Laimas slimība viņu piesaistīja gultai uz veselu gadu - TV ziepju operu karaliene Talija atklāti par piedzīvoto elli

Mums, tāpat kā vēl vismaz 180 valstu iedzīvotājiem, Talija vislabāk zināma no ārkārtīgi populārajām deviņdesmito gadu meksikāņu telenovelēm “Marija Mersedese”, “Marimara” un “Marija la del Barrio”, kas viņu padarīja par vispopulārāko spāniski runājošo ziepju operu zvaigzni pasaulē. Pēc tam Talija pievērsās popmūzikai, un viņas pārdoto solo ierakstu skaitu lēš nu jau 50 miljonos eksemplāru. Talija ir rotājusi vairāk nekā 12 000 žurnālu vākus un savā aktrises un mūziķes karjerā saņēmusi ap tūkstoš dažādu balvu.

2000. gadā viņa veiksmīgi apprecējās ar ievērojamo amerikāņu mūzikas izdevniecību bosu Tomiju Motolu, dziedātājas Meraijas Kerijas bijušo vīru, un vēlāk kļuva par māti diviem bērniem. Taču pašā šo aktivitāšu vidū, 2008. gadā, viņa saslima ar ērču pārnēsāto Laimas slimību.

Reizē laimīga un slima

2007. gadā astotajā grūtniecības mēnesī Talija sāka justies fiziski slikti, un pēc meitas Sabrinas piedzimšanas stāvoklis no slikta kļuva par vēl ļaunāku. Viņas ģimenes ārsts apgalvoja, ka tā ir pēcdzemdību depresija, ginekologs uzskatīja, ka ļoti smago dzemdību sekas, taču Talija pati juta, ka tā nav ne depresija, ne skumjas – pēc ilgu gadu cenšanās viņa beidzot turēja rokās savu pirmdzimto un bija laimīga! Viņa zināja, ka ir ar kaut ko slima, par spīti tam, ka ārsti neņēma viņas teikto vērā.

“Galvenais simptoms bija totāls enerģijas zudums. Spēku izsīkums pieauga ar katru dienu, un es ievēroju, ka mana muskuļu masa arī sāk samazināties. Mani bija pārņēmis tik ārkārtējs nogurums, ka pat vienkārša domāšana varēja acumirklī nogurdināt. Tas kļuva tik nopietni, ka nevarēju pat vairs noturēt savu bērnu,” Talija rakstīja autobiogrāfijā “Kļūstot stiprākai” (2011), kurā savai slimībai veltījusi veselu nodaļu.

Gāja mēneši, bet nekādi ārstu ieteikumi nepalīdzēja. Muskuļu sāpes bija tik drausmīgas, ka Talija jutās kā paralizēta un nespēja pat izkāpt no gultas. “Es turpināju justies tā, it kā man būtu pārbraukusi kravas automašīna un vilkusi aiz sevis tūkstošiem jūdžu kopā ar ceļa rulli, kas sadragājis visus manus kauliņus. Es patiešām domāju, ka mirstu.”

Pati nosaka sev diagnozi

Floridā apmēram piecus mēnešus pēc meitas piedzimšanas Talija kādu rītu sajuta “kaulaino” – nāve bija tuvu. “Ar lielām mokām izkāpu no gultas un nostājos vīra priekšā. Varbūtība, ka miršu, bija tik reāla, ka teicu: “Tomij, paskaties uz mani un izbaudi to, cik vien vari, jo es mirstu un jūtos tā, it kā šī būtu mana pēdējā diena.” Pārbijies Tomijs aizveda Taliju uz Ņujorku, kur atkal viss sākās no gala: analīzes, ārstu apmeklējumi un dažādas diagnozes. Trīs mēneši pagāja bez kādiem rezultātiem.

Talija gandrīz visu laiku pavadīja gultā. Jūtot kaut nedaudz enerģijas, viņa sāka meklēt informāciju internetā. “Pēc stundām ilgas lasīšanas un visu iespējamo medicīnisko mājaslapu izpētes es atklāju: slimības, kas visvairāk līdzinājās maniem simptomiem, bija vilkēde un Laimas slimība.” Lai izslēgtu šīs iespējas, Talijas asins analīzes tika nosūtītas uz speciālu laboratoriju.

“Talija,” ārsts teica, kad viņi ieradās uzzināt rezultātus. “Man ir labas ziņas un sliktas ziņas. Labā ziņa ir tā, ka jums bija taisnība: jums patiešām ir Laimas slimība. Sliktā ziņa ir tā, ka jūs esat ļoti vārīgā situācijā, jo slimība ir progresējusi,” Talija atcerējās. Viņa bija zaudējusi sešus mēnešus, kad varēja jau ārstēties no Laimas slimības.

Sviedros izmirkušas pidžamas

Pēc diagnozes noteikšanas sākās Talijas cīņa uz dzīvību un nāvi: “Injekcijas, tabletes, uztura bagātinātāji, vitamīni un ārstnieciskie augi – kopumā es izdzēru pa piecdesmit tabletēm dienā. Tas bija šausmīgi.” Bija dienas, kad viņa neapzinājās laiku, un bija arī dienas, kad viņa padevās un vairs negribēja dzīvot. “Es šausmīgi svīdu, pidžamas, palagi un pat matracis bija slapji; viss sāpēja, pat mati, kas, starp citu, sāka izkrist. Reizēm likās, ka galva pārplīsīs, ka tajā ir svins; acis dobumos sāpēja, ādas hiperjūtīgums bija tik milzīgs, ka reizēm nevarēju paciest palagus.”

Spēku deva tikai domas par mazo meitiņu un Dievu, jo Talija ir dedzīga katoļticīgā. Viņas māte gleznotāja Jolanda Miranda, Talijas menedžere pirms laulībām, bija dziļā izmisumā un arī lūdza Dieva palīdzību. “Pēc trim gadiem, kopš sajutos slikti, un gandrīz diviem ekstrēmas ārstēšanās gadiem ārsti beidzot guva virsroku pār slimību. Tas nenozīmē, ka tā pilnīgi izzuda; tā vienkārši paliek remisijā tik ilgi, kamēr es rūpējos par sevi.” 2010. gada vasarā Talijas veselība bija atgriezusies “par 90 %”, kā viņa pati teica.

Atskatoties uz šiem pāris gadiem, Talija atzīst: “Tas patiešām bija viens no pašiem drūmākajiem manas dzīves laikiem, jo es neredzēju tam galu – logu, durvis, gaismu tuneļa galā… Cilvēki nezina, cik šī slimība ir postoša. Daļa saslimušo nomirst, citi kļūst invalīdi.” Lai informētu vairāk cilvēku, Talija atklājusi mājaslapu par Laimas slimību un brīdina visus par ērču bīstamību. Viņa domā, ka ērce tai iekodusi, atpūšoties laukos, kur bija brieži, vai arī viņa to dabūjusi no sava suņa.

Uz atlabšanas ceļa

Būdama ļoti mērķtiecīga, Talija, tiklīdz sāka justies labāk, noteica sev jaunu mērķi: sasniegt optimālu veselības stāvokli, kontrolējot savus simptomus. “Veselība kļuva par manu prioritāti numur viens. Kā ar ikvienu mērķi, es veltīju daudz pūļu un smaga darba, lai to sasniegtu, un rezultāts ir dzīvesveida, uztura, vingrojumu pārmaiņas un optimisms, un domu fokusēšana uz vienkāršām lietām dzīvē. Esmu iemācījusies, kā atbrīvoties no stresa un tiem momentiem, situācijām, lietām, kas liek man raizēties. Pēdējais ir ļoti svarīgi, jo stress pazemina aizsargspējas, novājina nervu sistēmu un manā gadījumā ļauj baktērijām daudz efektīvāk pārņemt ķermeni,” saka Talija.

Viņa salīdzina Laimas slimību ar diabētu – abos gadījumos slimība maina dzīvi uz mūžu un ir jāievēro stingrs režīms, ja negrib, lai stāvoklis atkal pasliktinās. “Mana dzīve tagad ir veltīta nulle stresam, nulle negatīvai domāšanai, lieliskam uzturam ar daudz augļiem, dārzeņiem, riekstiem, sēklām, sulām, olbaltumvielām un uztura bagātinātājiem un pastāvīgu sevis uzturēšanu kustībā.” Talija ir atgriezusies pie veiksmīgas dziedāšanas, rakstīšanas un citām radošajām nodarbēm. 2018. gadā iznāca viņas četrpadsmitais albums – Valiente.

“Šodien es zinu, ka esmu vienīgā atbildīgā par savu veselību; tā ir manās rokās, un es esmu tās sargs, aprūpētājs un dedzīgākais aizstāvis. Bet vissvarīgākā lieta, pat svarīgāka par manu veselību un prātu, ir apziņa, ka esmu Dieva rokās. Ja es eju, turot Viņa roku, šī kauja ir uzvarēta.”