Kāpēc mēs saķeram arvien vairāk bīstamu slimību no dzīvniekiem, un kāpēc nākotnes prognoze nav cerīga?

Kā dzīvnieki spēj padarīt cilvēkus slimus? 

Pēdējo 50 gadu laikā daudzas infekciju slimības pasaulē izplatījušās tieši no dzīvniekiem. 80. gadu HIV/AIDS krīzi izraizīja lielie pērtiķi, putnu gripas pandēmiju 2004. - 2007. gadā izraisīja putni, cūkas 2009. gadā mums “atveda” cūku gripu, SARS (smags, akūts respiratorais sindroms) cēlonis bija sikspārņi, tāpat arī Ebolas vīruss cēlies no sikspārņiem. Cilvēki vienmēr ir saķēruši infekcijas no dzīvniekiem, faktiski lielākā daļa jauno infekciju slimību nāk tieši no savvaļas pasaules. 

Turklāt, vides pārmaiņas paātrina šo procesu, savukārt, starptautisko lidojumu pieejamība ļauj viegli vīrusiem izplatīties tālāk. 

Kā slimība spēj “pārlēkt” no sugas uz sugu

Lielākā daļa dzīvnieku pārnēsā virkni patogēnu – baktēriju un vīrusu, kas var izraisīt slimības. Patogēna izdzīvošana ir atkarīga no jaunu saimnieku inficēšanās un viens no veidiem, kā panākt izdzīvošanu - “pārlēkt” no vienas sugas uz otru. 

Jaunā saimnieka imūnsistēma cenšas iznīcināt patogēnus, kas, savukārt, nozīmē – abi ir iesaistīti mūžīgā “spēlē”, meklējot veidus, kā viens otru iznīcināt. Piemēram, 2003. gadā SARS epidēmijas laikā nomira apmēram 10% inficēto cilvēku, salīdzinot ar mazāk nekā 0,1% “tipiskas” gripas epidēmijas laikā. 

Vides un klimata pārmaiņas maina dzīvnieku uzvedību, ieradumus, dzīves veidu, vietu un barības ķēdi kopumā. Arī tas, kā dzīvo cilvēki, ir mainījies – 55% populācijas dzīvo pilsētās (salīdzinājumam – pirms 50 gadiem tie bija 34%). 

Un šīs lielās pilsētas nodrošina jaunu mājvietu savvaļas dzīvniekiem – žurkām, pelēm, jenotiem, vāverēm, lapsām, putniem, šakāļiem, pērtiķiem, kas nu ir spējīgi izdzīvot pilsētvides zaļajās zonās – parkos, dārzos un baroties no cilvēku atstātajiem atkritumiem. 

Bieži vien savvaļas dzīvnieku izdzīvošanas spēja pilsētās ir pat lielāka, nekā savvaļā bagātīgā pārtikas piedāvājuma dēļ, padarot pilsētvidi par lielisku vietu infekciju attīstībai. 

Kas ir visvairāk pakļauti riskam? 

Jaunas slimības, kas mutējušās un pārlekušas no sugas uz sugu, parasti ir daudz bīstamākas. Dažas grupas ir neaizsargātākas pret inficēšanos ar slimību, nekā citas.

Piemēram, trūcīgākie iedzīvotāji parasti strādā jomās, kur iespēja saskarties ar slimības avotiem ir lielāka. Viņiem var būt arī vājāka imūnsistēma slikta uztura, gaisa kvalitātes un antisanitāro apstākļu dēļ. Turklāt, saslimstot, šie cilvēki nespēj samaksāt par pienācīgu veselības aprūpi.

Jaunas infekcijas spēj viegli izplatīties lielajās pilsētās, jo cilvēki šeit dzīvo cieši blakus, elpojot to pašu gaisu un pieskaroties tām pašām virsmām. Dažās kultūrās cilvēki izmanto savvaļas dzīvniekus savām vajadzībām, proti, pārtikā. 

Ko pasaule var darīt? 

Valstu amatpersonām ir tendence katru jauno infekcijas slimību traktēt kā neatkarīgu krīzi, nevis atzīt, ka tā ir pasaules izmaiņu “simptoms”. Jo vairāk mēs mainām vidi, jo lielāka iespēja sagraut ekosistēmas un pavērt ceļu vīrusu izplatībai. 

Tikai ap 10% no pasaules patogēniem ir dokumentēti, tāpēc pārējo identificēšanai ir nepieciešams vairāk resursu. 

Daudzi augstu vērtē pilsētas savvaļas dzīvi, taču mums arī jāatzīst, ka daži dzīvnieki nes potenciālu kaitējumu. Sanitāro normu, atkritumu iznīcināšana un kaitēkļu kontroles uzlabošana ir tikai daži veidi, kā palīdzēt apturēt dažādu slimību uzliesmojumu parādīšanos un izplatību. Plašākā nozīmē tas ir saistīts ar mūsu vides pārvaldības un cilvēku mijiedarbības veida maiņu.