"Cilvēks tam nav gatavs!" - no kā baidās sešdesmitgadnieki

Statuss “pensionārs” (ja vien pensija nav tik liela, lai turpmāko dzīvi varētu pavadīt bezrūpīgi un interesanti) nav tas, pēc kā mūsdienu sešdesmitgadnieki īpaši tiektos. Lielākā daļa no viņiem ir vēl spēkpilni, enerģiski, sasnieguši karjeras vai prasmju augstumus un nereti izskatās daudzus gadus jaunāki – viņi atbilst pusmūža cilvēkiem, tāpēc ir tik grūti samierināties ar domu, ka “pēc dokumentiem” tiks ierindoti starp vecajiem ļaudīm (te derētu pieminēt Oskara Vailda aforismu: vecuma traģēdija nav apstāklī, ka esi vecs, bet apstāklī, ka vairs neesi jauns).

Daļa “jauno” pensionāru par to neuztraucas, bet daļai tas ir kā pliķis centieniem pēc iespējas ilgāk izskatīties un justies jaunam, pliķis pašvērtībai un vērtībai kopumā, jo cilvēku galvās ir “iekonservējies” priekšstats, ka pensionāri nav gluži pilnvērtīga sabiedrības daļa. Protams, psiholoģiskiem šabloniem ir ietekme, taču patiesībā jaunais statuss neko neliecina par cilvēku – tas ir TIKAI VĀRDS.

Otra problēma, kas “sit pa smadzenēm”, ir darba attiecību pārtraukšana – rodas nevajadzības un nepiederības izjūta. Tiesa, mūsdienās darbu kā ar nazi nogriež aizvien retāk, sešdesmitgadnieki (īpaši – sava aroda pratēji) turpina strādāt vēl ilgus gadus. Taču tiem “jaunajiem” pensionāriem, kas nolemj vairs nestrādāt, vai tiem, kas grib, bet nav atraduši jaunu nodarbošanos, ierastais dzīves ritms var radikāli mainīties un iestāties dīkstāve. Ne visi tai spēj ātri un viegli pielāgoties – tā, visticamāk, ietekmēs prātu un rīcību. Taču, kā liecina pētījumi, visu var glābt savlaicīga sagatavošanās jaunajām pārmaiņām, ģimene, draugi un veselīga psihe.

Amerikāņu psihologi, kas nodarbojas ar vecuma problēmām, ir apkopojuši vairākus pētījumus un nonākuši pie secinājuma, ka pensijas vecuma cilvēki atbilst piecām dzīvesveida un domāšanas pozīcijām. (Varbūt kāds iebildīs – nevajag salīdzināt mūsu pensionārus ar pārtikušajiem amerikāņu vecīšiem, taču pēc aprakstiem tā vien šķiet, ka pētījumi veikti tepat Latvijā.)

1. pozīcija: konstruktīvisms

Šīs pozīcijas pārstāvji visu dzīvi ir bijuši optimistiski un aktīvi un, aizejot pensijā, saglabā iepriekšējo pozitīvo attieksmi pret notiekošo. Viņiem ir diezgan plašas intereses, un, neraugoties uz vecumu, viņi mēdz saplānot dzīvi daudzus gadus uz priekšu – jābrauc un jāredz pilsētas un zemes, jāapmeklē koncerti un kursi, jāaprūpē mazbērni, jāsatiekas ar draugiem… Viņi parasti ir atsaucīgi un izpalīdzīgi, un, ja “no kājām notriec” kāda slimība, viņi to nepārvērš traģēdijā. Šie cilvēki vienmēr atradīs veidu, kā gūt prieku.

2. pozīcija: atkarība

Nākamās četras pozīcijas nebūt nav tik iepriecinošas. Šīs grupas pensionāri savā iepriekšējā dzīvē ir bijuši vairāk vai mazāk atkarīgi no citiem, bijuši diezgan pasīvi, pakļāvīgi, nav paļāvušies uz sevi. Aizejot pensijā un zaudējot saikni ar tiem, kas viņus “grozīja un bīdīja”, viņi jūtas bezpalīdzīgi, pamesti un neievēroti. Problēma: viņi ir apvainojušies uz visiem un visu – gan cilvēkiem, gan apstākļiem.

3. pozīcija: aizsardzība

Šai grupai pieder cilvēki, kas iepriekš dzīvojuši un strādājuši noslēgti (individuāli). Un, aizejot pensijā, viņi necenšas kontaktēties ar bijušajiem kolēģiem, var pārtraukt saikni pat ar draugiem un radiem, jo viņu moto ir: man nav vajadzīga sveša palīdzība vai padoms. Šī spītīgā iedoma liek vēl vairāk noslēgties sevī un apspiest savas emocijas. Šādu cilvēku dzīves jēga ir bijis darbs, bet, to zaudējot, viņi vairs nezina, ar ko varētu nodarboties, un nevēlas to pajautāt citiem. Problēma: viņi nezina, kā izkļūt no bezdarbības un garlaicības “sprosta”.

4. pozīcija: naids pret pasauli

Šīs grupas cilvēki ir aizdomu pilni, agresīvi noskaņoti, nevienam netic, bet galvenā pazīme – izjūt riebumu pret vecumu un, sasniedzot pensijas vecumu, cenšas spītīgi (var teikt – ar zobiem un nagiem, it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums) noturēties strādājošo cilvēku sarakstā. Ja šādus strādniekus beidzot izdodas aizsūtīt pensijā, viņi sāk ienīst visu pēc kārtas – gan bijušo darba devēju un kolēģus, gan likumus un valsts sistēmu, gan 21. gadsimtu… Problēma: agresija un neobjektīvs naids.

5. pozīcija: naids pret sevi

Šie cilvēki vienmēr ir bijuši pasīvi un neieinteresēti ne kultūras, ne sabiedriskajā dzīvē (iespējams, pat ne savā dzīvē). Pašsaprotami, ka, aizejot pensijā, viņu interešu loks saplok līdz minimumam. Viņiem sākas depresija un nosliece uz fatālismu, viņi jūtas nevienam nevajadzīgi, savu dzīvi uztver par neizdevušos, neveiksmīgu un bezjēdzīgu. Problēma: viņi uzskata, ka, aizejot pensijā, nevis dzīvo, bet gaida savas nožēlojamās eksistences galu.

Izlasot pozīciju aprakstus, rodas jautājums: vai šiem “nelaimīgajiem” nav bērnu un mazbērnu (arī draugu, radu), kas palīdzētu, uzmundrinātu, nodarbinātu? Kādreiz, sociālisma laikos, sievietes gāja pensijā 55 gadu vecumā, lai atvieglotu dzīvi saviem bērniem, pieskatot mazbērnus. Tas bija pašsaprotami un pašpietiekami – neviena vecmāmiņa no tā nekrita depresijā, “nespļāva” naidu un nemira no garlaicības. Un, pat ja nav bērnu un mazbērnu, cilvēks (ja vien nedzīvo uz vientuļas salas), vienmēr var atrast interesantu un noderīgu nodarbi. Ir tikai jāsāk meklēt, jo tādas situācijas, kad “kalns nāk pie Muhameda”, dzīvē notiek ļoti reti. Un, visbeidzot, ir simtiem piemēru, cik daudz lieliskas un unikālas lietas ir izdarījuši cilvēki pensijas vecumā. Vecumam jeb “cipariem” nav nozīmes – nozīme ir pieredzei un vēlmei pilnvērtīgi dzīvot.