Psihoze, bezcerība un bailes. Kas vēlāk notiek ar pacientiem, kuri pabijuši intensīvajā terapijā?

Šobrīd pārbaudītu zāļu pret jauno koronavīrusu nav, tāpēc jebkuras ārstēšanas pamatā ir nodrošināt organismu ar skābekli, kamēr imunitāte cīnās ar slimību, tomēr eksperti saka, ka infekcijas uzveikšana ir tikai ceļa sākums. Vēlāk pacienti, kuri pabijuši reanimācijā, piedzīvo grūtus laikus un atgūšanās var prasīt pat vairākus gadus, jo pārdzīvotais var atstāt dziļas emocionālas rētas, vēstī BBC.

Iemācīties elpot no jauna

Pēc ilgstošas uzturēšanās reanimācijā pacientam bieži nepieciešama fizioterapija, lai atkal iemācītos staigāt, bet dažreiz pat elpot. Tāpat reanimācijas pacientam var attīstīties psihoze un viņš var izjust pēctraumatiskā stresa sindromu. BBC norāda – jo ilgāk pacients ārstējas reanimācijā, jo ilgāks laiks ir vajadzīgs, lai atgūtos.

“Kad cilvēks nonāk reanimācijā – tas ir notikums, kurš maina visu viņa dzīvi. Tas maksās dārgi pat tad, ja atveseļosieties,” saka “Royal Gwent Hospital” intensīvās terapijas nodaļas Deivids Hepberns.

“Kad mūsu pacienti nāk pie samaņas, viņi ir tik vāji, ka bieži nav spējīgi pat apsēsties. Daudzi vājuma dēļ nevar atraut rokas no gultas,” viņš saka.

Ja ārstēšanas procesa laikā ir nepieciešama intubācija vai barošana caur zondi, tad pacientam var būt problēmas ar runu vai norīšanu. “Daudziem ir pēctraumatiskais stress, problēmas ārējā izskata dēļ un grūtības domāt,” stāsta ārsts, norādot, ka ar laiku kļūst labāk, taču process var prasīt ilgāku laiku un, lai atgūtos ātrāk, vajadzīga vesela speciālistu armija: fizioterapeiti, logopēdi, psihologi un medmāsas.

Ārsts arī saka, ka reanimācijā pavadītais laiks var būt aisberga redzamā daļa tām veselības problēmām, kuras vēlāk sāks izpausties.

Psihoze pēc reanimācijas

Psihoze vai delīrijs pēc reanimācijas esot visai sastopams stāvoklis. BBC vēstī, ka saskaņā ar dažām aplēsēm tam tiek pakļauta no ceturtās līdz trešajai daļai pacientu, kuri bijuši nonākuši intensīvās terapijas palātā.

Britu žurnālists Deivids Āronovičs BBC stāsta, kā attapās reanimācijā pēc narkozes, kur nokļuva 2011. gadā plaušu karsoņa dēļ. “Ja runāt vienkāršiem vārdiem, tad es arvien vairāk un vairāk juku prātā. Es izjutu dzirdes halucinācijas. Man šķita, ka dzirdu sarunu fragmentus, kurus es, protams, nevarēju dzirdēt,” viņš atminas.

“Man šķita, ka ar mani notiek kas tāds, kas patiesībā nenotika. Pakāpeniski nonācu pie secinājuma, ka slimnīcas personāls pārvērta mani par zombiju, bet pēc tam viņi gribēja mani apēst. Tādā nekad nepiedzīvotu šausmu stāvoklī es biju trīs vai četras dienas,” viņš stāsta.

Pēc tam žurnālists uzzinājis, ka daudzi cilvēki, kuri bija nonākuši līdzīgā stāvoklī, piedzīvo ko līdzīgu.

Šis fenomens ticis fiksēts pagājuša gadsimta sešdesmitos gados. Pētniekiem ir vairākas versijas, kāpēc tā notiek: tās ir vai nu slimības sekas, piedzīvotais skābekļa trūkums smadzenēm, narkozes vai nomierinošo līdzekļu blakusparādība vai miegazāļu lietošanas pārtraukšanas izraisīts miega ritma traucējums.

Āronovičs norāda, ka par “reanimācijas psihozi” līdz šim ir maz runāts, jo pacienti baidās, ka tad, ja atklās savas sajūtas, viņus uzskatīs par jukušiem.

Atgriešanās mājās

Neatkarīgi no tā, cik kvalificēts ir intensīvās terapijas nodaļas personāls, šajā vietā vienmēr ir daudz stresa. Londonas Universitātes koledžas reanimatoloģijas profesors Hjū Montgomerijs norāda, ka intensīvās terapijas nodaļās tiek īstenotas dažādas metodes, kuras liek lietā spīdzināšanā. Piemēram, pacienti bieži citu priekšā ir izģērbti kaili, viņi bieži dzird satraucošas skaņas, turklāt tās mēdz būt negaidītas; viņus no miega izrauj medicīniskas procedūras un injekcijas pat nakts vidū; viņi ir dezorientēti, jūtas neomulīgi un nobijušies.

Tāpēc nav brīnums, ka, atgriežoties mājās, šie pacienti un dažreiz pat viņu ģimenes locekļi izjūt pēctraumatisko stresu. Pacientiem var rasties miega traucējumi un viņi var aizmirst, ka vispār bijuši reanimācijā. Britu veselības nozares atbildīgie tāpēc iesaka radiniekiem ieviest dienasgrāmatu, kur fiksēt notiekošu, lai vēlāk pacientiem būtu vieglāk aptvert, kas ar viņiem bija noticis.

Pēc Džona Hopkinsa Universitātes aplēsēm, katra diena, kas ir pavadīta reanimācijā, pazudina pacienta muskuļu spēku par trim līdz 11%, un tas ir jūtams vismaz divus gadus pēc izrakstīšanās.

Garais ceļš

Daudzi Covid-19 pacienti tiek pieslēgti pie plaušu mākslīgās ventilācijas iekārtām. Šis “ventilators” pumpē pacienta plaušās skābekli, ja viņi nav spējīgi elpot paši. Pacienti atrodas mākslīgajā komā un skābekli saņem pa cauruli, kas ir piestiprināta maskai, kuru uzvelk uz deguna un mutes. Bet intubācijas laikā caurule tiek ievietota trahejā. Lai to izdarītu, ārsti veic iegriezumu kaklā. Šī metode vēlāk rada papildu sarežģījumus.

BBC vēstī, ka, piemēram, Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā pacienti vidēji reanimācijā pavada četras līdz piecas dienas, tomēr, kā liecina dati, kas apkopoti laika posmā līdz 4. aprīlim, pēc šī termiņa tika izrakstīti vien 15% pacientu. Aptuveni tikpat daudzi nomira, bet atlikušie aptuveni 1600 cilvēki turpināja ārstēties reanimācijā.

Tāpat Lielbritānijas statistika liecina, ka tur nomira aptuveni 67% pacientu, kuri bija pieslēgti pie plaušu mākslīgās ventilācijas ierīces. Ķīnā tikmēr izdzīvoja vien 14% šāda veida pacientu.

Soli pa solim

61 gadu veco Hiltonu Filipsonu pie ierīces pieslēdza, jo Covid-19 slimības gaita viņam bija smaga. Tā dēļ, ka viņu baroja ar zondi, vīrietis zaudēja 15% sava ķermeņa svara, bet pēc izrakstīšanas no slimnīcas viņam atkal nācās mācīties staigāt. Hiltons joko, ka garo ceļu nāksies iet maziem solīšiem. “Pirmo reizi nosēdēt trīs stundas no vietas, nevis gulēt un saukt pēc palīdzības – tā bija fantastiska sajūta,” viņš norāda.

Vīrietis ārstējās slimnīcā Lesterā, bet pie izrakstīšanas mediķi viņu pavadīja ar aplausiem. Viņš ir pateicīgs slimnīcas personālam par viņam uzdāvināto otro iespēju dzīvot, un ir iemācījies turēt vērtē to, kam kādreiz nepiešķīra lielu nozīmi.

“Putnu čivināšana, dzeltenās narcises, zilās debesis. Kad es gulēju slimnīcā, es sapņoju par tostermaizi ar ievārījumu un citām lietām, kuras uztveram par pašsaprotamām,” viņš padalās.

“Ar laiku man sāka dot šķidrus ēdienus un, ak, Dievs, slimnīcas kartupeļu zupa! Man bija sajūta, ka varētu ēst tikai to līdz savai pēdējai stundiņai,” saka atlabušais kungs.