38 gadus vecā Hanna atklāti par savu izglābšanos no psoriāzes: "Tu esi tas, ko tu ēd!"

Kad cilvēki man vaicāja, kā jūtos, daudz nedomādama (kā jau mēs visi), atbildēju: “Paldies, labi.” Patiesībā man itin nemaz neklājās labi. Jutos nožēlojami un dzīvoju nepārejošā diskomfortā un sāpēs.

Man bija piecpadsmit gadu, kad uz vēdera pamanīju niezošus, sarkanus izsitumus, kas klāja nelielu ādas laukumu. Jau nedēļas laikā tie strauji izplatījās. Mans ģimenes ārsts turēja aizdomās kašķi, lipīgu ādas infekciju, ko izraisa ādā iemitinājušās kašķa ērcītes, un, lai apstādinātu infekcijas izplatību, ieteica krēmu un antibiotiku kursu. Tomēr tā nebija īstā diagnoze. No krēma, ko lietoju, nebija nekāda efekta, un antibiotikas ādas stāvokli tikai pasliktināja.

Vairākas reizes apmeklējot ģimenes ārstu un konsultējoties ar dermatologu, tika noteiktā īstā vaina. Tā izrādījās psoriāze, hroniska, neinfekcioza slimība, kas izraisa pastiprinātu šūnu augšanu uz ādas virskārtas.

Virspusēja ārstēšana

Joprojām atceros sajūtu, kāda pārņēma, kad, sēžot ģimenes ārsta kabinetā, izdzirdu vārdus: “Šai slimībai nav zāļu.” Labākais, uz ko es varot cerēt, lietojot steroīdu krēmus, ir remisijas posmi, jo steroīdu ziedes spēj samazināt iekaisumu, niezi un palēnināt jaunu psoriātisko plankumu veidošanos. Tomēr, lai gan īstermiņā krēmi ir iedarbīgi, ja tos lieto ilgstoši, tie padara ādu plānāku un galu galā noved pie strijām.

Lietoju minētos krēmus, kā arī ādu mīkstinošus un mitrinošus līdzekļus, vannas eļļas, speciālus šampūnus un dušas losjonus. Mitrinošie līdzekļi bija izteikti taukaini, savukārt aptiekās nopērkamie šampūni lika man izskatīties tā, it kā es ciestu no blaugznām.

Daži no līdzekļiem uz ādas radīja dedzinošu sajūtu, citi oda pēc darvas. Atceros, kā mans draugs tajā laikā reiz ieminējās, ka, braukdams garām vietai, kur noritēja ceļa remontdarbi, saodis darvas smaku, un tā viņam likusi iedomāties par mani!

Kad nelīdz nekas

Psoriāze pārņēma manu dzīvi fiziski, garīgi un emocionāli. Pat apģērbties nebija vienkārši. Bezpiedurkņu blūzītes un kleitas ieņēma vietu skapja dziļumā, to vietā stājās džemperi, bikses un jakas ar garām piedurknēm. Jutos bikla un nepievilcīga. Diskomforts, ko jutu, neļāva man gulēt, un es pametu studijas. Lai nomaskētu sarkanās plēksnes, izmēģināju dekoratīvo kosmētiku, savukārt, lai samazinātu niezi, liku lietā tulznām paredzētos plāksterus, taču nekas nelīdzēja.

Laikā, kad sāku studēt koledžā, mana āda bija šausmīgā stāvoklī. Eksāmenu radītais satraukums kopā ar pusaudžu gadiem raksturīgajām drāmām visu padarīja vēl ļaunāku, un uguni pielēja arī neveselīgās uzkodas, ar kurām biju aizrāvusies. Ap to laiku cietu arī no aknes un ekzēmas.

Atteicos no sportošanas un kopumā reti izgāju no mājas. Pat vienkāršas ikdienas aktivitātes ādas stāvokļa dēļ kļuva nepaveicamas. Man trūka enerģijas. Biju nokļuvusi apburtajā lokā.

Ar izteikti neveselīgu ēdienkarti man vēl nebija gana, atklāju arī alkoholu un cigaretes. Mans pirmais darbs bija naktsklubos, kur strādāju par dīdžeju, un tolaik smēķēt iekštelpās bija atļauts. Tā nu, kad biju sasniegusi divdesmit piecus gadus, ik dienas nokūpināju no divdesmit līdz četrdesmit cigaretēm. Biju iecienījusi arī stiprinātos vīnus, katru vakaru varēju iztukšot veselu pudeli.

Pagrieziena punkts

Kad sasniedzu 35 gadu vecumu, es biju slima. Patiesi slima. Ādas problēmām bija pievienojušās atkārtotas urīnceļu infekcijas un bīstami augsts asinsspiediens. Cietu arī no aptaukošanās un jutos nemitīgi nogurusi. Ekzēma klāja acu plakstiņus, un perēkļveida un punktveida psoriāze bija izplatījusies pa rokām, kājām, krūškurvi, vēderu un galvas mataino daļu.

Perēkļveida psoriāze ir izplatītākā slimības forma, un tās izpausmes ir sarkani, virs ādas piepacelti ādas laukumi, kas klāti ar sudrabainām plēksnēm. Savukārt punktveida psoriāze ir sīki, sarkani punktiņi. Sākotnēji punktiņu bija maz, taču to skaits strauji pieauga un galu galā pārtapa lielos sarkanos ādas laukumos. Nieze neļāva gulēt, un sajūta, kad drēbes berzējas gar jēlo ādu, lika sāpēs raudāt.

Šajā slimības posmā mana āda bija skarta tik spēcīgi, ka ārsti ieteica lietot metotreksātu, zāles, kas samazina imūnsistēmas aktivitāti. Ārsti bija iecerējuši nomākt manas imūnsistēmas darbību un atturēt no neadekvātās reakcijas. Teorētiski tas izklausījās loģiski, taču zāļu potenciālās blaknes bija akne, enerģijas zudums, nieze, matu izkrišana, mutes čūlas, krampji, hepatīts, infekcijas, nieru slimība vai plaušu vai aknu sabrukums. Turklāt pastāvēja varbūtība, ka pašu psoriāzi zāles varētu atstāt neskartu. Tas pavisam noteikti nebija ilgtermiņa risinājums!

Šis ārstu ieteikums kalpoja par pagrieziena punktu. Pēc mocībām, kas bija ilgušas divdesmit gadus, man beidzot bija gana. Es atteicos no zālēm un sāku meklēt risinājumu pati saviem spēkiem.

Dziļāk par ādu

Kamēr vien mediķi ārstēja manas ādas daudzveidīgās problēmas, ne reizi neviens no viņiem neieminējās par ēdienkarti. Tikai viens skaidri un gaiši norādīja, ka ar uzturu slimībai nav nekāda sakara. Taču, kad sāku lūkot pēc papildu informācijas, visi meklējumi atkal un atkal noveda pie uztura. Šķita loģiski, ka cēlonis visam, kas parādās uz ādas, meklējams ķermeņa iekšienē, un es pieņēmu lēmumu šo cēloni atrast un mainīt.

Cerību deva grāmata The Juice Master (stāsts par Džeisonu Veilu (Jason Vale)) un Džoja Krosa (Joe Cross) filma Fat, Sick and Nearly Dead (“Resns, slims un teju miris”). Abi sulu kūres piekritēji izārstējās no hroniskiem ādas stāvokļiem, izmantojot tikai un vienīgi noteiktus pārtikas produktus.

Mans galvenais šķērslis bija kāre pēc ēdiena. Zināju, ka man pietiks gribasspēka, lai izturētu īsu sulu kūri, taču viss izvērtās citādi – galu galā spēju ievērot arī ilglaicīgu uztura plānu.

Man palīdzēja izteikti sārmaina ēdienkarte, kas saturēja lielu daudzumu ādai labvēlīgu pārtikas produktu un sulu un labvēlīgi iespaidoja iekaisuma procesus organismā. No pārtikas, kas ādai nederēja, atteicos vispār.

Skābs pret sārmainu

No visa, ko iemācījos par ēdienu, visnoderīgākā bija informācija par sārmaino produktu lielo nozīmi. Šis princips izrādījās vienkāršs un vienlaikus – jaudīgs.

Par sārmainiem produktiem tiek uzskatīti svaigi dārzeņi, lielākā daļa augļu, rieksti, sēklas, pākšaugi un filtrēts ūdens. Spektra otrā – skābajā – galā atrodas cukurs, ātrās uzkodas un pārstrādāta pārtika, ieskaitot baltmaizi un makaronus, un saldumus, kā arī dzirkstošie dzērieni, alkohols un medikamenti.

Pārejot uz sārmainu diētu, svelošā sajūta uz ādas, apsārtums un neizturamā nieze samazinājās ar katru dienu, un pēc dažām nedēļām sāku atveseļoties.

Pēc rakstura esmu nepacietīga, bet tik ātrs rezultāts pēc gadiem ilgas slimošanas pat man šķita iespaidīgs. Nepagāja ne mēnesis, kad es pirmoreiz pēc daudziem gadiem varēju iziet cilvēkos, uzvilkusi krekliņu ar īsām piedurknēm.

Veselīga ēdienkarte man drīz kļuva par ierastu dzīves sastāvdaļu. Dabiska instinkta vadīta, devu priekšroku salātiem, svaigiem dārzeņiem un augļiem, jo zināju, cik labi tie liks man justies un kā iespaidos ādu. Paralēli atteicos no kofeīna, alkohola, cukura, pārstrādātas pārtikas un ātrajām uzkodām, piena produktiem, kviešiem, zemenēm, zemesriekstiem, apelsīniem, nakteņiem kā tomāti, baklažāni un kartupeļi, jo mana āda uz tiem reaģēja negatīvi. 

Piena produkti bija vieni no pēdējiem, no kā atteicos. Sākotnēji tikai samazināju to daudzumu un izvēlējos sārmainākus produktus, piemēram, kazas sieru un jogurtu. Taču pēc tam, kad biju pavadījusi divas nedēļas Taizemē, kur piena produkti tikpat kā nav pieejami, ādas stāvoklis uzlabojās tik strauji, ka nolēmu atteikties no tiem pavisam.

Sabiedriskā dzīve

Kad biju nolēmusi mainīt dzīvesveidu, bažījos, kā tas būs – atteikties no alkohola. Kā nekā daudz laika pavadīju krodziņos, bāros un restorānos! Taču āda bija tik šausmīgā stāvoklī, ka man nācās pieņemt arī smagus lēmumus. Atmetu smēķēšanu un zināju, ka jāatsakās arī no iedzeršanas.

Spilgti atceros pirmo reizi, kad, pievērsusies jaunajam dzīvesveidam, devos izklaidēties ar draugiem. Lai nejustos atstumta, draugi, uzsaucot dzērienus, arī man pasūtīja degvīna glāzi, tikai ar citu saturu – ūdeni. Tad arī sapratu, ka patiesībā izklaide vairāk saistās ar labu draugu kompāniju nekā ar to, ko iemalkoju no glāzes. 

Tā pagāja nedēļas un mēneši, un pārmaiņas ēdienkartē un atteikšanās no alkohola kļuva par daļu no manas dzīves. Varu godīgi atklāt, ka šodien par iedzeršanu iedomājos ļoti reti, turklāt ir tik patīkami nekad nemocīties paģirās!

Mazliet sarežģītāk gāja ar pusdienām ārpus mājas. Taču pat restorāni ātri pielāgojas veselīgu produktu lielajam pieprasījumam, un daudzi, lai nodrošinātu īpašas klientu prasības, tur gatavībā svaigu pārtikas produktu rezerves. Ne mazums klientu pasūta ēdienus, kas nesatur glutēnu, vai izvēlas zāļu tējas un dabīgās sulas. Tāpēc man nav jāvairās no ēšanas ārpus mājas, ir tikai jāpiedomā, ko pasūtu. Agrāk itāļu restorānos varēju notiesāt lielu pastas porciju un svaigu maizi ar ķiplokiem, tagad izvēlos zupas un salātus.

Kļuvu arī fiziski aktīvāka. Katru rītu un vakaru divdesmit minūtes pastaigājos, vēlāk pārgāju uz lēnu, pusstundu ilgu skriešanu un jau pēc gada piedalījos triatlonos. Tagad nodarbojos ar Taizemes boksu, veikoju, cilāju svarus, skrienu, peldu un braucu ar riteni, un nekas no minētā man nešķiet apnicīgs. Man tiešām patīk sportot, un tas ir pats svarīgākais.

Justies labi

Kad biju pārskatījusi savus paradumus un mainījusi uzturu, mana dzīve pilnībā mainījās. Psoriāze, ekzēma, akne un nieru slimības pazuda, smaganas vairs neasiņoja, es zaudēju trīsdesmit kilogramus svara, pat necenšoties to nomest, un mans enerģijas līmenis uzkāpa neizmērojami augstu. Ar katru ķermeņa šūniņu tagad izjūtu, cik patiesi ir teicieni “skaistums nāk no iekšienes” un “tu esi tas, ko tu ēd”.

Kad cilvēki apvaicājas, kā man klājas, tagad varu no sirds atbildēt: “Paldies, ļoti labi. Esmu enerģijas pārpilna, stipra un vesela, un āda ir mirdzoša un gluda.”