Atveseļošanās pēc insulta: ārste stāsta, kāpēc rehabilitācija ir tik svarīga
Insults ir saslimšana, kas burtiski izsit ķeblīti, uz kura tikko vēl sēdēji, un tev jādomā, kā atkal uzrausties augšā. Ārkārtīgi svarīgs noteikums ir pēc iespējas ātrāk nokļūt slimnīcā insulta vienībā, bet pēc ārstēšanas nekavēties ar rehabilitācijas saņemšanu. Tad ir iespēja daļēji vai pilnībā atjaunot insulta dēļ radušos traucējumus.
Atklāti par rehabilitāciju, tās mērķiem un arī jauno lietotni Vigo stāsta Guna Bērziņa, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Austrumu slimnīcas Rehabilitācijas klīnikā, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes docente un vadošā pētniece.
Aizstāj un atjaunojas
Par laimi, mūsu galvas smadzenēm piemīt unikāla īpašība – neiroplasticitāte jeb spēja atjaunoties. Tas nozīmē, ka veselās nervu šūnas smadzenēs spēj pārņemt bojāgājušo šūnu funkcijas. Tāpēc arī insultu pārcietis pacients daļēji vai pat pilnībā spēj atgūt zaudētās runas vai kustību iemaņas ar nosacījumu, ka rehabilitācija sākta uzreiz pēc akūtās medicīniskās palīdzības saņemšanas un netiek pārtraukta pēc izrakstīšanās no slimnīcas.
Starp citu, tagad neirologu izmantotās tehnoloģijas ir tik progresīvas, ka, pacientam nonākot stacionāra insulta vienībā neilgi pēc tam, kad trombs sadarījis posta darbus viņa smadzenēs, dakteri tik meistarīgi to izvada ārā, ka insults ir mazāk smags un smadzenes pat spēj iztikt bez aizvietošanas, tās vienkārši atjaunojas. Taču pēc insulta iespējams arī tāds scenārijs, ka cilvēks paliek pilnībā uz gultas bez izredzēm uz uzlabošanos. Tad ir jādomā, vai rehabilitācija vispār ir iespējama, citādi vairāk sanāk tāda cilvēka mocīšana un arī finanšu līdzekļu lieka tērēšana, jo arī valsts apmaksātā rehabilitācija nav pilnībā par velti.
Pret gravitāciju
Kāds tad ir rehabilitācijas uzdevums? Sākumā tās mērķis ir atjaunot vai maksimāli uzlabot cilvēka spēju neatkarīgi veikt lietas, kas ikdienā mums visiem ir nepieciešamas, – spēt piecelties no gultas, vismaz sēdus, nevis guļus stāvoklī paēst, apģērbties, staigāt, apmeklēt tualeti, iztīrīt zobus, nomazgāties. Pacients jāvirza uz to, lai to visu pēc iespējas neatkarīgāk spētu veikt pats. Tikai pēc tam ir jāsāk domāt par fizisko spēku nostiprināšanu.
Ja cilvēks pats maz ko spēj, tad, piemēram, uzdevums ir pielāgot dažādus tehniskos palīglīdzekļus, lai citu cilvēku iesaiste viņam būtu nepieciešama pēc iespējas mazāk. Tātad viss atkarīgs no konkrētā pacienta tā saucamā funkcionēšanas ierobežojuma, piemēram, ja viņam ir bijis smags insults un viņš nespēj piecelties no gultas, tad galvenais uzsvars rehabilitācijā tiks likts uz šīs spējas atjaunošanu.
Cilvēkam ir pienākums pretoties gravitācijai, un, ja viņam tas izdodas (kaut vai atgūstot spēju apsēsties un sēdus stāvoklī paēst), tad samazinās arī komplikāciju riski: mazāks risks iegūt izgulējumus, dziļo vēnu trombozi, pneimoniju, urīnceļu infekcijas, – tas viss apdraud pacienta veselību un pat dzīvību.
Guna Bērziņa: “Man bieži prasa, kā nenonākt līdz insultam. Vienkārši ir jāievēro veselīgs dzīvesveids, pie kura pieder arī garīgā labklājība, spēja priecāties un dzīvot jēgpilni. Fiziskās aktivitātes vēlamas tādas, kas pašam patīk, tad tās sniegs pozitīvu rezultātu. Bet vislabākā ir mērenība, un tas attiecas arī uz ēšanu, kur galējības noved vienā vai otrā grāvī.”
Bez motivācijas neiztikt
Uzreiz rehabilitācija notiek slimnīcās, kur ir insulta vienība, bet Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā ir izveidota atsevišķa pakalpojumu programma Rehabilitācija pēc insulta (vienkāršoti sakot, rehabilitācijas gultas). Stacionārā medicīniskā rehabilitācija vispārīgā kārtībā (gan insulta, gan citiem pacientiem) pieejama arī rehabilitācijas centrā Vaivari, Vidzemes, Liepājas, Ziemeļkurzemes un Rēzeknes reģionālajās slimnīcās.
Austrumu slimnīcas rehabilitācijas gultās strādā ar tiem insulta pacientiem, kuru veselības stāvoklis ļauj viņiem pašiem iesaistīties aktīvā rehabilitācijā, vismaz 2–3 stundas ilgā darbā. Un tas prasa no pacienta zināmu piesaisti un spēku.
Svarīga arī pacienta motivācija, kāpēc viņš grib ātrāk atgriezties ierastajā dzīvē, ko pārtraukusi pēkšņā veselības problēma – insults. Protams, pacients saprot, ka fizioterapeits viņam liek kustināt kāju, jo tā ir rehabilitācija, taču, ja viņam pastāsta, ka tā kāja jākustina, lai viņš varētu atsākt staigāt un pēc kāda laika mazbērnu atvest mājās no bērnudārza, lai lauku māmiņa varētu atgriezties pie savu gotiņu aprūpēšanas, lai puķu mīļotājs dārzā varētu stādīt savas iemīļotākās puķu šķirnes, tad tā motivācija ir pavisam cita.
Staigājam un kustamies nevis, lai to vienkārši varētu, bet lai piepildītu minētās lietas – dzīvotu jēgpilnu dzīvi. Pacienta līdzdalība, motivācija piedalīties ir neatņemama rehabilitācijas sastāvdaļa. Liela nozīme arī pacienta tuviniekiem, kādam mīlulim, vaļaspriekam. Motivē un iepriecina arī pirmie panākumi, piemēram, kad beidzot pašam izdevies apsēsties uz gultas malas un pavērties uz zaļo koku galotnēm aiz loga.
Mājās pat sienas palīdz
Rehabilitācijas pētniece un ārste tomēr uzskata, ka lielākajai daļai insulta pacientu pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas mājās, savā ierastajā vidē, un traucējumi jārisina, piemēram, saņemot rehabilitāciju mājās (ja stāvoklis smags) vai, ja cilvēks var kustēties, – ambulatori vai dienas stacionārā, kas pie mums ir pieejami.
Viņasprāt, daļa pacientu arī nepamatoti tiek ielikti gaidīšanas rindā uz rehabilitāciju, bet, kamēr tajā gaida divus līdz četrus mēnešus un neko nedara, daudz kas jau ir nokavēts (jo atrofējas) un tad arī rehabilitācijā ieguldītie līdzekļi var sevi neattaisnot. Ko dara mājās – iepazīst savu vidi pēc insulta un nāk pie ārsta vai uz rehabilitāciju jau ar konkrētu jautājumu, piemēram, es nevaru nomazgāties, jo nevaru iekāpt vannā, nemāku uztaisīt omleti no rīta. Tad rehabilitācijas mērķis ir jēgpilns, jo iespējams strādāt tieši pie tā, kas rada grūtības.
Guna Bērziņa pirms astoņiem gadiem savas rezidentūras laikā strādāja Gēteborgas Universitātē (Zviedrija), kur rehabilitācijas profesore viņu ieinteresēja tieši insulta pacientu pētniecībā, bet pirms četriem gadiem aizstāvēja doktora disertāciju, kur salīdzināja Latvijas un Zviedrijas insulta pacientus pēc rehabilitācijas. Un galvenā atšķirība bija tā, ka Zviedrijā ātrāk uzsāk rehabilitāciju, bet Latvijā pie šā jautājuma ir jāpiestrādā vairāk.
Tiesa, tagad arī pie mums daudz kas ir mainījies uz labo pusi, piemēram, no 2019. gada Austrumu slimnīcā izveidotas jau minētās stacionārās rehabilitācijas gultas, kas ļauj plānot ārstēšanas pēctecību un tos pacientus, kuriem šis rehabilitācijas pakalpojums tiešām ir ļoti nepieciešams, paņemt arī laicīgāk un bieži vien arī tieši no stacionāra. Nedaudz pieejamāki kļuvuši arī ambulatorie pakalpojumi, uz kuriem iespējams nosūtīt insulta pacientu. Tas gan nenozīmē, ka viss būtu kārtībā.
Tomēr jāsaprot, ka rehabilitācija nav pašmērķis, bet gan rezultāti, ko tā dos, atgādina speciāliste. Un ir cilvēki, kuriem insulta ārstēšanas rezultātā ar saglabājušos neiroloģisku defektu tas rezultāts ir sagaidāms, bet ir arī tādi, kuriem ar plašu, neatgriezenisku smadzeņu bojājumu tas nesamazināsies un labs rezultāts nav sagaidāms. Varbūt dažreiz pat tiek nodarīts sliktāk ar rehabilitāciju.
Kas ir digitālā rehabilitācija?
“Man ir draudziņš, ar kuru man katru dienu jāaprunājas,” tā par savu asistentu – lietojumprogrammu Vigo, kas var uzdot vingrinājumus, dot padomus un arī palīdzēt atveseļoties, – saka insulta pacienti, kuri piedalījās pētījumā par šīs digitālās lietotnes izmantošanu rehabilitācijā. Tiesa, insults viņiem nebija radījis tādus traucējumus, kas neļautu darboties ar planšeti, atvērt tajā programmu, saprast tajā sniegtās norādes, sazināties ar to.
Aplikāciju Vigo ir radījis veselības aprūpes inovāciju attīstītājs Kristaps Krafte kopā ar neiroķirurgu Jāni Šlēziņu. Aplikācijai ir trīs sadaļas: plaša informācija par insultu, personalizēts fizioterapijas plāns (gan pacientiem, kam nepieciešams atgūt kustību iespējas, gan tiem, kas jau ir gatavi spēka treniņiem; šī sadaļa izstrādāta sadarbībā ar Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari), tā arī sniedz emocionālu atbalstu trauksmes, motivācijas trūkuma vai depresijas brīžos, un tas ir noderīgi gan pacientiem, gan arī viņu ģimenēm.
Sarunas notiek ar mākslīgā intelekta palīdzību (sarunu robots), un tās ir izstrādājuši sertificēti psihologi un neirozinātnieki. Par motivāciju strādāt pašam savas veselības labā un lai ir interesantāk, gādā spēles elementi ar virtuālu apbalvojumu pēc katra uzdevuma.
Būdama RSU Rehabilitoloģijas pētnieciskās laboratorijas vadošā pētniece, Guna Bērziņa vadīja arī pētījumus par programmas Vigo lietojamību. Protams, tā nekad nespēs aizstāt rehabilitācijas ārstus, fizioterapeitus, ergoterapeitus un audiologopēdus, tomēr var labi palīdzēt vieglākos gadījumos. Teiksim, ja cilvēks mājās var veikt vingrinājumus kādu funkciju atjaunošanai un viņam nav nepieciešama speciālista fiziska asistēšana (uzraudzība tik un tā ir vajadzīga).
Pētījuma dalībnieki arī atzina, ka viņi gribētu, lai standarta fizioterapijas programma tiktu pielāgota pacientam individuāli un to darītu speciālists, kas ar viņu strādājis slimnīcā vai ambulatori un viņu labi zina. Vigo var būt labs palīgs arī tiem, kuri cieš nevis no paša insulta, bet no tā radītām emocionālām sekām un kuriem vairāk vajadzīgs psiholoģiskais atbalsts. Katrā ziņā, šāda lietotne, ko, cerams, ar laiku vēl vairāk pilnveidos, labi palīdzēs kaut daļēji aizpildīt tukšos robus insulta pacientu rehabilitācijā.
