Kāpēc pieaugušie baidās no tumsas (un ko tas par viņiem stāsta)

Lielākā daļa bērnu, sākot no divu gadu vecuma, pārdzīvo bērnības posmu, kad viņiem vislielākās bailes rada tumsa. Tomēr bailes no tumsas saglabājas arī pieaugušajiem, turklāt tās ir daudz izplatītākas, nekā agrāk tika domāts. Pavisam nopietnu – patoloģisku – baiļu gadījumā runa ir par niktofobiju. Lai nu kā, gada tumšākais laiks daudziem kļūst par slogu, bet dažiem pat par smagu pārbaudījumu.

Neraugoties uz šo baiļu plašo izplatību, trūkst zinātnisku pētījumu, kas sniegtu tām pamatojumu. Tumsā ir kāds noslēpumains spēks, kas, uznākot naktij, līdzīgi slēdzim maina kaut ko mūsu būtībā.

Naktslampiņu nodevīgā daba

Viens no populārākajiem paņēmieniem, lai atvairītu tumsas briesmas, ir gulēt pie iedegtas naktslampiņas. Šis ieradums ir izplatīts ne vien bērnu vidū, bet arī pieaugušajiem. Šajā sakarībā jaunākajā pētījumā, ko veikuši amerikāņu zinātnieki un kas publicēts šovasar, pētnieki nākuši klajā ar pārsteidzošu atklājumu, kas parāda naktslampiņu ēnas pusi.

Jau iepriekš dažos pētījumos bija konstatēta cieša saistība starp gulēšanu pie mākslīgā apgaismojuma un svara pieaugumu vai aptaukošanos. Šajā kohortas pētījumā zinātnieki analizēja 43 722 sieviešu datus no visiem ASV štatiem gandrīz sešu gadu ilgā laikposmā. Dalībnieces tika atlasītas vecumā no 35 līdz 74 gadiem bez iepriekšējas saslimšanas ar sirds un asinsvadu slimībām vai vēzi, bez ieraduma gulēt dienā, kā arī tās, kuras nestrādā nakts maiņā un kurām pētījuma laikā nebija grūtniecības.

Salīdzinot šo sieviešu svara pārmaiņas ar viņu paradumu gulēt pie mākslīgā apgaismojuma, pētnieki atklāja: jebkura veida mākslīgais apgaismojums, kam sieviete naktī bija pakļauta, korelēja ar 19 % lielāku relatīvo risku aptaukoties salīdzinājumā ar gulēšanu tumsā. Gulēšana pie ieslēgta TV ekrāna sievietēm tika saistīta ar visnozīmīgāko – 17 % lielu – risku iegūt vismaz 5 kg svara klāt un ar 33 % lielāku iespējamās aptaukošanās relatīvo risku. Jo lielākai apgaismojuma “devai” (sākot no naktslampiņas līdz TV gaismai) istabā sieviete bija pakļauta, jo lielāks risks, ka viņai varētu būt liekais svars vai pat aptaukošanās. Turklāt šie statistiski ievērojamie riski pastāvēja neatkarīgi no dalībnieču miega kvalitātes un ilguma vai citiem faktoriem, kas izraisa miega traucējumus.

“Apgaismojums naktī ir saistīts ar visu pārējo faktoru plejādi, kuri negatīvi ietekmē miegu, un mēs zinām, ka miegs patiesībā ir būtisks,” secināja pētījuma autori, norādot, ka apgaismojuma un liekā svara rašanās saikni ir jāturpina pētīt.

Nesen kanādiešu zinātnieki atklāja arī faktu, ka bailes no tumsas pašas par sevi var izraisīt bezmiegu. Aptaujājot 93 koledžas studentus, kas bija vidēji 22 gadus veci, zinātnieki tos iedalīja “labu” gulētāju (51 dalībnieks) un “sliktu” gulētāju (42) grupā. Gandrīz puse (46 %) no sliktajiem gulētājiem atzinās, ka viņiem ir bail no tumsas, bet otrajā grupā bailes no tumsas bija tikai 26 % dalībnieku. Dalībnieku teikto apstiprināja arī šo studentu miega pētījumi laboratorijas apstākļos. “Cilvēkiem ar miega traucējumiem bailes no tumsas var būt saistītas ar palielinātu satraukumu, tiklīdz gaisma tiek izslēgta,” secināja pētnieki. Tādējādi daudzu pieaugušo īstais bezmiega problēmas cēlonis varētu būt viņu bailes no tumsas.

Bērniem normāli, bet pieaugušajiem?

Bailes no gulēšanas tumsā ir ļoti izplatītas bērniem, un faktiski zinātnieki tās atzinušas par bērna attīstības normālu daļu. Kādā pētījumā tika analizēti 511 bērni un pusaudži vecuma grupā no 8 līdz 16 gadiem. Rezultāti liecināja, ka vairāk nekā 60 % pētījuma dalībnieku cieta no bailēm naktī. Interesanti, ka bailēm no tumsas ar vecumu bija tendence samazināties: no 73 % jaunākiem bērniem līdz 54,6 % pusaudžiem. Uzskata, ka kopumā ap 80 % bērnu kādā savas attīstības posmā cīnās ar bailēm no tumsas.

Ir grūti atrast attiecīgu statistiku par pieaugušajiem. 2017. gadā britu miega eksperti Bensons for Beds veica aptauju, kurā piedalījās 2000 pieaugušo – 17 % no viņiem atzinās, ka regulāri guļ pie mākslīgā apgaismojuma, bet piektā daļa pirms gulētiešanas pārmeklē istabu (palūkojas skapī, zem gultas), lai pārliecinātos, ka viņiem nedraud kādas briesmas, tomēr 36 % regulāri saglabājas sajūta, ka viņiem kāds vai kaut kas uzglūn guļamistabā. 22 % aptaujas dalībnieku atzinās, ka viņiem bail izbāzt kāju no segas apakšas, jo šķiet, ka to varētu kāds sagrābt, savukārt ceturtdaļa pieaugušo teicās redzējuši savā guļamistabā noslēpumainu ēnu. Aptauja arī liecināja, ka 18 % vecāku ir pat likušies gulēt blakus bērniem, jo viņiem bija bail gulēt vieniem. Kopumā, šķiet, ka sievietēm ir vairāk bail – vismaz 53 % no viņām atzina, ka baidās palikt vienas, salīdzinājumā ar 25 % vīriešu. “Šis pētījums parāda, ka zināmas bailes un nedrošība, kas ir bērnībā, mūsos saglabājas arī pieaugušā vecumā,” secināja pētījuma autori.

2017. gadā ungāru zinātnieki pētīja nakts bailes 83 pusaudžiem un 57 jauniešiem, pētījuma dalībnieku grupas vecums bija 14–30 gadi. Zinātnieki atklāja: “Bailes no tumsas ir vienādā mērā nozīmīgi izplatītas gan pusaudžiem, gan jauniem pieaugušajiem. Kopumā 71 % dalībnieku atzina, ka izjūt bailes no tumsas, tostarp 52,9 % reti, 15,2 % mēreni, bet 2,9 % bieži. 5 Pētījums arī liecināja, ka sieviešu dzimuma dalībnieces daudz biežāk sastopas ar bailēm no tumsas un gandrīz puse no dalībniekiem (42,9 %) nevar nosaukt konkrētu iemeslu, kas viņos izraisa bailes no tumsas.

Bailēm lielas acis

Populārākā teorija par to, kā rodas bailes no tumsas, saistīta ar evolūciju. Bailes no tumsas bija noderīga īpašība senajiem cilvēkiem, kas dzīvoja cieši blakus ar nakts plēsējiem, kuriem par laupījumu varēja kļūt ne vien mūsu senču “vakariņas”, bet arī viņi paši. Cilvēki savukārt nonāca “plēsēju” – laupītāju, slepkavu u. c. – lomā tikai salīdzinoši nesen, attīstoties tehnoloģijām. Mēs bijām spiesti nepārtraukti uzmanīties no plēsējiem, kas uzglūnēja, turklāt šie zvēri medīja lielākoties naktī – diennakts daļā, kad savas relatīvi sliktās redzes dēļ esam sevišķi ievainojami. Tādējādi zinātnieki uzskata, ka iekšējās bailes no tumsas cēlušās jau senajā cilvēces vēstures posmā. Mūsu senčiem bija ļoti svarīgi būt drošībā nakts vidū. Ja viņi nepiesargājās, varēja aiziet bojā. Gadu tūkstošu laikā nakts bailes kļuva instinktīvas, un mēs joprojām tās izjūtam vieglas trauksmes formā. Zinātnieki uzskata, ka šis trauksmes veids neizpaužas pilnīgā panikas reakcijā, bet gan kā ilgstošas, ļaunu nojautu pilnas bailes, kas mūs uztur modrus, – tieši tas, kas bija nepieciešams mūsu senčiem. Šis trauksmes veids palīdz ķermenim būt gatavam gadījumā, ja briesmu situācijā būs vajadzīga “cīnies vai bēdz” reakcija.

Bailes no tumsas nav pilnībā iracionālas. Tās būtībā ir bailes no nezināmā. Pirmkārt un galvenokārt, tumsa neļauj mums redzēt, kas savukārt stipri ierobežo mūsu spējas saprast un kontrolēt to, kas notiek apkārt; tumsa izslēdz vienu no mūsu galvenajām maņām, atstājot mūs ne tikai neaizsargātus, bet arī rosinot iztēlē visbriesmīgākās lietas. Senčiem tās bija lauvas un citi plēsēji, bet mūsdienu pasaulē – noziedznieki un briesmoņi.

Kas attiecas uz briesmoņiem, iespējams, mēs paši tos radām, lai aizpildītu plēsēju tukšo vietu. Labs piemērs ir šausmu filmas – efektīvākajās no tām briesmonis netiek tieši parādīts, tāpēc ka skatītāju iztēle to padara savā ziņā vēl biedējošāku.

Mūsdienās tumsa vairs nav nenovēršama, un bailes no tumsas vairs nebūtu nepieciešamas, tomēr tās ir saglabājušās. To varētu saprast, ja ņem vērā, cik tomēr salīdzinoši mazs laiks pagājis, kopš cilvēki sāka dzīvot apgaismotās vietās. Bailes no tumsas ir tik pamatīgi implantētas mūsu psihē, ka tik ātri neizgaisīs.

Kāpēc daļa cilvēku tomēr “izaug” no šīm bailēm, bet citiem tās saglabājas visu mūžu vai pat pieņem fobijas formu? Šo faktu par diezgan mulsinošu atzīst arī zinātne, jo tai vēl nav atbildes.

Traumas sekas vai nakts bieds

Pēdējā laikā pētnieki aplūko arī citus cēloņus, kas varētu izskaidrot bailes no tumsas. Pēc vienas teorijas, tās tiek saistītas ar kādu traumatisku pieredzi pagātnē, it sevišķi patoloģisku baiļu jeb fobijas gadījumā, kas turpinās pieaugušā vecumā. Šādi cilvēki, iespējams, pārdzīvojuši dzīvībai bīstamas situācijas, piemēram, autokatastrofu, ugunsgrēku vai citus negadījumus. Seksuālas vai fiziskas vardarbības pieredze bērnībā vai soda veids, ieslēdzot tumšā telpā, arī var atstāt pēdas uz visu mūžu baiļu formā. Savukārt citi cilvēki ir pārāk jūtīgi reaģējuši uz filmām, literatūru un nostāstiem, kas attēlo šausmas vai paranormālo aktivitāti un atstājuši viņu psihē traumatisku pieredzi. Nemaz nerunāsim par tādu cilvēka traumu kā spīdzināšana, uzbrukums vai kāds cits pāridarījums.

Psihiatri arī norāda, ka uz bailēm un trauksmi lielu ietekmi atstāj vairāki citi faktori: ģenētiskā nosliece, uzbudinošu vielu lietošana, dažādas garīgās veselības problēmas, kas noved pie iracionālām bailēm, kā arī noteiktas fiziskas slimības, piemēram, vairogdziedzera problēmas.

Ķīniešu zinātnieki no Dienvidrietumu Universitātes savukārt palūkojušies uz šo problēmu no citas puses un vedina domāt: varbūt patiesībā tās nav bailes no tumsas, bet gan no nakts? Lai noskaidrotu, vai bailes rosina tumsa vai nakts laiks, zinātnieki veica eksperimentu, kurā 120 sievietes tika pārbaudītas kabīnē bez loga vienā no četrām situācijām: kad ir gaisma dienas laikā, tumsa dienas laikā, tumsa nakts laikā un gaisma nakts laikā. Datora ekrānā viņām tika demonstrēti 100 bailes izraisoši attēli, piemēram, kā notiek uzbrukums, un 50 neitrāli attēli (sadzīves priekšmeti). Sievietēm vajadzēja arī noklausīties 100 skaņas, saistītas ar bailēm, to skaitā kliedzienus, un 50 neitrālas skaņas kā ventilatora griešanās un citas.

Ņemot vērā dalībnieču ziņojumus un izmērot viņu fizioloģiskās reakcijas, pētnieki atklāja, ka sievietes izjuta lielākas bailes, kad tika pakļautas biedējošām skaņām un attēliem naktī – pat ja istaba bija apgaismota; savukārt neitrālu skaņu un bilžu situācijā atbildes reakcija neatšķīrās neatkarīgi no tā, vai tā bija diena vai nakts.

“Šis pētījums liecina, ka tieši nakts laikā cilvēki ļoti reaģē uz niansēm, kas signalizē par potenciāli draudošiem notikumiem,” secināja zinātnieki. Viņi to skaidro ar mūsu diennakts ritmu – 24 stundu bioloģisko procesu ritmu, kas ietekmē mūsu jūtīgumu pret bailēm. Acīmredzot ķermenis naktī pārslēdzas uz daudz modrāku režīmu, padarot mūs nervozākus.

Arī ķīniešu zinātnieki šai parādībai cēloni saskata paliekās no senčiem, kam bija pamatots iemesls baidīties no tumsas. Lai pasargātu sevi, evolūcijas gaitā mums tāpēc ir attīstījies ar draudiem saistītas informācijas labāks apstrādes process tieši nakts laikā. “Nakts var pastiprināt biedējošos signālus un palielināt baiļu reakciju šajā visvienkāršākajā un primitīvākajā formā, un šai pamatfunkcijai pārbaudīt, vai ārējie stimuli nav potenciāli bīstami, ir dziļas evolucionāras saknes,” 6 uzskata pētnieki.

Aci pret aci ar saviem dēmoniem

Pētot Tanzānijas lauvas, zinātnieki secināja, ka šie plēsēji patiešām, visticamāk, uzbruks pēc pulksten sešiem vakarā un naktī, kā arī pilnmēness laikā, kas kopumā apstiprina nakts baiļu evolucionāro teoriju. Tomēr mūsdienu laikmetā, it sevišķi attīstītajās valstīs, nav nekāda pamata raizēties par lauvu uzbrukumu. Tagad cilvēki no reālām bailēm ir pārgājuši pie lielā mērā iedomātām bailēm, jo tumsa izvirza mums citus draudus – psihiskos.

Guļot gultā un cenšoties aizmigt, kad darbadiena ir galā un visi kreņķi nolikti malā, mēs nereti attopamies, dziļi iegrimuši savā prātā un zemapziņas psihē. Dēmoni, ko tur esam paslēpuši dienas laikā, mūsu dziļi iesakņojušās raizes, skumjas un bailes uzpeld augšā un lien atpakaļ apziņā. Tādā veidā nakts kalpo par laiku, kad smadzenes svārstās starp dienas pragmatismu un vakara zemapziņas sapņošanu. Pozitīvais ir tas, ka var iepazīt un cīnīties ar tiem iekšējiem dēmoniem, kas ir pārāk nomācoši, lai tiem stātos pretim dienas laikā. Naktī, kad šie ļaunie gari – un tiem nemaz nav jāslēpjas zem gultas – izlien ārā, ir īstais brīdis saprast savas problēmas un sākt tās atzīt.

Jebkurā gadījumā, vai tumsa liek mūsu iztēlei saskatīt iespējamus briesmoņus un draudus ēnās, vai izvilina mūsu iekšējos samezglojumus, visa pamatā ir bailes no nezināmā. Neziņa par biedējošo, kas slēpjas ēnās (vai nākotnē), ir tā, kas rada diskomfortu nakts tumsā. Un lielākoties viss, kas cilvēkam jāpārvar, ir tikai viņa hiperaktīvā iztēle un nespēja saskatīt to, kas atrodas tieši priekšā.

Bailes no tumsas variē no dabiskām bērna bailēm līdz pilnībā evolucionārām un racionālām un tikai retos gadījumos kļūst par smagiem traucējumiem (niktofobiju), kā ārstēšana prasa kognitīvi biheiviorālo terapiju. Par laimi, vairumam no mums tumsa nesagādā tik nopietnu pārbaudījumu. Un, ja arī reizēm tiešām mati ceļas stāvus no bailēm, mūsu racionālais, loģiskais prāts parasti spēj tikt ar tām galā.