Bērniņam tā sāp celis, ka asaras birst un pasportot vairs nevar, bet viņš baidās to pateikt

Ārste atzina, ka bieži vien pieaugušie bērna sūdzības saistībā ar veselību neuzskata par nopietnām. Vecāki bieži vien domā: bērns aug un tāpēc viņam kaut kas sāp.

“Tāpat nereti arī ģimenes ārsti. Bērns aiziet pie ārsta un pasaka, ka viņam sāp celis. Ārsts viņam atbild: “Tu audz. Tas ir no augšanas. Tur neko nevajag darīt, tu vienkārši audz.” Tas nav pareizi.”

Trenējas caur sāpēm un asarām

Kādas ir biežākās bērnu sūdzības? “Visbiežākās noteikti ir sāpes. Tās ir pārslodzes sāpes. Visbiežāk tās ir ceļos un papēžos. Ceļu sāpes ir numur viens. Arī literatūrā minēts, ka aptuveni 54% no visām traumām bērnu periodā ir tieši pārslodzes radītās traumas.

Ir tā, ka bērns atnāk, sūdzas, ka jau trenējas caur sāpēm, ka trenējas ar asarām un ka baidās to trenerim teikt. Visbiežāk tas ir estētiskajos sporta veidos, kur nemaz nedrīkst to teikt, jo trenerim tas neinteresē. Viņam vajag rezultātu!

Sāpes nedrīkst ignorēt

Izrādās, ka bērnam jau ir bagāža ar visādām sacensībām, ka viņi paši kaut ko smērē uz sāpošās vietas, kaut ko dara ar to un tas skaitās normāli: “Izdarīs šo, uzsmērēs to, viss būs kārtībā!” Bet jāatceras, ka sāpes vispār nedrīkstam ignorēt bērna augšanas periodā! Nedrīkst veikt nekādas kustības caur sāpēm.

To mēs arī bērniem sakām: “Ja tev kaut kas sāp treniņa laikā, sāk sāpēt pie kaut kādas kustības, tad kustība ir vienkārši jābeidz darīt! Nedrīkst iet caur sāpēm un pabeigt vingrinājumu. Galvenais ir nenorakstīt sāpes uz vienkāršu augšanu un pateikt: “Būs labi!””

Pārslodzes radītas traumas

Agrīna specializācija kādā konkrētā sporta veidā pakļauj ķermeni vienveidīgām, atkārtotām kustībām, līdz ar to ir liela slodze uz vienu noteiktu ķermeņa daļu, piemēram, ceļiem vai plecu. Bērns visu laiku noslogo vienu ķermeņa vietu un saistībā ar to var rasties pārslodzes radīta trauma.

“Tas nozīmē, ka jāsamazina gan treniņu intensitāte, gan biežums. Ir gadījumi, kad kādu laiku vispār jāatturas no slodzes. Ja bērns turpinās trenēties un noslogot šīs vietas, kas viņam sāp, viņš iedzīvosies vēl lielākās veselības problēmās.”

Novērots: kamēr bērns ir labs un talantīgs sportists, tikmēr treneris par viņu saka labus vārdus un viņš ir vajadzīgs nodarbībās. Bet, ja bērns gūst kādu traumu, viņu vairs tā negaida uz treniņiem. “Tāpēc bērni ir spiesti domāt: man nekas nedrīkst sāpēt, man jādara tas, treneris uz mani gaida.”

Bērns pat neatzīstas, ka viņam kaut kas sāp

“Bieži vien bērni nāk uz apskatēm un neatzīstas, ka viņiem kaut kas sāp. Ļoti bieži tas ir estētiskajos sporta veidos, kad no bērniem ir jāizvilina atbilde, vai tiešām viņiem kaut kas nesāp.”

Tādas situācijas mēdz būt, arī pārbaudot mazo vingrotāju muguras. “Pēdējā laikā ir bijušas 3 vingrotājas, kurām es esmu nerekomendējusi šo sporta veidu – viņam nevajadzētu ar to tālāk nodarboties.”

Pēc treniņa neatsildās

Krasovska skaidroja, ka bieži vien pārslodzes traumas veidojas, jo daudz bērnu treniņos nodarbojas ar viena tehniskā elementa attīstību, piemēram, bumbas driblēšanu, bet nav iemācījušies, ka katram treniņam ir trīs daļas: iesildīšanās, pamata daļa un atsildīšanās.

“Tieši atsildīšanās ir ļoti liela problēma. Ja mēs piedzenam muskuļus, mums tie ir jāizstiepj. Ja mēs to nedarām bērna augšanas periodā, tad arī veidojas šīs pārslodzes traumas. Ceļu locītavās tā visbiežāk ir Šlatera slimība. Tā saistīta ar nepareizu treniņu organizāciju.”

Asimetriska stāja

Agrīna specializācija kādā sporta veidā var radīt arī stājas problēmas. Protams, stājas problēmas saistīti arī ar nepareizu bērnu ikdienas sēdēšanu un biežu viedierīču lietošanu. “Bet katram sporta veidam būs arī kaut kādas negatīvās iezīmes stājai. Hokejistiem, protams, būs asimetrija. Tāpat tenisistiem.

Ja mēs strādājam tikai ar viena sporta veida prasmju attīstīšanu, daļa muskuļu ir pārslogoti, visu laiku nodarbināti un tos vajadzētu atslogot, bet ir dažas muskuļu grupas, kas vispār nav attīstītas. Līdz ar to var veidoties disbalanss.”

Spēcīgas galvassāpes

“Ļoti bieži bērni sūdzas par galvassāpēm. Tās ir diezgan biežas sūdzības. Protams, visi ekrāni un viedierīces, samazinātais miega daudzums un izdzertā ūdens apjoms arī to ietekmē. Kad sākas skola, sūdzības par galvassāpēm novērotas izteiktākas. Bērniem ir skola, kurā ir papildus stress. Viņam daudz kas ir jāizdara. Visi kaut ko gaida no viņiem.”

Bērnam var būt arī emocionālā pārslodze. “Mēs nevēlam savam bērnam neko ļaunu, bet bieži vien nonākam pie tā, ka viņiem fiziskā slodze ir par daudz.”

Kopēja organisma pārslodze

Bērns var iedzīvoties arī kopējā organisma pārslodzē, kad var parādīties sūdzības par to, ka viņam ir pastiprināts nogurums, nespēks, emocionāla labilitāte, trūkst motivācijas, parādās koncentrēšanās grūtības, miega un ēšanas traucējumi, imunitātes pazemināšanās (bērns biežāk slimo) u.c. veselības problēmas.

Bērniem var būt biežākas traumas. Turklāt meitenēm var būt arī menstruālā cikla traucējumi.

Agrīna specializācija var veicināt arī psiholoģiskus sarežģījumus. Ja bērnu vedam uz treniņiem no 3-4 gadu vecuma un ja bērns iet nelabprāt (ar sakostiem zobiem) vai arī ja viņam ir iknedēļas sacensības, viņš var justies nelaimīgs.

Neatpūšas pat vasarā

Ārste novērojusi, ka bieži vien šie mazie sportisti neatpūšas pat vasarās un citos mācību brīvlaikos. “Vismaz vienu vai divus mēnešus gadā bērnam vajadzētu atpūsties no sporta. Viņš atpūšas no skolas, viņam vajadzētu atpūsties arī no sporta.

Vasarā ir nometnes, kur treniņi nav vienu reizi dienā, bet divas vai pat trīs reizes dienā. Kad bērns atnāk pie mums pēc treniņnometnes, viņam daudz ko var ieraudzīt gan kardiogrammā, gan citu izmeklējumu rezultātos. Viņam būs arī sūdzības.

Parasti sporta nometnēs slodzes nav tādas, kā viņiem ir ikdienā treniņos. Mēs, vecāki, domājam, ka laižam bērnu atpūsties konkrētā sporta veida nometnē, bet lielākajā daļā gadījumu tā ir pastiprināta fiziskā slodze. Tā nav atpūtas nometne.”

Pieradis, ka viņu slavē, bet tagad neizdodas

Psiholoģiskas problēmas var rasties arī tad, ja bērns jau agrīni ir specializējies kādā sporta veidā, bet vēlāk draugu, klases biedru ietekmē vai citu iemeslu dēļ nolemj pāriet uz citu sporta veidu. Lai gan basketbolā viņš bija atstrādājis driblēšanas kustību un bija labs spēlētājs, citā sporta veidā viņš vairs nejūtas komfortabli: “Viņš ir pieradis, ka viņu slavē, bet te viņam neizdodas.”

Bērna domas par to, ka viņš jau ir liels, bet neprot tik labi spēlēt jauno sporta veidu, kā to dara citi, kas ar to nodarbojas kopš mazotnes, var pamatīgi iedragāt viņa psiholoģisko labsajūtu.

Vēl bērni ar pārāk agrīnu specializāciju sūdzas par muguras sāpēm. Īpaši tas novērots mākslas vingrotāju vidū, ārste teica.