“Vai jūs varētu atkārtot, kā jālieto šie medikamenti?” Ārsts pacientam uzdod šķietami muļķīgus jautājumus

Vispirms Straume intervijā portālam Jauns.lv skaidroja, kas ir pacientu pieredze: “Tas ir pilnīgi jebkurš notikums, jebkura mijiedarbība, ko pacients piedzīvo, esot slimnīcā. Tā notiek, sākot no mirkļa, kad viņš pierakstās uz vizīti, līdz mirklim, kad viņš aiziet projām. Pārsvarā atslēgas vārdi ir cieņpilna attieksme, informācijas pieejamība, piemēram, kas ar mani notiks, cik ilgi tas notiks, kā es jutīšos pēc tam, kas man ir jādara, kad aiziešu mājās. Tā ir pilnīga informācija par to, kas mani sagaida un kas man jādara pēc tam.

Paralēli tam tās ir rūpes par pacientu un ģimeni, jo mūsu slimnīcā vienmēr nonāk arī ģimene, ne tikai konkrētais bērns. Tās ir rūpes par viņu bailēm, satraukumu un sāpēm, kuras var mazināt visādos nemedikamentozos veidos.”

Jo pacienta pieredze labāka, jo vieglāk atveseļoties

Viens no slimnīcas mērķiem ir panākt, lai pacientu pieredze iestādē būtu pēc iespējas pozitīvāka. “Pētījumi rāda: jo pacientu pieredze ir labāka un jo viņi ir apmierinātāki, jo klīniskie rezultāti ir labāki. Nav tā, ka mēs gribam tikai to, lai visi ir priecīgi, bet tas patiešām ietekmē atveseļošanās gaitu.”

Straume norādīja, ka slimnīca, balsoties uz pacientu pieredzi, regulāri pieņem lēmumus par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Vairums iestādes pacientu aizpilda aptaujas anketu, kurā ir dažādi jautājumi, piemēram, par darbinieku attieksmi, baiļu mazināšanu, iesaistīšanu lēmumos, dažādām ērtībām (piemēram, vai slimnīcā bija iespēja padzerties ūdeni) u.c.

Veicināja iejūtīgāku komunikāciju

Iepriekšējo aptauju dati norādīja uz to, ka slimnīcā būtu nepieciešams uzlabot darbinieku attieksmi un komunikāciju. “Tieši cieņpilna attieksme un komunikācija ir tā, ko pacients un ģimene vērtē visaugstāk, vai arī ir tā, kas visbiežāk radījusi nepatīkamu pieredzi.” Pamatojoties uz aptauju datiem, slimnīcā domāja, kā uzlabot darbinieku attieksmi un komunikāciju.

Pērn tika organizēti empātiskas komunikācijas kursi. Tajos stāstīja, kas ir empātiska komunikācija, kādēļ tā ir svarīga, kādi ieguvumi ir gan pacientam, gan organizācijai. Spēja komunicēt cieņpilni, atbilstoši situācijai, vecumam un uztveres spējām ir lieta, ko var iemācīties, apgūstot dažādas pētījumos balstītas metodes.

Cenšas samazināt bailes

Ja aptauju dati uzrāda, ka daudz pacientu iestādē jutuši bailes, slimnīcā lūkojas uz citu medicīnas iestāžu praksi un pētījumiem, kā iespējams mazināt pacientu bailes.

Piemēram, ieviestas “Drosmes kastes” un “Operauto”, ar kuriem mazie pacienti var braukt uz operācijām. Tāpat darbojas pediatrijas spēles speciālisti, kuri īpašā veidā sagatavo bērnus procedūrām, mazinot viņu satraukumu un bailes. 

Pieklauvēt un sasveicināties

Straume piekrita, ka pacientu pieredzes uzlabošanā bieži vien ļoti svarīgas ir pavisam mazas lietas, nianses, piemēram, pieklauvēt pie slimnieka palātas durvīm un sasveicināties pirms manipulācijas.

“Pirmie soļi ir mazi. Mēs nevaram uzreiz prasīt pārmainīt organizācijas kultūru, jo tas kopumā prasa ļoti ilgu laiku. Bet izmaiņas notiek ar maziem solīšiem. Pirmais, kā jūs teicāt, ir pieklauvēt pie durvīm, sasveicināties: “Labdien. Esmu māsa Austra. Un es esmu te, lai veiktu tādu un tādu procedūru, kuras laikā es darīšu to un to, bet jūs varētu sajust to un to.””

Lūgt atkārtot, kā jālieto medikamenti

Pētījumos noskaidrots, ka, uzlabojot šādas mazas lietas, pacientu pieredze un atveseļošanās gaita uzlabojas.

Svarīga ir arī pārjautāšana, piemēram, ārsts var uzrunāt slimnieku šādi: “Vai jūs varētu tagad atkārtot, kā jums jālieto šie medikamenti?” Kad pacients ir atkārtojis ārsta teikto, speciālists pārliecinās, ka pacients zina, kas jādara, un ir sapratis ārsta teikto. Savukārt pacientam ir sajūta, ka viņš ir iesaistīts un uzklausīts. “Tas, kas mums liekas nieciņi, patiesībā var krietni uzlabot pacienta sajūtu.”

Nemānīties, ka nesāpēs

Kādreiz mediķi mēdza mānīties pirms sāpīgu manipulāciju veikšanas, sakot bērniem, ka dūriens nesāpēs, kaut gan zina, ka būs sāpīgi un nepatīkami.

“Pareizā rīcība būtu informēt bērna vecumam un uztveres spējām atbilstošā veidā. Varbūt trīsgadīgam bērnam nevajag teikt: “Mēs tev iedursim ar adatu, tev sāpēs.” Bet piemēram, liekot katetru, var stāstīt, ka tev uz rokas nolaidīsies šāds taurentiņš, mēģināt izstāstīt, kāda varētu būt sajūta tajā brīdī, piedāvāt veidus, kā novērst uzmanību dūriena brīdī, tomēr noteikti neteikt, ka nesāpēs, vai vēl ļaunāk, ka neko nedarīs.”

Pirms tam izspēlēt ar lelli

Sagatavošana un izstāstīšana pirms manipulācijas ir ļoti svarīga. To ļoti veiksmīgi dara pediatrijas spēles speciālisti, kuri veic vairākas funkcijas. Pirmkārt, izstāsta visu par gaidāmo manipulāciju bērnam saprotamā veidā, izmantojot reālus medicīnas priekšmetus un īpašas lelles, uz kurām kopā ar bērnu veic procedūru, kuru pēc tam piedzīvos pats bērns.

Speciālisti arī ļauj bērnam atpazīt, normalizēt un izreaģēt emocijas un piedāvā tehnikas un veidus, ko darīt pašas procedūras laikā, lai satraukums būtu mazāks.

Pētījumi liecina, ka informācija mazina bailes. Mirklī, kad es zinu, kas ar mani notiks, man vairs nav vietas iztēlei. Es nevaru iztēloties visbriesmīgākos scenārijus, jo zinu, kas notiks.

Redzot, ka kāds pūš balonu, sāpju sajūta mazinās

Savukārt procedūras laikā ļoti svarīgi ir izmantot dažādas uzmanības novēršanas metodes. Tās var būt bērnam interesantas, detalizētas uzlīmes uz sienām, mīļākā multene vai dziesma ekrānā, burbuļu pūšana vai virtuālās realitātes brilles.

“Informēšana un uzmanības novēršana ir labs komplekts, lai mazinātu bailes. Ja mazinām bailes, mazinās arī sāpju sajūta.”

Īpaša klusuma telpa

Viens no veidiem, kā uzlabot pacientu pieredzi slimnīcā, ir īpašas klusuma telpas izveide. Tajā var uzturēties gan pacienti un viņu tuvinieki, gan slimnīcas darbinieki. Klusuma telpā var gan lūgties, gan vienkārši pabūt klusumā ar savām domām.

Tā var būt vieta arī klusām sarunām, kad neviena cita apmeklētāja telpā nav – tikai cilvēks, kam nepieciešams atbalsts, un viņa sarunas partneris. “Tā ir iespēja nedaudz atslēgties no slimnīcas vides, jo telpa ir ļoti mājīga un relaksējoša. Tā ir iespēja iesēsties krēslā, kur tevi īsti neviens cits no sāniem neredz. Tur var droši paraudāt vai justies tā, kā tajā mirklī liekas, ka vajadzētu justies. Telpa ir ļoti palīdzoša, īpaši vecākiem, kuru bērniņi ilgstoši uzturas slimnīcā. Patiesībā, arī pašiem darbiniekiem,” Straume teica.

17 gadus vecs puisis var vēlēties draudzeni savā tuvumā

Vēl viena iecere, ko slimnīca plāno attīstīt tuvākajā nākotnē, ir iespēja vecākiem bērniem pašiem norādīt, kurus tuvus cilvēkus viņi vēlētos uzņemt savā palātā. “Tas ir kaut kas, ko mēs ļoti vēlētos. Šobrīd ir bērna likumiskais pārstāvis. Protams, bērnam var nākt arī ģimene, un tagad, kad mazinās Covid-19 ierobežojumi, tas mainās. Mamma un tētis var mainīties un nākt ciemos. Arī brāļi un māsas var apciemot.

Tomēr ar ģimeni mēs vēlētos saprast pacientam tuvākos cilvēkus, kuri ne vienmēr būs tikai likumiskie pārstāvji. Varbūt 17 gadus vecam puisim ļoti gribas, lai viņam blakus ir draudzene, nevis mamma vai māsa. Būtu jauki, ja pacientam būtu iespēja izvēlēties savus tuvos cilvēkus, protams, jāņem vērā pacienta vecums un veselības stāvoklis, piemēram, vai par viņu nav specifiski jārūpējas arī aprūpētājam, kam jābūt cilvēkam, kas to var izdarīt.

Domājot par bērniem, pasaules tendence ir, ka bērnam vecāki slimnīcā nav apmeklētāji, bet es un mani vecāki ir viens veselums. Vecāki nav apmeklētāji.” 

Tas, kas palīdz vecākam, palīdz arī bērnam. Un otrādi

Bērnu slimnīcas pārstāve arī norādīja, ka ļoti daudz lietu, kas slimnīcā palīdz bērnam, sniedz atbalstu arī viņa vecākiem. Un otrādi. “Patiesībā ļoti daudz lietu, ko mēs piedāvājam bērniem, ļoti labi strādā arī ar vecākiem.

Piemēram, ja pie bērna atnāk pediatrijas spēles speciālists, kas izspēlē visu gaidāmo procedūru ar bērnu, to redz arī vecāks. Arī vecāks ir informēts, kas ar viņa bērnu notiks. Vecāki var arī uzdot jautājumus. Dažkārt vecāki saka, ka pēc tam jūtas mierīgāki.

Vecākiem pieejams arī psihologa, kapelāna un sociālā darbinieka atbalsts. Vecākiem un bērna pavadošajām personām ir pieejams atbalsts. Mēs par to domājam. Cerams, ka tas būs arvien plašāks un pieejams vairāk pacientu grupām. Lielākoties, ja vecāki redz, ka bērnam satraukums mazinās, arī viņi paši kļūst mierīgāki. Un otrādi – ja bērns redz, ka vecāks ir emocionāli stabils, tad arī bērns kļūst drošāks.”

Cilvēki rūpējas par cilvēkiem

Rezumējumā Straume akcentēja: lai pacientu pieredze slimnīcā būtu pozitīva, nepieciešama cilvēcība no visām iesaistītajām pusēm. Speciālisti atzinuši, ka veselības aprūpē ir svarīgs princips: “Cilvēki rūpējas par cilvēkiem.” Jāatceras, ka mēs visi esam cilvēki, ar mums visiem kaut kas notiek, mums visiem ir mūsu ikdiena un savi pārdzīvojumi.

“Jo mēs vairāk iejūtamies viens otra ādā, jo komunikācija būs iejūtīgāka un visiem pieņemamāka. Tad mēs visi beigās jutīsimies sadzirdēti un novērtēti. Tas ir jautājums par empātisku komunikāciju.”