Kāpēc ārsta kabinetā neviens jums neko nesaka par uzturu?

Iespējams, Hipokrats patiešām teica, ka ēdienam jābūt mūsu zālēm, taču šis padoms vismaz beidzamo simts gadu laikā īpaši nav ņemts vērā. Bet – vajadzētu.

Nesen veikts pētījums liecina, ka pasaulē piektā daļa cilvēku, kas nomirst, katru gadu nomirst tieši tāpēc, ka viņam bijis slikts uzturs. Pieskaitiet vēl 40 % vēža gadījumu un daudzos diabēta un sirds slimību gadījumus, ko izraisa nepareizi ēšanas ieradumi, un kļūst skaidrs, ka veselīgs ēdiens ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai cilvēks saglabātu labu veselību un izvairītos no slimībām.

Taču nevainojiet ārstus! Medicīnas fakultātēs ārstiem nemāca uztura zinības, savukārt valsts iestādes, kas izstrādā vadlīnijas, kā vislabāk jāārstē cilvēki ar hroniskām slimībām, nevirza uztura metodes kā vērtīgu pieeju, kas šajā ziņā varētu būt noderīga, neraugoties uz neskaitāmajiem pētījumiem, kas apliecina, ka uzturam daudzu veselības problēmu profilaksē un ārstēšanā patiesībā ir galvenā loma.

Sliktā pārtika

Jaunākajā pētījumā novēroti cilvēku ēšanas ieradumi un veselība 27 gadus, aptverot 195 valstis. Pētnieku secinājums – 11 miljoni cilvēku gadā, kas ir aptuveni 5 % no visiem mirušajiem pasaulē, ir nomiruši slikta uztura dēļ. Viņi par maz ēduši rupja maluma graudus, augļus, dārzeņus, riekstus un sēklas un par daudz uzņēmuši nātriju un transtaukskābes no rūpnieciski pārstrādātām ātrajām uzkodām, balto miltu izstrādājumiem, saldinātiem dzērieniem, sarkanās gaļas un gaļas izstrādājumiem. 

“Šis pētījums apliecina, ka slikta uztura dēļ pasaulē mirst vairāk cilvēku nekā jebkura cita riska faktora dēļ,” teica vadošais pētnieks Dr. Kristofers Marejs no Vašingtonas Universitātes.

Lai gan veselības aģentūras norāda, ka vajadzētu izvairīties no ātrajām uzkodām un saldinātiem dzērieniem, pētnieki konstatēja, ka daudz lielāka ietekme uz cilvēka veselību un mūža garumu ir nepietiekamai augļu un dārzeņu ēšanai.

Arī citi zinātnieki tam piekrīt. Pētnieki no Taftsa Frīdmena universitātes Uztura zinātņu un politikas skolas (Tufts Friedman School of Nutrition Science and Policy) Bostonā apkopoja viena gada datus par sirds slimībām, diētu un mirstību ASV. Pētnieki konstatēja, ka 2012. gadā nomira 702 308 cilvēki un nāves iemesls bija sirds un vielmaiņas slimības: sirds slimības, insults, diabēts. Un vairāk nekā 45 % nomira tieši slikta uztura dēļ.

Lielākā daļa nāves gadījumu bija saistīti ar nepietiekamu riekstu, sēklu un Omega 3 taukskābju daudzumu uzturā, kuras var uzņemt ar jūras produktiem, kā arī ar pārāk lielu sāls un pārstrādātas gaļas patēriņu. 

Arī no vēža varētu izvairīties, ja cilvēki pareizi ēstu. Līdz pat 40 % visu vēža gadījumu izraisa nepareizs dzīvesveids un uzturs, un, samazinot balto miltu un koncentrēta cukura daudzumu uzturā, kā arī ēdot vairāk augļus, krustziežu dzimtas dārzeņus, piemēram, brokoļus un puķkāpostus, kā arī ar hlorofilu bagātīgus zaļos lapu dārzeņus, piemēram, spinātus, būtu iespējams samazināt krūts, kolorektālā un prostatas vēža rādītājus par 70 %, bet plaušu vēzim – par 50 procentiem. 

Bet to nemāca!

Tātad – kāpēc ārsta kabinetā neviens jums neko nesaka par uzturu? Nu, kādreiz varbūt iesaka elementāras lietas, piemēram, ēst vairāk augļu un dārzeņu un samazināt saldumu un rūpnieciski ražotas neveselīgas pārtikas patēriņu, taču neviens īsti nerunā par ēdiena un diētas sarežģīto bioloģisko lomu vai, piemēram, kā uzturu varētu izmantot, lai uzveiktu slimību. Par to sākusi satraukties pat ASV Sirds asociācija (American Heart Association), kas vienmēr pirmām kārtām izvēlas medikamentozu terapiju, lai ārstētu cilvēkus ar sirds slimībām. Pieaugošā diabēta, aptaukošanās, augsta asinsspiediena un citu hronisko slimību izplatība lika šai asociācijai pilnvarot ekspertu komisiju, lai tā noskaidrotu, kas izraisa saslimstības pieaugumu, it īpaši tāpēc, ka ārsti jau gadiem snieguši pamatieteikumus par veselīgu uzturu. Un te arī ir atbilde – ārstiem nemāca neko vairāk par pamatzināšanās par uzturu. Būtībā tādus pašus ieteikumus var atrast jebkurā preses izdevumā.

Šis trūkums izglītībā pastāv jau vairākus gadu desmitus, teica minētās ekspertu komisijas priekšsēdētāja Dr. Kārena Asprija. Pat visniecīgākais 25 akadēmisko stundu minimums, kādu ASV ieteica veltīt uzturam 1985. gadā, tiek pildīts tikai 30 % Amerikas Savienoto Valstu medicīnas skolu. Vidējais mācību ilgums ir tikai 19 stundas, kas liek domāt, ka “aptaukošanās un kardiovaskulāro slimību saistība ar nepietiekamu uzturvielu daudzumu un sliktas kvalitātes uzturu netiek atzīta,” piebilda Asprija.

Un nevienam arī nerūp, vai ārsti patiešām saprot, kas viņiem tiek mācīts. “Nav nekādu testu, un jautājumi par uzturu neparādās nevienā eksāmenā,” teica Hārvarda T. H. Čena sabiedrības veselības skolas (Harvard T. H. Chan School of Public Health) asociētais profesors Dr. Dāvids Eizenbergs.

“Tas ir negods, ka veselības speciālistiem netiek dots nekas vairāk par absolūto minimumu, kā dažu uzturvielu trūkums ietekmē bioķīmiskos procesus, un ka šīs lietas netiek pārbaudītas eksāmenos, kas jānoliek, lai students varētu kļūt par praktizējošu ārstu. Tāpat šādas zināšanas netiek prasītas no sertifikācijas komisijām, vai tie būtu interni, kardiologi vai endokrinologi un tā tālāk.” 

Mēs neko nezinām

Ārsti tam visam piekrīt. BBC veica Lielbritānijā ārstu aptauju un atklāja, ka dakteri nezina praktiski neko par diētas un dzīvesveida ietekmi uz veselību un tas, ko viņi tika apguvuši par uzturvielām, nekādi nesaistās ar problēmām, ar kurām tiem nākas sastapties savā praksē.

Kā BBC teica ģimenes ārsts Dr. Randžens Čaterdži (Rangan Chatterjee), aptuveni 80 % viņa pacientu ir problēmas, ko izraisījis nepareizs dzīvesveids un uzturs. 2016. gadā viņš bija viens no ārstiem, kas parakstīja vēstuli Lielbritānijas Galvenajai ārstu padomei un Medicīnas skolu padomei, kurā bija izteikts aicinājums ieviest ārstu apmācībā “pierādījumos balstītas dzīvesveida pārmaiņas”. 

Situācija ir līdzīga arī citviet pasaulē. Kādā pētījumā, kas veikts Kanādā, 87 % medicīnas studentu teikuši, ka bakalaura programmās būtu vairāk laika jāvelta uztura mācībai, un lielākā daļa ārstu, kas jau absolvējuši medicīnas skolas, izteikušies, ka viņiem trūkst pārliecinātības, konsultējot pacientus par uzturu. 

Atvainojamies, bet mūs tas neinteresē

Tātad, ja reiz uzturam ir tik būtiska loma slimību profilaksē un ārstēšanā, kādēļ tas netiek mācīts augstskolās? Problēma ir daudz dziļāka un neattiecas vienīgi uz medicīnas skolām – šī ir sistēmiska problēma mūsdienu medicīnā.

Nacionālais veselības un aprūpes izcilības institūts (NICE), Lielbritānijas aģentūra, kas nosaka visefektīvākās ārstniecības metodes, atklāti noraida jebkādas terapijas, kurās zaļu vietā tiek izmantotas uzturvielas. Rufuss Grīnbaums (Rufus Greenbaum), kas ir “reģistrēta ieinteresētā persona” saziņā ar NICE, stāsta, ka viņa iesniegumi par 20 slimībām, pret kurām visām ieteikti vitamīni terapeitiskās devās, ir tikuši noraidīti.

Lai gan pastāv neapgāžami pierādījumi par to, ka pareizs uzturs palīdz agrīna krūts vēža, mākulas deģenerācijas, diabēta un vairogdziedzera slimību, kā arī citu diagnožu gadījumos, NICE ir pieņēmusi lēmumu, ka tā neizskatīs šāda veida informāciju, lemjot par labākajām ārstniecības metodēm, kā slimības novērst.

“Tā pat nav nekāda sazvērestība. Es patiešām ticu, ka viņi nesaprot, cik liela nozīme ir uzturvielām,” teica uztura bagātinātāju ražošanas uzņēmuma Green Vits direktors Grīnbaums (Greenbaum). Viņš atcerējās kādu gadījumu, kad runājis par uzturvielu nozīmi mākulas deģenerācijas ārstēšanā ar trim vadošajiem valsts oftalmologiem. Divi no viņiem teica, ka neko nezinot par uzturvielām, bet trešais, kas bijis gados vecākais, izteicās, ka “vitamīni ir bīstami”.

Rokot vēl dziļāk, atklājas, ka sākums šim izpratnes trūkumam par uzturvielu nozīmi meklējams Fleksnera ziņojumā (Flexner Report), kas publicēts 1910. gadā un kas radīja pamatu modernas, “zinātnē balstītas medicīnas” mācīšanai Amerikas skolās. Tas bija kā rāmis izglītībai, ko vēlāk pārņēma visā pasaulē (sk. žurnāla pēdējo lappusi).

Skolas, kurās mācīja homeopātiju, dabiskas ārstniecības metodes un uztura zinības, tika slēgtas, un to vietā radās jaunas izglītības iestādes, kas bija atvērtas jaunās medicīnas idejām, kuru pamatā bija medikamentu izmantošana un simptomu novēršana. Viens no labuma guvējiem šajā situācijā bija naftas magnāts Džons Rokfellers (John D. Rockfeller), kurš nodibināja jaunas koledžas, kurās tika slavināti pirmās paaudzes medikamenti, kas tika ražoti no naftas produktu atvasinājumiem – viņa biznesa pamatpreces.

Šāds ierobežots skatījums uz slimību un veselības aprūpi mūsdienās vairs nav piemērots. Kāda ārste, kas nesen absolvējusi medicīnas skolu, atcerējās dienu, kad pie viņas pienāca kāda sieviete, kas sirga ar aptaukošanos, un vēlējās noskaidrot, kāpēc viņa nonākusi šādā stāvoklī.

“Paciente uzdeva tiešu jautājumu un, manuprāt, cerēja saņemt tiešu atbildi,” viņa stāstīja, taču šīs ārstes izglītība nebija nodrošinājusi zināšanas, kas ļautu sniegt atbildi uz pacientes jautājumu. Viņa to vienkārši nezināja.