūt. Savukārt medijiem jādomā, kā uz to reaģēt, saglabājot atvērtu dialogs, pirmkārt jau ar savu auditoriju. Medijiem jāargumentē tie vai citi secinājumi. Taču mērķtiecīgi medijus diskreditējot ir risks ne vien pamākt neuzticēšanos medijiem, bet arī politiskajai sistēmai kopumā. Niks Ņūmens turklāt secina, ka tas apdraud žurnālistus. “Tagad mēs redzam, ka neuzticēšanās medijiem pārvēršas atklātā cinismā vai pat uzbrukumos medijiem un mediju nomelnošanā. Un tas ļoti apgrūtina mediju darbu, uzraugot politiķus. Un tā ir tendence, ko mēs redzam daudzās pasaules valstīs,” saka Ņūmens.

Draud izdzenāt ar specvienībām

Vairāku valstu piemēri liecina, ka galu galā darbs ne vien tiek apgrūtināts, bet faktiski ierobežots un pie iespējas – politiski kontrolēts. Piemēram, Ungārijā daudzi mediji ir valsts kontrolē, bet neatkarīgiem liedz intervijas un ierobežo dalību preses konferencēs. Savukārt Polijā, kad 2016. gadā pie varas nāca partija “Likums un taisnīgums”, tā panāca politisko kontroli Polijas televīzijā, kuru pirms tam kritizēja kā neobjektīvu pret sevi. Bet 2023. gadā, varai valstī atkal mainoties, televīzijā atkal tika veiktas pārmaiņas.

No sociālo mediju ierakstiem redzams, ka šādu varu pār medijiem vēlētos arī daļa Latvijas politiķu. Vienā no saviem sociālo mediju video Krištopans sacīja: “Vispār pēc Amerikas prezidenta vēlēšanām normālā valstī būtu bijis tā – padzīt visus SEPL, NEPL, pirmo televīziju, pirmo radio, padzīt visus, atvainojos ar sūdainu koku. Un tā arī notiks. Ja viņi domā, ka tā turpinās, baidos, ka tā nebūs.” Šis Eiropas parlamenta deputāta Viļa Krištopana komentārs bija par sabiedrisko mediju it kā ignorētu Eiropas līderu sanāksmi Budapeštā. Tie gan bija meli, jo Latvijas Televīzijas filmēšanas grupa bija klāt, veidojot sižetus un to atspoguļoja arī Latvijas radio.

Neraugoties uz to vēlāk Krištopans teikto papildināja ar ierakstu par televīzijas izdzenāšanu ar specvienību palīdzību. “Diemžēl jāgaida 2 gadi! 2026. Saeimas vēlēšanas. Un tad kā Polijā! Specvienības ieņem Sabiedriskos medijus,” – 7. novembrī  vēstīja viņa ieraksts “X”. Telefonsarunā ar “de facto” Krištopans sacīja: “Jā, es varu paskaidrot, ļoti vienkārši. Tad, kad nāca pie varas Tusks jeb “Jaunā Vienotība” Polijā, viņi iegāja ar specvienībām sabiedriskajos medijos viņus iztīrīt. Es nesaku, ka mēs tā darīsim, bet tas ir skaidrs, ka sabiedriskie mediji strādā uz varu, uz “Jauno vienotību.” (..) Ideāli būtu vispār aizvērt sabiedrisko medijus, priekš kam viņi ir vajadzīgi, kā Amerikā, lai ir privātie.”

Mazināt kritiku sev

Politikas zinātnes doktors un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs secina, ka Trampam raksturīgās metodes ar stāstu par “labo “es””, “ļaunajām elitēm” un “ļaunajiem medijiem” visbiežāk izmato tie, kuriem vajag novērt no sevis kritiku. “Ja esi noziegumos apsūdzēts, ja esi oligarhs ar dīvainu naudas izcelsmi, ja esi cilvēks, kas pārdod sazvērestības teorijas bez nekāda pamata, tad tev vajag kādu attaisnojumu, kāpēc tevi kritizē. Sazvērestības teorija, sazvērestība, ko īsteno “Kariņa-Levita” režīms, ko īsteno neatkarīgie mediji – tas ir veids, kā vari ietērpt savas muļķības, savus grēkus, savus noziegumus par labu sev. Tas ir tas, ko Tramps dara. Viņam ir vairāki tiesas procesi, vairākos ir arī notiesāts. Viņš saka, ka tas nav pa īstam, ka tas ir “dziļās valsts” sazvērestība pret nabaga Trampu,” stāsta Hiršs.  Pētnieks gan arī norāda, ka tas nav stāsts tikai par dezinformāciju. Tā biežāk krīt auglīgā augsnē, ja cilvēki nejūt, ka viņu problēmas, piemēram, ekonomiskā atstumtība, tiek risinātas.