"Katra saaukstēšanās, katrs vīruss var kļūt nāvējošs!" - Rasmas stāsts par infarktu un sirds transplantāciju

Rancēniete Rasma nekad par veselību nav žēlojusies, varējusi darīt visu, kas darbā un mājās vajadzīgs. Padomju laikos pat bijusi ciema padomes priekšsēdētāja, pēc tam darījusi visdažādākos darbus, strādājusi arī fermā. Lai gan Rasmai ir dzīvoklis tā dēvētajās jaunajās mājās, vienmēr ir bijis dārzs, kur stādīti gan kartupeļi, gan auguši burkāni, zirņi un citi dārza labumi. „Galus vajadzēja savilkt kopā, dārzs bija vajadzīgs, lai izdzīvotu ar trim meitām, citādi tas nebūtu iespējams,” skaidro Rasma. Viņa vienmēr rosījusies dārzā un stāsta, ka sākumā tā bijusi nepieciešamība, bet pēc tam tas kļuvis par ieradumu, it sevišķi paticis stādīt, sēt un kopt dažādas puķes. „Vienmēr esmu bijusi kustīga un aktīva,” viņa saka.

Nelaime sākusies pirms pieciem gadiem. Pavasarī izslimojusi gripu, sirds likusi sevi manīt, vasarā sācies arī tāds savāds klepus, ar kuru nekādi nevarējusi tikt galā. Rasma braukājusi pie ārstiem, arī pie pulmonologa, bet neviens tā īsti neko nav atradis. Pamazām kļuvis sliktāk, ļoti ātri piekususi, ik pēc trim četriem pakāpieniem bijis jāapstājas ievilkt elpu. Toreizējā vietējās aptiekas farmaceite, kuru Rasma mīļi dēvē par aptiekārīti un kurai esot bijusi fantastiska pieredze un zināšanas, dzirdot, kā Rasma klepo, teikusi: “Ar steigu pieraksties pie kardiologa uz konsultāciju!” Rasma pastāstījusi viņas teikto ģimenes ārstei, un ārste piekritusi, ka jāmeklē kardiologa konsultācija.

Gudrajai aptiekārītei bijusi taisnība, vēlāk ārsti teikuši, ka sabendētā sirds ir gripas sekas. Izrādās, Rasmai bijusi arī pulmonālā hipertensija, slimība, kad paaugstinās asinsspiediens plaušu artērijās – tajos asinsvados, kas nogādā venozās asinis no sirds labā kambara uz plaušām, tādēļ organisma apgāde ar skābekli ir traucēta un pamazām rodas arī citas problēmas.

„Pierakstījos rindā uz konsultāciju Rīgā, Veselības centrā 4. Bija jāgaida trīs mēneši, līdz konsultācijai bija atlikušas vien četras dienas, kad man notika smags infarkts. Tikko biju sagaidījusi sešdesmito dzimšanas dienu. Ātrie vismaz stundu esot stabilizējuši manu stāvokli, lai varētu kustināt un vest uz slimnīcu, pati gan maz atceros, biju pusnemaņā,” stāsta Rasma.

Viņu aizveda uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, Neatliekamās kardioloģijas nodaļā sirds asinsvadā ielika stentu, bet ar to bija par maz. Gaiļezerā ārstējošais ārsts Arveds Apinis, pie kura Rasma pēc tam bija novērošanā aptuveni trīs gadus, visu paskaidrojis. “Viņš sacīja, ka izvēles ir divas – nodzīvot vēl divus gadus vai sirds transplantācija. Man bija bail, ļoti, bet ko darīt, dzīvot tomēr gribējās,” viņa stāsta. Viņai iedots saraksts ar kardioķirurgiem, kuri varētu veikt sirds transplantāciju, un teikts, ka viņa var izvēlēties. „Saliku septiņas lapiņas aplītī un vilku ar roku labu laimi, kurš gadīsies. Roka apstājās pie lapiņas ar Ulda Strazdiņa uzvārdu,” Rasma smejas. Pieteikusies. „Kad pienāca mana rinda, paņēmu visus savus medicīniskos dokumentus, aizbraucu uz Stradiņiem, uz aizgāju uz konsultācijas vietu.

Pirmo ieraudzīju tādu vienkāršu vīrieti ar ļoti siltu un sirsnīgu skatienu. Viņš jautāja man, ko es vēlos, sacīju, ka uz konsultāciju un iedevu viņam savu dokumentu mapīti. Viņš vienreiz visus apskatījās, tad sāka lasīt otrreiz un tad paskatījās uz mani tādām lielām acīm, vēlreiz pārskatīja tos papīrus  un jautāja, vai es vēl varot pati staigāt?! Izrādās, vīrietis ar laipnajām un sirsnīgajām acīm ir Uldis Strazdiņš!” Rasma smaida. Bijušas vēl vairākas konsultācijas pie viņa, un tad mēnesi Rasma nogulējusi Stradiņos, jo bijuši vajadzīgi papildu izmeklējumi.

Tur viņa redzējusi, ko nozīmē sirds operācijas un kā tas no malas izskatās. Palātā viņas bijušas astoņas – toreiz kovida vēl nav bijis. Redzējusi, kā pēc smagām operācijām atved cilvēkus, kā viņiem pēc tam liek pamazām sākt kustēties. Kā ļoti spilgts piemērs atmiņā palikusi kāda astoņdesmit gadu veca sieviete, kurai ir bijusi vajadzīga sirds operācija. „Atceros, kad viņu ieveda, izskatījās, ka viņa teju aizies taisaulē. Bet viņa pamodās pēc operācijas no narkozes, pie viņas nāca fizioterapeits, viņa sāka mazliet kustēties, pagāja trīs dienas, un mēs ar to sievieti zem rokas gājām pa koridoru!” Kad ārstu konsilijs Stradiņos nolēmis, ka vajadzīga sirds transplantācija, Rasma piekritusi: „Nodomāju, vai tad nu es savos daudz jaunākajos gados pēc operācijas nepiecelšos, ja jau pieceļas arī astoņdesmitgadīga sieviete?!” saka Rasma. Tad arī radusies ticība tam, ka visam jābūt labi.

Divus gadus pēc operācijas Rasma jūtas labi, tagad rosās arī dārzā un stāsta, ka šopavasar stādīšot arī kartupeļus. Ar darbiem gan jāuzmanās, jo pārpūlēties nedrīkst, ja sāk just nogurumu, darbiem uzreiz jāmet miers. Rasma ir liela grāmatu lasītāja, tādēļ garlaicīgi neesot.

“Ļoti jāuzmanās, lai nesaķeru kādu infekciju, jo pēc sirds transplantācijas līdz mūža galam būs jālieto imunitāti pazeminošas zāles, lai organisms sirdi neatgrūstu, bet tas nozīmē, ka katra saaukstēšanās, katrs vīruss var kļūt ļoti bīstams, pat nāvējošs.” Sieviete stāsta, ka kļuvusi mierīgāka, ka dzīvība ir nenovērtējama dāvana un jāpriecājas par katru rītu, par katru nodzīvoto dienu, tādēļ nav vērts tik ļoti uztraukties par visu:

„Agrāk es biju neiecietīgāka, varēju par kaut ko ātri aizsvilties, bet tagad uz visu raugos tā filozofiskāk,” teic Rasma un piebilst, ka viņai ir četri mazbērni un trīs meitas un tas ir mīļums un prieks. „Un vispār, es esmu piedzimusi īpašā vietā, Rankas muižā,” Rasma smej. Tajos laikos muižā ir bijusi slimnīca, tagad tur ir muižas kapela, tādēļ varot pat teikt, ka viņa piedzimusi kapelā.

Pēdējos piecos gados pārdzīvotais viņai licis arī saprast un novērtēt to darbu, ko dara mediķi: „Tās māsiņas, kuras nāca pie manis, jaunie puiši sanitāri reanimācijā – viņi bija tik rūpīgi, tik sirsnīgi. Ja cilvēki ir savā vietā, viņi dara nenovērtējamu darbu. Operācija notika jau kovida pandēmijas laikā, visiem mediķiem redzēju tikai acis, bet tā iejūtība un mīlestība, ko pamanīju viņu acīs, sildīja, bija vieglāk visu pārciest, to neesmu aizmirsusi un neaizmirsīšu. Šajā laikā vajadzēja reizi būt slimnīcā, jo bija radušies sarežģījumi, plaušās krājās šķidrums, vajadzēja visu pārbaudīt, bet nedēļas laikā ar visu tikām kārtībā. No māsiņām, mani atkal satiekot, bija tāds prieks un sirsnība! Man ir arī ļoti laba un iejūtīga ģimenes ārste Sandra Miķelsone, es viņai varu zvanīt jebkurā dienā un jebkurā laikā, viņa vienmēr atbild vai arī pēc kāda brīža piezvana man. Pirmā mani glāba ātrās palīdzības feldšerīte, kura strādā arī pie manas ģimenes ārstes, – Iveta Zurkova, viņa tiešām izglāba manu dzīvību. Savā slimošanās un atveseļošanās laikā esmu satikusi daudz labestīgu, zinošu un sirsnīgu mediķu, un tā tiešām ir dāvana – satikt gudrus un saprotošus cilvēkus!”

Protams, pēdējie gadi bijis grūts laiks arī Rasmas mīļajiem. Aptuveni pusotru gadu, gaidot piemērotu donora sirdi, gan vidējam brālim, kurš arī dzīvo Rankā, gan vecākajai meitai bija jābūt gataviem pēc zvana no Stradiņiem jebkurā dienā un diennakts laikā aizvest Rasmu uz Stradiņiem, jo laiks, kurā jāpaspēj tikt līdz slimnīcai, bija tikai trīs stundas. Brālis vedis Rasmu līdz Priekuļiem, tur jau viņu sagaidījusi vecākā meita un vedusi tālāk. Pirmos trīs mēnešus pēc operācijas pie Rasmas pa mēnesim dzīvojušas visas meitas pēc kārtas, arī tagad visu laiku sazvanās, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā.

Beidzot mūsu sarunu, Rasma saka, ka pats galvenais un vissvarīgākais, ko viņa vēlas pateikt, ir liels paldies tuviniekiem, kuri atļāva izmantot sava mīļā cilvēka sirdi transplantācijai. Šajā gadījumā kādam citam slimniekam tika izmantotas arī donora nieres. „Tā ir liela pašaizliedzība, ja cilvēki spēj tuvinieka nāves brīdī domāt arī par citiem un palīdz izglābt citu dzīvības! Esmu tik pateicīga donora tuviniekiem, to nevar vārdos izteikt un aicinu arī citus līdzcilvēkus padomāt par to! Protams, es nezinu, kurš bija mans donors, bet viņš izglāba manu dzīvību, un tas ir svēts darbs!”