Senču kļūdas un traumas. Kā tās mūs iespaido?

Katrā no mums ir iekodēta senču svētība vai, gluži pretēji, sāpīgie dzīves modeļi. Jo īpaši mūsu dzīvi var ietekmēt priekšteču kļūdas un traumas. Lai izprastu ģimenes mantojumu un pārveidotu savu likteni, ir radīta senču dziedniecība jeb paaudžu traumu terapija – pavisam jauna un ārkārtīgi sena ārstniecības joma.

Nesaprotat, kāpēc esat tik skopi vai izšķērdīgi? Iespējams, tās ir atskaņas no tā, kā ar naudu rīkojies tēvs. Tas, kā sieviete uzlūko savu ķermeni, var būt nospiedums no viņas mātes vērtībām. Un attiecību veidošana? Šis process attīstās, pirms vēl kļūstam par cilvēku, kas sevi apzinās, un tā pamatā ir mūsu pirmo aprūpētāju attieksme pret bērna vajadzībām.

Daudzi no mūsu dzīves modeļiem pēc būtības var nebūt unikāli. Patiesībā aizvien vairāk zinātnisko pierādījumu apliecina senseno izpratni par to, ka cilvēka uzvedību un ģenētisko izpausmi ietekmē paaudzes pirms viņa. Tādā pašā veidā, kā mēs bioloģiski pārmantojam noteiktas iezīmes, vēlmes un īpašības, varam pārņemt arī atmiņas, traumas, nospiedumus un modeļus, no kuriem daudziem ir dziļa ietekme ne tikai uz mūsu pašu dzīvi, bet arī uz paaudzēm, kas vēl tikai sekos.

Senču karmas princips ir sens

Iezemiešu kultūrās vienmēr sastopams uzskats, ka pagātnes paaudžu pieredze var ietekmēt tagadējo paaudzi, un šamaņiem bija pa rokai pat rituāls – dziedniecības metode, kas saistīta ar asins līnijas attīrīšanu no senču nospiedumiem.

Piemēram, Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem irokēziem, pazīstamiem arī kā haudenosauni un Sešas tautas, viens no svarīgākajiem bija septiņu paaudžu princips. Mūsdienās to pārmēru ekspluatē kā “zaļā” mārketinga triku, reklamējot visu veidu preces, sākot no ziepēm un beidzot ar mašīnām.

Šajā gadījumā runa nav tikai par noziegumu un sodu, ko nāksies samaksāt nākamajām paaudzēm. Katra cilvēka mantotie ģimenes modeļi var pieņemt dažādas formas. Ne vienmēr mēs aptveram, ka daudzas no jūtām un uzskatiem, ko piedēvējam tikai sev un saviem pūliņiem, patiesībā sakņojas pagātnes idejās vai pieredzē. Mēs vienīgi nezinām, ka esam tās pārņēmuši. Bieži vien tā ir smalka un netverama lieta, kas padara to grūti atklājamu un vēl grūtāk izdziedējamu.

Piemēram, var būt, ka māte ir noliegusi ciešu saikni ar vienu no saviem vecākiem, tādējādi liedzot arī savam bērnam just ciešu tuvību ar viņu pašu. Savukārt viņas bērnam vecāku jēdziens iemieso kaut ko būtībā nesaistītu un veicina viņa nesaskaņas ar nākamajām paaudzēm.

Vai citā gadījumā – kādam no ģimenes bija spēcīgs traumatisks pārdzīvojums, kas apdraudēja viņa iztiku vai drošību. Šī pieredze varēja informēt pēcnācēja iracionālo “cīnies vai bēdz” reakciju, izraisot vēlmi aizsargāties veidos, kas neatbilst nevienam esošam vai acīmredzamam draudam.

Bieži vien cilvēks atkārto noteiktu pieredzi identiski, kā tas ir noticis kaut kad pagātnē. Tas var izpausties, piemēram, ka cilvēks vairs nerunā ar brāli vai māsu, tāpat, kā to darīja viņa vecāki, – vai jūt agresiju bez pašam skaidri saprotamiem iemesliem pret jaunpienācējiem, kad ģimene paplašinās.

Šie ir tikai daži piemēri, un nereti šie modeļi var būt vēl mazāk nojaušami un iedomājami. Toties tie var jūtami atsaukties uz veselību un būt saistīti ar problēmām kā hroniska trauksme, zems pašvērtējums, sliktas saskarsmes spējas, izjūta, ka kaut kā pietrūkst, un citām līdzīgām.

“Pagrieziens uz labo pusi”

Tikai tāpēc, ka cilvēks varētu zināt, ka viņam ir ģimenes nospiedumi, kādi ir burtiski visiem, nenozīmē, ka viņam lemts visu atlikušo mūžu ar tiem cīnīties. Patiesībā mērķis ir cits – kļūt par tā dēvēto pagrieziena raksturu vai centrālo cilvēku, kurš pārtrauc šo nospiedumu sēriju un rada dziedniecības līniju, kas viņa ģenealoģijā virzās gan atpakaļ, gan uz priekšu.

Ja padomā, katrs droši vien arī atklās, ka tā jau ir noticis gadījumos, kad cilvēks pats uzveicis savu nemieru, trauksmi, un pēc tam attiecības ar radiniekiem ir uzlabojušās. Vai arī tad, kad pēkšņi atskārstam: “Vai, rīkojos kā māte, kas mani mazu sāpināja!”, izlabojam savu uzvedību, un drīz vien uz labu mainās arī attiecības ar paša bērnu vai bērniem kopumā.

Kā kļūt par “pagrieziena raksturu” savas ģimenes liktenī? Tas prasa lielu darbu ar sevi pašu, bet varētu palīdzēt šie četri soļi.

Pazīt jūtas, kas nav jūsu.

Pirmām kārtām vajadzīgs atšķirt, kas pieder pašam un kas ir pārņemts modelis. Nepieciešams patiešām kārtīgi analizēt tos posmus, kad dzīvē visvairāk valdīja nesaskaņas un cīņa, sevišķi, ja tās bija ierastas vai notika pēc zināma scenārija. Vai vienmēr ir bijušas vienas un tās pašas problēmas attiecībās, fiziskajā un emocionālajā veselībā? Ja tā, te varētu atrast kādu saikni. Bieži vien šie uzvedības modeļi parādās mums no malas un ne labākajā veidā. Faktiski mēs nezinām, kāpēc uzvedamies vai jūtamies tā, kā tas mums sanāk, bet, neraugoties uz to, esam šo impulsu spēcīgā ietekmē.

Atklāt, kas noticis.

Kad ir apzināta problēma, pienācis laiks rakt dziļāk. Būs jāaptaujā ģimenes locekļi par viņu atmiņām no jūsu bērnības laika vai par kādu īpašu pieredzi, ja kaut ko jau zināt. Bieži vien ģimenē var būt pieminēts kāds sevišķi traumatisks gadījums, lai gan parasti to izvairās sīki apspriest. Mērķis ir atrast savas problēmas sakni – jo labāk to izpratīsiet, jo labāk varēsiet uz to atbildēt konstruktīvā veidā.

Izveidot kursa korekcijas stratēģiju.

Pagātni neviens nevar mainīt, toties iespējams ietekmēt savu nākotni un veco stratēģiju nomainīt ar jaunu. Saprotot, kas noticis un kā tas ietekmējis senčus, var sevi atbrīvot no šīm saitēm. Ja noskaidrojas, ka māte nav bijusi mīloša, jo pati bijusi nemīlēta, var atsacīties no pienākuma būt “pietiekami labam”, lai saņemtu viņas mīlestību. Ja kļūst zināms, ka vecvecāki cietuši trūkumu kara laikā, var beigt sevi vainot par dzīvi komfortā, jo īstenībā tieši to viņi mazbērniem no sirds novēlētu. Vienkārši saprotot, kāpēc vai kā cilvēks ir uzvedies, juties, var izgaismot konkrēto problēmu, atvieglojot paša atsvabināšanos no tās sloga.

Piedot, atlaist, virzīties uz priekšu.

Turpinot apzināti virzīties uz priekšu un lauzt pārņemtos modeļus, izvēloties uzvedību, kas ir veselīga un produktīva, lai sasniegtu mērķi, būtiski arī praktizēt piedošanu. Mēs nedāvājam piedošanu atkarībā no tā, vai kāds to ir pelnījis vai nav; mēs to sniedzam, pamatojoties uz to, cik brīvi no šīs pieredzes vēlamies būt. Piedošana nav vajadzīga viņiem, tā ir vajadzīga mums. Turpinot mainīt savu esošo stāstu, turklāt tandēmā – pagātnes un nākotnes stāstu –, mēs varam sākt iejusties savu senču apstākļos un būt pateicīgi, ka mums sniegta iespēja censties rīkoties citādi.

Berta Helingera metode

Vēl viena alternatīva šamaņu piekoptajai asins līnijas tīrīšanai mūsdienās ir Berta Helingera metode, pazīstama arī kā sistēmiskie ģimenes izvietojumi, kas pasaulē ir tik populāra, ka to dēvē teju par labāko terapiju dzimtas “remontam”. Arī Latvijā tā ir diezgan populāra un pieejama.

Psihoterapijā to uzskata par netradicionālu vai spirituālu metodi – tās pamatā ir uzskats, ka būtisks mūsu pastāvēšanas balsts ir gars. Ir daudz metožu, kurās ir spirituāla vai reliģiska komponente, kas pastāv līdzās medicīniskai, pierādījumos balstītai psihoterapijai.

Austriešu psihoanalītiķis Berts Helingers 20. gs. vidū 16 gadus strādāja par katoļu mācītāju Dienvidāfrikā. Viņš izveidoja savu metodi, apvienojot ģimenes psiholoģijas un afrikāņu iezemiešu misticisma elementus, konkrēti, zulu tautas priekšstatus par senčiem (viņš iemācījās zulu valodu un pat piedalījās rituālos).

Helingers atklāja likumsakarības, kas noved pie smagiem konfliktiem starp ģimenes locekļiem, un izstrādāja efektīvas metodes, lai tos risinātu.

Dzimtā var tikt pārmantotas jūtas, ko ģimenes locekļi pat neapzinās. Izmaiņas vienā ģimenes dalībniekā ievieš izmaiņas visā sistēmā, un nereti individuālais problēmu risinājums ir meklējams dzimtas vēsturē.

“Es” kā personība ir iekļauta dzimtas sistēmā, tāpēc cilvēku sistēmterapijā vajag apskatīt plašākā kontekstā ar visu viņa pieredzi kopumā: ko viņš ir pārņēmis no vecākiem, viņi – no saviem vecākiem un tā tālāk. Neviens cilvēks nav viens, jo ar neredzamām saitēm vai diedziņiem ir saistīts ar savu dzimtu, piemēram, ļoti bieži biznesmeņu ģimenēs izaug materiāli orientēti bērni, bet reliģiozā ģimenē bērns var būt vērsts uz garīgo kalpošanu, jo tādas ir sistēmas vērtības. Bērns varbūt gribētu nodarboties ar kaut ko citu, bet iekšējā kolektīvā sirdsapziņa ierobežo izvēles brīvību. Berts Helingers to nosauca par ģimenes sistēmas virzienu.

Saskaņā ar Helingeru šī kolektīvā sirdsapziņa saista paaudzes dažādos līmeņos. Tā var būt saistīta ar kādu smagu pieredzi, un pēctecis nevar izvēlēties – šo no dzīves es pieņemu, šo ne. Mūsu senču emocijas vai emocionālais impulss paliek sistēmā ilgu laiku un tiek nodots tālāk neredzamā līmenī. Citi to varbūt dēvētu par dzimtas lāstu.

Helingers uzskatīja, ka sistēma pati meklē līdzsvaru, dažādos veidos izlādē spriedzi, piemēram, dzimst pedofils slepkava, kurš “atkalpo” kādu sistēmā veiktu abortu, pats to nezinot. Gandrīz katrā dzimtā mēdz būt “melnās avis” – izslēgtie cilvēki, par kuriem nerunā vai no kuriem novēršas, jo viņi ir alkoholiķi, azartspēļu atkarīgie un līdzīgi. Patiesībā tādā veidā sistēmā atgriežas tas, ko gribam aizmirst, tāpēc jebkuru smagu pieredzi vajag piedzīvot, nevis aizmirst. Kad šāda neatrisināta trauma slepkavības, pašnāvības, nomiršanas dzemdību laikā vai pāragras vecāku, māsas vai brāļa nāves, emigrācijas, dabas katastrofas traģēdijas formā ietekmē ģimeni, Helingers to sauca par sistēmas sapīšanos vai mudžekli, kas radies, saskaroties tagadnes un pagātnes problēmām.

Helingera terapija balstās uz dvēseles valodu, kas atšķiras no parastās saziņas. Tāpēc vairums zinātnieku šo metodi uzskata par pseidozinātnisku, fiziķi to dēvē par kvantu misticismu. Par spīti tam, vairākos pētījumos atklāti pozitīvi rezultāti pēc šīs terapijas, ko lielākoties skaidro ar suģestiju un empātiju.

2019. gadā kādā viena gadījuma pētījumā tika secināts, ka pēc pieciem Helingera terapijas seansiem “pacienta depresijas simptomi no smagiem kļuva par normāliem, un pēceksperimenta rezultāti saglabājās vēl trīs mēnešus, kā liecināja turpinājuma pētījums. Šķiet, ka smagā depresija tika samazināta ar iejaukšanos, kas veicināja kontaktu ar realitāti, pašnoteikšanos, psihoemocionālu sistēmisku vietu izveidošanu un jēgas atrašanu autobiogrāfiskos notikumos”.

Arī tārpiem un pelēm

Pirms 2500 gadiem pravieša Ecehiēla sarakstītajā Vecās Derības grāmatā minēts tautas teiciens: “Tēvi ēda skābas vīnogas, un bērniem nomizojās zobi.”

Neraugoties uz senču dziedniecības seno dabu, zinātne par ģenētisko vai senču atmiņu ir relatīvi jauna, lai gan tā tiek pieminēta vai saistībā ar to tiek izvirzītas teorijas jau vismaz gadsimtu, ja ne ilgāk. Epiģenētika ir mūsdienu bioloģijas zinātne, kas pēta, kā tiek mantota ģenētiskā izpausme jeb gēnu aktivitātes, kuras nav saistītas ar DNS primārās struktūras izmaiņām, – tās kontrolē faktori ārpus DNS, to skaitā, dažādi signāli, kuri ieslēdz un izslēdz gēnus.

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka bērniem un bērnu bērniem var tikt nodota dzīves pieredze, kaut arī tā nav tiešā veidā iekodēta DNS. To, kā šīs ģenētiskās “atmiņas” tiek nodotas, pētīja Telavivas Universitātes zinātnieki eksperimentos ar nematodes tārpiem. Viņi atklāja: “Mazas RNS ļauj pārnest epiģenētiskās atbildes vairākās paaudzēs.” Zinātnieki arī novēroja, ka šo informāciju iespējams gan “ieslēgt”, gan “izslēgt”, tomēr viņiem nav skaidrs mehānisms, kā tas notiek. “Kaut arī mēs varam saņemt pagātnes pieredzes nospiedumus šūnu līmenī, mūsu gēnos ir pietiekami liela elastība, lai dažādu faktoru ietekmē mēs un mūsu vide kontrolētu, kurus no tiem pārvērst funkcionālās olbaltumvielās,” viņi secināja. “Šāda aktīva paaudžu ietekmes kontrole varētu būt adaptīva, jo senču reakcijas būtu kaitīgas, ja pēcnācēju un senču vide ir atšķirīga.”

Slavens kļuva pētījums ar pelēm – dzīvniekus uztrenēja tā, ka, saņemot elektriskās strāvas lādiņu, tie baidījās no ķiršu ziedu smaržas. Izrādījās, viņi šīs bailes – tiesa, īpaša jutīguma izpausmē – spēja nodot saviem “mazbērniem”, lai gan tie netika atbaidīti no ķiršu ziedu smaržas. “Atkarībā no vides, kurā organisms atrodas, konkrētais gēns var tikt ieslēgts vai izslēgts. Tas ļauj senčiem informēt savus pēcnācējus, ka šī īpašā vide ir bijusi viņiem negatīva,” secināja zinātnieki.

Mantojumā pēctraumas stress, fobija, trauksme

Veiksmīgie eksperimenti ar dzīvniekiem vedinājuši zinātniekus beidzot dziļāk pētīt epiģenētiskās reakcijas arī cilvēkiem. Jaunākajos pētījumos noskaidrots, ka cilvēki, kas pārcietuši traumatiskus notikumus (karu, koncentrācijas nometni u. tml.), var ne tikai iespaidot savu pēcteču veselību – pastāv cieša saikne arī starp ģenētisko atmiņu un vairākām hroniskām, pandēmiskām problēmām mūsdienu sabiedrībā kā, piemēram, fobijām, trauksmi un posttraumatiskiem traucējumiem.

2018. gadā Kalifornijas Universitātes zinātnieki publicēja apjomīgu pētījumu, kurā analizēja veselības ierakstus gandrīz 4600 bērniem, kuru tēvi bija atradušies karagūstekņu nometnē, un salīdzināja tos ar 15 300 veterānu bērnu ierakstiem, kuru tēvi nebija saņemti gūstā. Runa ir par Amerikas Pilsoņu karu un 1864. gada Konfederācijas jeb dienvidu (kas atbalstīja verdzību) ierīkotajām nometnēm, kurās karagūstekņi bada dēļ pārvērtās par staigājošiem ģindeņiem un kur valdīja augsts mirstības līmenis. Šie gūstekņi atgriezās dzīvē ar sabojātu veselību un īsāka mūža izredzēm.

Pētījuma autori atklāja, ka karagūstekņu dēlu vidū mirstība bija par 11 % lielāka nekā pārējo veterānu dēlu vidū, un nekādi citi faktori šo rādītāju neietekmēja. Izplatītākais nāves cēlonis – asinsizplūdums smadzenēs. Šī mirstība attiecās tikai uz dēliem, kas dzimuši pēc, nevis pirms kara. Interesanti, ka karagūstekņu meitas izrādījās imūnas pret šo efektu, un šis neparastais ar dzimumu saistītais modelis vēl pastiprināja pētnieku pārliecību, ka veselības atšķirību pamatā ir epiģenētiskas izmaiņas.

Citā pētījumā atklāts, ka holokaustu pārcietušo cilvēku bērniem bija epiģenētiskas izmaiņas gēnā, kas saistīts ar stresa hormona kortizola līmeni. Pētījums bija neliels – 32 holokaustu pārcietušie un 22 bērni –, tāpēc zinātniskajās aprindās tika kritizēts, tomēr tā autori bija priecīgi pārsteigti par atrasto sakarību. “Ideja par kādu signālu, epiģenētisks atklājums traumu pārcietušu cilvēku pēcnācējos var nozīmēt daudz ko. Bet aizraujoši, ka tas tur ir,” rakstīja autori.

Gēnu un šūnu līmenī – bet kur?

Ir izdevies atklāt traumu atbalsis cauri paaudzēm, taču epiģenētiskā mantojuma izpētes ceļā ir kāds liels klupšanas akmens – nav nekādas skaidrības par šā procesa norisi. Daļa zinātnieku pat uzskata, ka patiesībā tas notiek ļoti reti, nevis ar katru. Viņi to pamato ar faktu, ka lielais vairums viena tipa epiģenētisko zīmju uz DNS – ķīmisko vielu kopas pievienošana, kas zināma kā metilēšana, – tiek “noslaucītas” jau pašā dzīvības sākumā (spermai iekļūstot olšūnā), un to pievienošanas process uz DNS sākas gandrīz no nulles.

Savukārt epiģenētikas profesore Izabella Mansī (Isabelle Mansuy) no Cīrihes Universitātes pārstāv to zinātnieku daļu, kas domā: īsi pēc dzimšanas notikušie traumatiskie gadījumi var izraisīt ģenētisko īpašību pārmaiņas – gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem –, kas tiek nodotas pēctečiem pat ceturtajā paaudzē. Daudzi no šā traumatiskā stresa efektiem tiek nodoti nākamajai paaudzei pat tad, ja šīs paaudzes pārstāvji nemaz nav pakļauti traumas stresoram. Pēc Mansī teorijas, epiģenētiskās informācijas nodošanā ir iesaistītas DNS līdzīgas molekulas – RNS, kuras maina to, kā gēni funkcionē. Eksperimentā zinātnieki izdalīja RNS molekulas no spermas peļu tēviņam, kurš bija traumēts, un injicēja tās peļu embrijiem, kuru vecāki nebija jutuši traumu dzīves sākumā (atšķirot mazuļus no mātes). Pelēni tomēr izrādīja tipiski mainītu uzvedības modeli, kas atbilda to pelēnu uzvedībai, kuru vecāki bija traumēti. (Starp citu, traumētie pelēni atdarināja tādu pašu uzvedību, kāda raksturīga bērniem ar agrīnu emocionālo traumu: pārēšanos, riskēšanu, antisociālu uzvedību.)

Pētnieki turklāt atklāja, ka dažāda garuma RNS molekulas saistītas ar dažādiem uzvedības modeļiem: “Postnatālai traumai pakļauta tēviņa spermas garu RNS frakciju injicēšana izpaudās barības uzņemšanā, glikozes reakcijā uz insulīnu un riskēšanā pieaugušā vecumā, kamēr īsās RNS frakcijas mainīja ķermeņa svaru un izmisuma izrādīšanu.” Tagad zinātniece turpina līdzīgus pētījumus ar cilvēkiem.

Pagātne vienkārši nepazūd, mūsu senču piedzīvotais savijas ar mūsu pieredzi un vēlāk kļūst par mūsu bērnu mantojumu. Mēs neesam vainīgi par to, kas iekļauts šūnu līmenī, tomēr mēs arī neesam nolemti pagātnes atkārtošanai. Uzņemties apzinātu kontroli pār savu nākotni varētu būt ļoti atbrīvojoša un spēcinoša pieredze.