Vai galva un locītavas var sāpēt laikapstākļu dēļ? Izrādās, var gan
Aizvien mazāk cilvēku smīkņā par tiem, kurus pirms laika maiņas nomoka locītavu smelgšana, galvassāpes vai nomākta oma. Izrādās, šis fenomens – meteoropātija – mūsdienu sabiedrībā strauji izplatās, taču zinātnieki vēl nav līdz galam izpratuši, kāpēc tā notiek.
Ne tikai veci un hroniski slimi, arī gados jaunāki cilvēki pirms straujas temperatūras vai atmosfēras spiediena maiņas jūt diskomfortu. Cilvēki ar šādu sāpīgu reakciju uz laika maiņu, dēvētu par meteoatkarību vai meteojutīgumu, faktiski ir kā dzīvs barometrs – viņi nereti spēj pareģot laika pārmaiņas, pirms vēl par to paziņo meteoroloģiskais dienests.
Beidzamajā laikā zinātnieki nopietni pievērsušies laikapstākļu izraisīto sāpju un meteoropātijas pētniecībai, cenšoties noskaidrot, cik lielā mērā mūsu garīgā un fiziskā labklājība ir atkarīga no dažādiem meteoelementiem. Jaunākie pētījumi liek domāt, ka ne tikai slikti laikapstākļi vainojami meteoropātijas simptomos, – to cēloņi saistīti arī ar daudziem mūsdienu cilvēka paradumiem, kas daļēji izskaidro šā fenomena pieaugošo izplatīšanos sabiedrībā.
Mainīga virziena garastāvoklis un citi simptomi
Pašlaik speciālisti vienojušies, ka meteoropātiju var iedalīt primārajā un sekundārajā. Primārā jeb pamatmeteoropātija skar veselus cilvēkus un parasti saistībā ar laika maiņu izpaužas kā garastāvokļa svārstības, nemiers, nomāktība, fizisks vājums, bezmiegs vai sāpes. Meteoelementi, kas izraisa šos simptomus, katrā individuālajā gadījumā atšķiras, sākot no stipriem nokrišņiem vai pēkšņa negaisa līdz siroko, stipram un siltam vējam no Sahāras uz Vidusjūras ziemeļu piekrasti. Daļa meteojutīgo indivīdu spēcīgāk reaģē uz kārtējām atmosfēras frontēm, kad mainās atšķirīgas gaisa masas, citi – uz gaisa mitrumu un nokrišņiem, vēl citi – uz magnētiskām vētrām, kas saistītas ar saules aktivitātes maiņu; tas viss ir subjektīvi. Turklāt pamatmeteoropātija var skart jebkuru cilvēku – gan bērnus, gan vecus cilvēkus, lai gan novērots, ka visvairāk no tās cieš pusmūža iedzīvotāji, sevišķi sievietes.
Sekundārā meteoropātija attiecas uz tiem, kam kādu īpašu klimata apstākļu ietekmē pasliktinās esošās slimības simptomi. Izplatīts piemērs ir artrozes un galvassāpju pastiprināšanās augsta mitruma apstākļos. Taču tikpat bieži meteoropātijas dēļ hipertensijas pacientiem var pacelties vēl augstāks asinsspiediens (augsta arteriālā spiediena slimnieki vecumā no 40 līdz 60 gadiem ir īpaša riska grupa), var saasināties sirds un plaušu slimības, iekaisuma un deģeneratīvās muskuļu-skeleta-locītavu sistēmas slimības. Nemaz nerunājot par tādiem sen zināmiem faktiem, ka, piemēram, karstums var palielināt vecu cilvēku un zīdaiņu mirstību vidēji par 30 % vai negaiss var izraisīt astmas epidēmiju. Katrā ziņā meteoropātija apvienojumā ar kādu smagu veselības problēmu ir bīstama – ja ne pat nāvējoša – kombinācija.
Daļa pētnieku izdala vēl trešo meteoropātijas formu, kas saistīta tikai ar garīgām problēmām un ierindojama sezonālo garastāvokļa traucējumu kategorijā. Šajā gadījumā noteiktos meteoroloģiskos apstākļos (galvenokārt gaismas trūkumā) izpaužas psiholoģiski simptomi.
Mākoņi neizklīst ap cēloņiem
Meteoropātijas aizvien pieaugošā izplatība – lēš, ka to izjūt vismaz 30–50 % iedzīvotāju, – ir rosinājusi veikt zinātniskus pētījumus, lai atklātu šā fenomena cēloņus. Tomēr līdz pat šim brīdim dažādu laikapstākļu un simptomu korelācijas rezultāti ir samērā pretrunīgi, un ir grūti iezīmēt galvenās tendences.
Vieni no pirmajiem, kas ar savām biežajām sūdzībām par aukstu un mitru laiku pievērsa mediķu uzmanību meteoropātijai, bija reimatoīdā artrīta slimnieki. 2004. gadā starptautiskā žurnālā par reimatiskajām slimībām tika publicēts Jaunzēlandes Midlmoras slimnīcas reimatologu komandas pētījums par laikapstākļu ietekmi uz reimatoloģiskajām slimībām. Aptaujājot 200 pastāvīgos pacientus, zinātnieki secināja: “74 % pacientu ziņoja par meteojutīgumu, visbiežāk savu simptomu pasliktināšanos saistot ar mitrumu un zemu temperatūru (attiecīgi 66 % un 72 %).
70 % no meteojutīgajiem indivīdiem sāpju saasināšanos juta pirms un/vai laika maiņas dienās. Meteojutīguma līmenis dažādu reimatoloģisko slimību gadījumā bija līdzīgs, izņemot fibromialģijas slimniekus, kas visi ziņoja par jutīgumu pret laikapstākļiem.”
Meteoelementu blaknes
Atmosfēras spiediens. Atmosfēra ir zemeslodes gāzveida apvalks, kas gravitācijas ietekmē ar savu svaru pastāvīgi iedarbojas uz Zemes virsmu, radot atmosfēras spiedienu, līdzvērtīgu 10 tonnām uz kvadrātmetru. No laika maiņas cilvēki visvairāk jūt tieši atmosfēras spiediena svārstības, kā ietekmē strauji mainās arī asinsspiediens. Tiek uzskatīts, ka cilvēkam vispiemērotākais atmosfēras spiediens ir ap 750 mm/Hg. Katrs kritums dienas laikā par 7–8 mm/Hg negatīvi atsaucas uz pašsajūtu.
Atmosfēras spiediena krišanās saistīta ar ciklonu – atmosfēras veidojumu ar zemu atmosfēras spiedienu centrā. Vasarā tas atnes pārsvarā vēsu, mitru un lietainu laiku, ziemā – siltu un mitru. Latvijā ciklonu aktivitātes laiks ir agrā pavasarī, rudenī un ziemā, un, pēc kardiologu atzinuma, tieši šajā laikā sirds un hipertensijas slimniekiem biežāk novērojamas meteopatoloģiskas reakcijas.
Atmosfēras spiediena pārmaiņas vispirms ietekmē gāzu apmaiņu plaušās, tātad – skābekļa piegādi asinīm. Spiedienam krītot, no organisma aizplūst skābeklis, un sākas skābekļa bads. Spiedienam ceļoties, notiek pārsātināšana ar skābekli. Abējādi var rasties asinsvadu spazmas, kas izraisa asinsapgādes traucējumus, un tāpēc iespējama hipertoniskā krīze, infarkts vai insults. Japānā nesen pat atklāts, ka atmosfēras spiediena paaugstināšanās saistīta ar lielāku akūta apendicīta gadījumu skaitu.
Gaisa mitrums. Latvijas lielais gaisa mitrums (gada nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikotspēju) nav piemērots bronhiālās astmas slimniekiem, kam vislabvēlīgākais ir sauss klimats un paaugstināts atmosfēras spiediens. Cilvēkiem ar nieru un locītavu problēmām augsts gaisa mitrums var izraisīt simptomus, kas atgādina saaukstēšanos vai slimības saasinājumu.
Gaisa temperatūra. 2009. gadā Bostonā, ASV, tika veikts līdz šim apjomīgākais pētījums par galvassāpju saistību ar laikapstākļiem. Pētnieki aptaujāja 7000 pacientu. Atklājās, ka gaisa temperatūra ir meteo faktors, kas visvairāk ietekmē galvassāpes, – temperatūrai paceļoties ik pa pieciem grādiem, stipru galvassāpju lēkmes risks pieauga par 7,5 procentiem.
Taču arī temperatūras noslīdēšanai ir sava ēnas puse – kā liecina britu pētījums par vairāk nekā 84 000 miokarda infarkta gadījumu, jebkurā gada laikā temperatūrai pazeminoties par vienu grādu, nākamajās 28 dienās seko par 200 sirdslēkmēm vairāk nekā vidēji. “Aukstumā asinsvadi saraujas un izspiež ūdeni no asinsrites. Asinis sabiezē, un ir lielāks recekļu veidošanās risks, kas palielina infarkta iespēju,” skaidro autori.
Skābekļa daudzums gaisā. Aukstā laikā skābekļa līmenis atmosfērā ir pietiekami augsts, bet tas samazinās, iestājoties siltam laikam, un tad rodas hipoksija – kad organisma audi un orgāni tiek pārāk maz apgādāti ar skābekli. Rezultātā elpošanas sistēma, sirds un asinsvadi spiesti strādāt ar lielāku slodzi. Ja ir problēmas ar šo orgānu darbību, var izjust skābekļa trūkumu, kas izpaužas kā nogurums, miegainība, vājums, elpas trūkums.
Gaisma un elektromagnētiskie viļņi. Abiem šiem faktoriem ir būtiska loma, lai uzturētu homeostāzi (organisma spēju jebkurā tā līmenī saglabāt patstāvību, neraugoties ārējās vides pārmaiņām, kas ietekmē ķermeni), ietekmējot hormonu līmeni (gaisma, piemēram, regulē serotonīna un melatonīna līmeni, kas ir atbildīgi par garastāvokļa un miega nodrošināšanu) un organisko sastāvdaļu elektrostatisko līdzsvaru.
