“Jutos tik ļoti mīlēta!” Cilvēki saziedo naudu latvietei Ofēlijai, kura internetā tirgoja grāmatas, lai varētu atļauties psihoterapeitu

Ofēlijas ģimene šobrīd ir māte un vecākā māsa, kuru viņa dēvē par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem dzīvē.

Varmākas tēva izmešana no ģimenes, kā skaidro Ofēlija, bijis apzināts lēmums, taču jau tā daudz pārcietušās meitenes tuvākie un viņu labklājība, nu bija pilnībā kļuvusi par mātes atbildību.

“Mamma palika ar smagām traumām, parādiem un vēl visu ko. Mēs ar māsu lielā mērā augām savā nodabā, darot savas muļķības,” savu bērnību ģimenē ieskicē Ofēlija.

Pazīmes, kas liecināja, ka meitenei varētu būt problēmas ar mentālo veselību, bijušas skaidri redzamas jau sākumskolas vecumā, taču aptuveni pirms pusgada Ofēlijai tika uzstādīta diagnoze – šizoafektīvie traucējumi.

Kas ir kas

“Īsumā – šizoafektīvie traucējumi ir šizofrēnijas, depresijas un bipolāro traucējumu mīlas bērns. Nedaudz no katra. No šizotipiskajiem traucējumiem, tie tipiskākie, ko visi zina, ir halucinācijas. Man to ir ļoti, ļoti maz. Tad vēl paranoja, viegla pieķeršanās dažādām sazvērestību teorijām un tamlīdzīgi. Ļoti īpatnēji domu celiņi, kas spēcīgi atšķiras no tā, kā domā vairums apkārtējo. Pēc būtības šim ir trīs stāvokļi: normālais, kad viss ir labi; robežstāvoklis – tu kļūsti nervozs, ļoti svārstīgs; tad ir psihoze, kas var izpausties atšķirīgi, taču pamatā tu esi iestrēdzis vienā neizturamā emocionālajā stāvoklī un tu neko nevari izdarīt,” skaidro Ofēlija.

Psihoze varot izpausties gan kā negatīvu, gan pozitīvu emociju gūzma: “Man ir gadījies, ka šādi, bez īpaša, acīmredzama iemesla pilnībā pārņem ļoti pozitīvas emocijas un viss, kas apkārt notiek liekas vienkārši brīnišķīgs, taču lielākoties gan psihoze izpaužas kā negatīvas emocijas – izmisums, skumjas...” papildina meitene.

Normālajā stāvoklī Ofēlija pavadot lielāko daļu sava laika. Tā dēvētais robežstāvoklis iestājas, kad dzīvē parādās stress un var izstiepties nedēļu garumā, savukārt psihoze ir salīdzinoši īsa – vien dažas stundas, ļaunākajā gadījumā - dienas. Šis stāvoklis gan esot visnepanesamākais un ar visizteiktāko ietekmi.

“Manā gadījumā pretī ir bipolārā puse, kas izpaužas kā mānija, normālais stāvoklis un depresija. Šajos trīs stāvokļos tu arī svārsties. Nedēļas laikā var pilnībā mainīties garastāvoklis. No absolūtas svētlaimes, enerģijas pārpilnības, skriešanas, darbu darīšanas un ilgstošas koncentrēšanās, pilnībā izsmeļot sevi, tu nonāc līdz depresijai. Ir cilvēki, kuri mānijas stāvoklī sevi tā izdedzina, ka pēcāk nonāk slimnīcā fiziskas pārslodzes dēļ. Šajā stāvoklī tev šķiet, ka tev ir daudz enerģijas, taču patiesībā tu vienkārši neapzinies savas robežas. Ir sajūta it kā tu būtu lietojis kokaīnu,” par mentālās veselības traucējumu otru pusi izstāsta Ofēlija.

Ja šizotipiskās puses gadījumā lielākoties paveicas ar atrašanos tā dēvētajā normālajā stāvoklī, tad ar bipolārajiem traucējumiem tik labi vis nesokas – Ofēlija atzīst, ka lielāko daļu savas dzīves – aptuveni no deviņu gadu vecuma – ir pavadījusi depresijā.

“Manā istabā sēž rozā pūķis...”

Lūgti iztēloties, kā būtu redzēt halucinācijas, vairums cilvēku, domājams, veidos savu priekšstatu, balstoties uz ainām un aprakstiem, kas par šo visnotaļ savādo un mīklaino apziņas izpausmi atrodami kultūrā, tostarp, populārajā kultūrā.

Amizanti, ka pašai Ofēlijai, kura halucinācijas ir redzējusi ne reizi vien, dīvainie, taču šajā gadījumā nepavisam ne veselīgas iztēles veidotie tēli, šķiet, radušies, iedvesmojoties tieši no kultūras un populārās kultūras plašā piedāvājuma.

“Halucinācijas man ir salīdzinoši vieglā formā. Respektīvi, ja ne uzreiz, tad vēlāk es vienmēr spēju saprast, ka tas, ko es nupat redzēju nav īsts. Manā istabā sēž rozā pūķis... pa logu viņš nevarēja iekļūt, pa durvīm arī ne, mamma neskrien iekšā istabā pilnīgās šausmās... okei, tad šim pūķim nevajadzētu būt īstam. Es samērā bieži redzu tieši mitoloģiskas būtnes. Konkrētais pūķis bija līdzīgs tiem, ko sastopam Ķīnas folklorā. Viņus dēvē arī par Austrumāzijas pūķiem. Bieži šie tēli ir salīmēti kopā no kaut kā, ko savulaik esmu redzējusi, taču reizēm tos ir grūti tā uzreiz atpazīt,” stāsta Ofēlija.

Visspilgtākā un ilgstošākā halucinācija gan bijusi patapināta no lētās ASV šausmu filmas “The Grudge” (2004. gads), kas ir tā dēvētā “Holivudas versija” japāņu režisora Takaši Šimitsu leģendārajai 2002. gada šausmu filmai “Ju-On: The Grudge”.

Zinātāji atcerēsies, ka filmā skatītāju biedēšana pamatā uzticēta bāliem, agresīviem spokiem ar piķa melniem, gariem matiem, kam ir saistība ar nepārejošu lāstu.

Pati ideja par “Ju-On: The Grudge” spokiem – vērts piebilst – ir aizgūta no japāņu māņticību tradīcijām, kurās minēti ļauni, atriebīgi gari (“onryō”), kam ir spējas ne vien šausmināt ar savu parādīšanos, bet arī ietekmēt fizisko pasauli un tās notikumus.

“To lēto filmas amerikāņu versiju noskatījos savā 13. dzimšanas dienā un, teiksim tā – kā jau jūtīgu bērnu -, tā sieviete mani trīs gadus pēc kārtas, kā tik es biju iekšā dzīvoklī, vajāja. Ieeju vannā un pēkšņi ieraugu pāri vannas malai parādāmies baltus pirkstus, dzirdu, kā tas rēgs gārdz... Tā nav iztēle, es ieraugu ar acīm, vai dzirdu skaņu, kas nāk no ārpuses, fiziski jūtu, ka man pieskaras. Ir bijis arī tā, ka es sēžu istabā un man piepeši kaut kas iesit. Telpā neviena nav, bet man kaut kas iesit. Patlaban es gan spēju saprast, ka tas nenotiek pa īstam,” par piedzīvoto atklāta ir Ofēlija.

Tolaik piedzīvotais izprasts vien nesen

Taču tajos trīs gados, ko viņa pavadīja kritiķu nopeltā amerikāņu šausmenē, tik dziļas izpratnes par halucinācijām Ofēlijai nebija.

“Sapratu, ka man to īsti nevajadzētu redzēt, stāstīju mātei, taču viņa vienkārši pateica, ka nevajagot šausmu filmas skatīties. Viņa jau arī tolaik vēl nevarēja zināt,” piebilst Ofēlija.

Lai arī depresijas problēmu Ofēlija un viņas ģimene apzinājusies jau gana agri, pilnīgu skaidrību par to, kas viņas dzīvē norisinājies laikā no 13 līdz 16 gadu vecumam un tik spilgti palicis atmiņā, Ofēlija guvusi vien šī gada februārī, kad viņai arī uzstādīta minētā diagnoze.

Ceļš līdz tai bijis ilgs. Meitene ilgāku laiku apmeklējusi psihoterapeitu un dzērusi zāles, taču kādā brīdī, pati pēc savas iniciatīvas devusies uz slimnīcu – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatoro centru “Veldre”.

“Sapratu, ka man pietiek. Negribēju sagaidīt to brīdi, kad atkal sākšu darīt sev pāri, sastrādāšu ko neatgriezenisku, un uz mēnesi pierakstījos slimnīcā. Pa šo laiku man arī tika uzstādīta diagnoze – šizoafektīvie traucējumi. No visām versijām, ko esmu “pielaikojusi”, šī man personīgi šķiet visatbilstošākā manam stāvoklim,” pauž Ofēlija.

“Kamēr gāju skolā, biju teicamniece”

Vide, kas tēva agresīvo izpausmju dēļ, valdījusi ģimenē kopā ar mentālās veselības problēmām, no kurām Ofēlija cietusi jau kopš bērnības, laika gaitā manāmi novirzījusi viņu no attiecīgajiem pieaugšanas posmiem raksturīgā normālā ceļa.

Viņai vienmēr ļoti paticis lasīt grāmatas, taču depresijas dēļ skolas apmeklēšana esot izvērtusies pietiekami sarežģīta, un kādā brīdī to nācies vienkārši atlikt.

Runājot par Ofēlijas pieredzi ar skolu un vidējās izglītības faktisko iztrūkumu, ir ļoti būtiski atkārtoti uzsvērt to, cik augsta ir viņas intelektuālā kapacitāte, lai arī šādi pierakstītā intervijā tas lasītājam varētu nešķist tik acīmredzami.

“Kamēr gāju skolā, biju teicamniece. Ir neērti tā par sevi izteikties, taču skaidrībai jāpiebilst, ka pārbaudes, tostarp kognitīvie testi, ir pierādījušas, ka intelekta līmenis man ir ļoti augsts. Taču vienā brīdī man kļuva neiespējami fiziski sevi uz turieni aizdabūt. Izmocīju 10. klasi, taču tālāk nu nekādi. Man smadzenes strādā ļoti labi, taču pa savam,” smej meitene.

Ofēlija piebilst, ka, cik viņai zināms, šizoafektīvie traucējumi esot iedzimta kaite, taču, lai tā izpaustos un tādējādi apgrūtinātu ikdienu, dzīvē ir jāpiedzīvo kas tāds, kas šo visu pamudina: “Es pieļauju, savu lomu spēlēja tas, ka biju jūtīgs bērns un ģimenes nesaskaņas piedzīvoju tik agrā vecumā. Tas, kas ir zināms – man tieši astoņu deviņu gadu vecumā pamatīgi izmainījās raksturs. Līdz tam smaidīga un priecīga un tad – nelaimīgs, visu laiku raudošs bērns.”

Zāles ir kā brilles – bez tām dzīvot var, taču neko neredzi

Lai arī bērnību Ofēlija atceras kā īpaši grūtu periodu, gadu gaitā gan savas mentālās veselības problēmu izprašana un šķetināšana, gan arī mātes slimības pārciešana viņas abas ir satuvinājusi.

“Šobrīd esmu ievākusies atpakaļ pie mammas, jo viņai bija vēzis un vajadzēja palīdzību. Sākumā ar mammu bija nenormāli kašķi un strīdi. Viņa nesaprata, kas ar mani notiek, turklāt pati, visa piedzīvotā dēļ, cieta no depresijas. Savukārt tagad mēs ļoti labi saprotamies. Esmu viņai skaidrojusi, kas ir kas un kāpēc. Esmu devusi savus slimnīcas izrakstus. Sākumā no viņas puses bija pretestība zāļu lietošanai taču... zāles mums ir kā brilles – bez viņām var dzīvot, bet tu neko īsti neredzi un nevari normāli funkcionēt,” stāsta Ofēlija.

Šobrīd viņa lietotās zāles iedala četrās grupās: “Man ir viens antipsihotiķis, kas kliedē paranoju, halucinācijas un tamlīdzīgas lietas, stabilizators – ko, starp citu, izraksta arī epileptiķiem –, tas ir saistībā ar bipolārajiem traucējumiem, lai man nebūtu tik krasas garastāvokļa svārstības, tad ir klasisks antidepresants, kas gādā, lai man asinīs būtu vairāk “laimīgo ķimikāliju” un vēl viens antidepresants, kas vairāk domāts pret trauksmēm.”

Ofēlija norāda, ka viņas lietotais zāļu daudzums skaitās pamatīgs, taču blakusefektu esot samērā maz un tie ir lielākoties pieciešami, ņemot vērā atvieglojumu, ko sniedz medikamenti.

“Ir pieņēmums, ka šāda veida zāļu lietošana cilvēku padara par tādu kā dārzeni. Tā gan tam nemaz nevajadzētu būt. Mūsdienās tie, kuriem ir šāda veida problēmas, var cerēt uz daudz ko vairāk nekā tikai zāles ar efektu un kaudzi blakusefektu, kas ikdienā tevi padara apātisku un nespējīgu. Vienkārši vajag piemeklēt pareizos medikamentus. Man pašai šobrīd vienīgie blakusefekti ir roku, kāju drebēšana,” stāsta Ofēlija.

Covid-19 un mentālā veselība

Aizvadītie mēneši, kuros Latvijā, Covid-19 izplatības dēļ tika izsludināta ārkārtējā situācija un noteikta virkne ierobežojumu, Ofēlijai, mentālās veselības kontekstā izvērtās par visgrūtāko laiku kopš pusaudžu gadiem.

“Es diemžēl, vienreiz paslīdēju un... griezu sevi. Tas ir tagad, Covid-19 laikā, bet pārsvarā vienkārši bija lielas emocionālās svārstības, nomāktība. Man ir ļoti svarīgi satikt cilvēkus, tas mani pietur pie zemes un pie realitātes. Vēl pirms tā visa biju palikusi bez darba, kas nozīmēja, ka zaudēju gan ienākumus, gan dienas ritmu. Biju ceļojumu aģente, aizgāju vēl pirms 12. marta, kad redzēju, ka tiek noteikti pirmie ceļošanas ierobežojumi. Man vienkārši bija skaidrs, kas sekos,” stāsta Ofēlija.

“Visādi citādi man bija diezgan daudz ieplānots – pavadīt laiku ar draugiem, izvākties, darīt to un šito, mēs slimnīcā sastādījām uz cilvēku satikšanu ļoti orientētu plānu, bet tad... Covid-19!” piebilst meitene.

“Mana mamma bija tikko pārcietusi vēzi, viņa bija visaugstākajā riska grupā. Par sevi man bija vienalga. Visu laiku valdīja panika, ka mamma no manis to varētu saķert, tādēļ manā gadījumā pašizolēšanās bija tik izteikta, ka nonācu līdz brīdim, kad to vairs nevarēju,” runājot par pašas slimības draudiem, pauž Ofēlija.

Par epizodi, kurā sevi griezusi, viņa teic: “Bija apstākļu sakritība, kurā man visi nevarēja sniegt to emocionālo atbalstu, kas man bija nepieciešams, cilvēki bija noguruši. Es savukārt jutos ļoti izmisīgi viena un pretīga.”

“Bet nu loģiski – ja visi man nepievērš uzmanību, tad es esmu viena un pretīga! Loģiski!” iesmej Ofēlija.

Vai prāta ārstēšana ir bagāto sports?

Ārstu, terapeitu apmeklēšana Ofēlijai drīzāk ir nepieciešamība, taču šī vajadzība nebūt nav lēta.

Covid-19 laikā zaudētais darbs noveda meiteni situācijā, kas pielīdzināma sava veida apburtajam lokam – lai dabūtu darbu, nepieciešama terapija, lai dabūtu terapiju, nepieciešama nauda, lai dabūtu naudu, nepieciešams darbs.

“Zāles man, par laimi, daļēji apmaksā valsts, un par to es esmu neizmērojami pateicīga. Šobrīd zāles man mēnesī izmaksā ap 30 eiro. Bez valsts atbalsta, ja nekļūdos, būtu jāmaksā ap 60 eiro. Ja valsts neapmaksātu neko, es uz šo laiku būtu palikusi pat bez zālēm. Slimnīcu arī apmaksā valsts, un tās turpināja darboties arī Covid-19 mēnešos. Arī psihiatru apmaksā valsts, un tas ir tas speciālists, kas ir tiesīgs man izrakstīt zāles. Tad ir psihoterapeits... Šobrīd neesmu atradusi jaunu terapeitu, bet rēķinos ar papildu 120-140 eiro izmaksām mēnesī. Man ir nepieciešams tieši kognitīvi biheiviorālās terapijas speciālists un bez šīm terapijām es īsti pilnvērtīgi dzīvot nevaru,” atzīst Ofēlija.

“Twitter” lietotāji saziedo naudu terapijai vairākiem gadiem

Sākotnējā doma bija dabūt naudu psihoterapeitam, izpārdodot savu apjomīgo grāmatu kolekciju. To Ofēlija iecerēja panākt ar sociālā tīkla “Twitter” palīdzību, kur jau izsenis bijusi aktīva.

“Bērnībā man bija nevis kabatas nauda, bet grāmatu nauda. Grāmatas man bija tā lielā vērtība, pārstāju tās pirkt vien 22 vai 23 gadu vecumā. Man to bija ap tūkstot, visas atradās mammas dzīvoklī. Nonācu pie secinājuma, ka varētu daļu no šīm grāmatām izpārdot tieši “Twitter” cilvēkiem. Viņi aptuveni zināja manu situāciju, uzskatīju, ka viņi varētu būt atsaucīgi, taču man nebija ne jausmas, pie kā novedīs šī ideja,” stāsta Ofēlija.

Tiem, kuri seko viņai tviterī, būs zināms, ka uz meitenes centieniem finansēt savu ārstēšanos atsaukušies simtiem cilvēku.

Sākotnēji pērkot grāmatas, pēcāk palūdzot Ofēlijai vienkārši publicēt savu bankas kontu, lai tādējādi atvieglotu palīdzēšanas procesu. Par piedzīvoto sarunā ar Jauns.lv Ofēlija stāsta, valdot asaras.

“Kad publicēju savu kontu, man visu to ienākošo paziņojumu dēļ sāka “kārties” telefons. Tajā brīdī es biju nevis pārsteigta, bet šoka stāvoklī. Ziedoja ne vien paziņas un draugi, bet arī cilvēki, kurus nepazīstu. Lielākais ziedojums no viena cilvēka bija 200 eiro, mazākais – 84 centi. Tos, kā simbolisku žestu, man atdeva kāda meitene, kurai tā bija pēdējā nauda kontā,” emociju pārņemta stāsta Ofēlija, “Es saprotu, ka līdz šim par šo esmu runājusi tā nedaudz merkantili, bet – tā sajūta, kad pēkšņi simtiem cilvēku sadodas rokās un tevi sadzird... Tu pēkšņi jūties tik ļoti mīlēts! Cilvēki piedāvāja arī citāda veida palīdzību.”

Beigu beigās Ofēlijas veselībai saziedota summa, ko precīzi viņa izvēlas neatklāt, taču tā garantē zāļu un terapijas pieejamību vairāku gadu garumā. Tieši tādiem mērķiem nauda arī tikšot izlietota un plāns tās tērēšanai jau ir sastādīts. “Protams, par visu šo informēšu arī savus ziedotājus turpat tviterī,” piebilst Ofēlija.

Viens no Ofēlijas tuvākajiem mērķiem ir pabeigt vidusskolu, kas esot dziļi personisks jautājums. Viņai ir arī tālāks sapnis – tepat Rīgā izveidot savu nelielu viesnīciņu ar bāru un mākslas telpu.

“Taču šobrīd pats būtiskākais ir atrast darbu. Mans lielākais talants ir darbs ar cilvēkiem, runāšana, uzklausīšana. Mentālās veselības dēļ ir diezgan maz citu darbu, ko es būtu spējīga darīt – sēdēšana ofisā noteiktas stundas katru dienu man ir fiziski neiespējama. Patlaban mēģinu atrast darbu kādā klientu atbalsta centrā vai kādā kafejnīcā, bārā.”

Ofēlijas turpmākajām dzīves gaitām ikviens var sekot līdzi sociālajā tīklā "Twitter".