"Labs draugs gāja bojā, bet es nokļuvu ratiņos" - avārija, kas mainīja jaunā vīrieša Gata dzīvi par 180 grādiem

Patlaban viņa prioritāte ir vieglatlētika, konkrēti – lodes grūšana, diska mešana, kā arī citas līdzīgas disciplīnas.

Kā nokļuvāt ratiņkrēslā?

2015. gada 28. maija vakarā netālu no savas mājas Jēkabpilī cietu autoavārijā. Mašīna, ar kuru braucu (sēdēju tās aizmugurē), saslīdēja uz grunts ceļa, apmeta kūleni un ielidoja kokos. Bijām četri braucēji, no kuriem viens – piecpadsmitgadīgs puisis, kurš bija man labs draugs, – gāja bojā, bet es nokļuvu ratiņos.

Vai atceraties pašu avārijas brīdi un to, kas notika pēc tam? 

Kā nu ne! Tieši es taču izsaucu ātros.

Vai uzreiz sapratāt, ka kaut kas nav lāgā ar jūsu kājām?

Tūlīt pēc avārijas iestājās tāds kā klusuma brīdis, pēc tam visi it kā sākām runāt. Kādus vārdus pateica arī tas puisis, kurš vēlāk nomira. Iedomājos, ka nevar sēdēt un nedot par sevi ziņu – jāsauc ātrā palīdzība. Sāku meklēt pa kabatām telefonu. Uzsitu sev pa kājām ar roku un jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Tad arī sapratu, ka vairs nejūtu kājas.

Vēl piezvanīju savai mammai. Viņa atbrauca visai ātri, jo dzīvojam netālu no avārijas vietas. Ieradās ārstu brigāde, piebrauca arī ugunsdzēsēji, jo, lai no mašīnas dabūtu ārā tos, kas sēdēja priekšā, viņus vajadzēja griezt ārā.

Mani aizveda uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu.

Ko teica dakteri?

Pirmajā dienā (avārija notika vēlu vakarā – es kā tagad atceros, ka tad, kad zvanīju ātrajiem, pulkstenis rādīja 23:23) ārsti man pilnīgi neko neskaidroja. Pēc tam atminos tikai to, ka pamodos no rīta palātā un domāju, ka nu ir traki – es pats sapratu, ka kaut kas nav kārtībā ar kājām. Tā mana dzīve mainījās par 180 grādiem.

Visu, kas notika, neatceraties?

Tā arī ir – visu laiku man bilde ik pa brīdim tā kā pazuda, atmiņas ir saraustītas. Zinu, ka atbrauca ātrie, pēc tam kādu laiku no notikušā neatminos. Atceros, kā vēlāk ugunsdzēsēji mani nesa uz mašīnu, ielika tajā, un atkal bilde pārtrūkusi. Pēc tam sapratu, ka mani aizveda uz slimnīcu, ieveda palātā, un tad jau es pamodos tikai no rīta.

Jūs droši vien operēja?

Sākumā man veica vienu citu operāciju, jo bija skarti iekšējie orgāni. Kad nākamajā dienā gribēja operēt muguru, mans veselības stāvoklis to neļāva. Operācija notika vēlāk Gaiļezerā, un uz Rīgu mani pārveda ar helikopteru.

Vai dakteri jums deva cerību, ka staigāsiet, vai uzreiz nostādīja skaudrā fakta priekšā, ka tas, visticamāk, vairs nenotiks?

Viņi teica, ka laiks rādīs, taču vienlaikus piebilda, ka, pēc viņu pieredzes, pēc tādas traumas, maksimums, ir 0,01% varbūtības, ka sākšu kaut kad staigāt.

Tajā laikā mācījāties vai jau strādājāt?

Pirms avārijas mācījos Rīgā par ugunsdzēsēju, paralēli strādāju, jo skaitījos VUGD dienestā kadets, kurš mācās un vienlaikus ir praksē. Rīgā mitinājos kopmītnēs, bet Jēkabpilī dzīvoju pie vecākiem.

Mācījāties, daudz gribējāt sasniegt, bet tad pēkšņi 21 gadu vecumā dzīve apmeta kūleni un visas cerības bija vējā.
Tajā laikā vēlējos savu dzīvi saistīt ar VUGD glābšanas dienestu, kļūt par komandieri, kurš vada ugunsdzēsības un glābšanas darbus.

Pēc traumas pirmo gadu pavadīju mājās un rehabilitācijas centros, cenšoties kaut mazliet uzlabot savu fizisko stāvokli. Sāku atkal iet uz sporta zāli trenēties.

Jums bija jāpieņem arī tas, ka nekļūsiet par ugunsdzēsēju?

Nebija viegli samierināties ar tādu likteņa pavērsienu. Tas bija ļoti skarbi, jo vienmēr bija šķitis, ka tieši ugunsdzēsēja profesija mani visvairāk saista, ka tas būtu ļoti labs darbs. Nezinu pat, kā spēju nonākt pie atziņas, ka viss ir mainījies. Laikam pamazām saradu ar domu, ka par ugunsdzēsēju strādāt nevarēšu. Pat tad, ja es tiktu uz kājām, šaubos, ka pēc tādas traumas ārstu komisija man atļautu strādāt šajā profesijā.

Ja jūs nebijāt tā īsti strādājis, droši vien jums nav pat invaliditātes pensijas, bet ir tikai pabalsts? 

Jā, turklāt šis pabalsts ir tikai 83 eiro mēnesī, un par šādu naudu man jādzīvo.

Jūs tomēr sportojat, un tas vien jau ir daudz!

Sportojis esmu visu dzīvi, un nekad šo aizraušanos neesmu atstājis novārtā. Fiziskas aktivitātes man vienmēr ir ļoti patikušas. Kā jau topošais ugunsdzēsējs akcentu liku uz skriešanu un fiziskās izturības trenēšanu sporta zālē. Arī tad, kad nokļuvu ratiņkrēslā, domāju, ka vajag kaut ko šajā ziņā pasākt – kāpēc gan man būtu jāsēž mājās, ja varu aiziet uz zāli, patrenēties, turklāt, ja tam ir kaut kāds rezultāts. Kāpēc gan to nedarīt? 

Kad dzīvoju Jēkabpilī, lielākā mana aizraušanās bija pauerliftings – spiešana guļus. Piedalījos dažādās sacensībās ar diezgan labiem panākumiem. 

Savukārt tagad, kad esmu pārcēlies uz galvaspilsētu, priekšroku dodu vieglatlētikai, konkrēti, mešanas disciplīnām – grūžu lodi, metu šķēpu, disku. Uz zāli eju trīs reizes nedēļā. Daudz kontaktējos ar paraolimpisko čempionu Aigaru Apini, kā arī citiem sportistiem, kuri dalās ar savu pieredzi.

Kā izdomājāt pievērsties tieši vieglatlētikai?

Pēc pauerliftinga parādījās iespēja pamēģināt kaut ko citu – varēju aiziet uz vieglatlētiku. Domāju: „Kāpēc gan ne?” Turklāt, ja vēl ir tik labs paraugs kā Aigars Apinis.

Uz treniņiem braucat ar savu mašīnu?

Jā! Pie stūres braukt nav grūti, sarežģītāk ir mašīnā iekāpt un no tās izkļūt. Parasti gan kāds pienāk un palīdz ratus izcelt vai iecelt.

Ko vēl darāt ikdienā, ja neskaita to, ka sportojat?

Tikko ieguvu grāmatveža diplomu – pabeidzu Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžu (mācījos neklātienē).

Kā domājat izmantot iegūto grāmatveža diplomu?

Bez šaubām, tā nav mana sapņu profesija, bet ļoti ceru, ka neesmu mācījies velti. Bija iespēja koledžā apgūt arī citus novirzienus, taču grāmatvedība bija vienīgā, kur varēja mācīties neklātienē.

Par jums uzzināju, jo invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons tīmekļa vietnē bijāt ielicis ziņu, ka meklējat darbu un lūdzat atsaukties tos, kuri varētu to piedāvāt. 

Jā, ilgu laiku biju darba meklējumos. Tieši tāpēc, ka vēlējos strādāt, pārcēlos no Jēkabpils uz Rīgu, jo manā dzimtajā pusē dabūt darbu praktiski nebija iespējams. Zināmā mērā tāpēc, ka darbavietas nav pielāgotas tādiem kā man, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Galvaspilsētā tomēr vairāk ir padomāts par vides pieejamību, kaut gan arī Rīgā ir vietas, kurās es nevaru iekļūt. Vēl viens klupšanas akmens bija tas, ka neesmu strādājis, bet visur jau grib darbiniekus ar pieredzi. Tagad, par laimi, darbu esmu atradis.

Vai veselības ziņā ir kādi uzlabojumi?

Kas attiecas uz kājām, nekas nav mainījies – tās joprojām nejūtu. Savukārt fiziskā ziņā ir daudz uzlabojumu. Izpildu dažādus vingrojumus, piemēram, stāvu, turoties pie līdztekām. Trenējoties pats jūtos daudz spēcīgāks un aktīvāks, tāpēc spēju vairāk paveikt.

Dzīvojat viens?

Nē, kopā ar draudzeni – mēs kopā esam jau vairāk nekā trīs gadus. Viņa mani atbalsta it visā, sākot ar ikdienas šķēršļu pārvarēšanu un beidzot ar motivāciju sasniegt savus mērķus. Plānojam nodibināt ģimeni.

Kur iepazināties?

Īstenībā viņu pazīstu jau kopš bērnības, jo mēs Jēkabpilī dzīvojām kaimiņos. Pēc avārijas sanāca tā, ka vienkārši sagājām kopā.

Vai nebija tā, nokļūstot ratiņkrēslā, daudzi agrākie draugi novērsās?

Neuzskatu, ka draugi no manis novērsušies, vienkārši nav vairs tik lielas iespējas ar daudziem satikties, bet būtībā tuvākie draugi vienmēr ir bijuši blakus.

Protams, ir nākuši klāt arī draugi, kas, tāpat kā es, ir ratiņos – ar viņiem lielākoties es iepazinos, mācoties koledžā vai nodarbojoties ar sportu.

Ko sarunas nobeigumā jūs gribētu, lai jums novēl?

Spēku un izturību! Pārējais viss būs.