Kad aspirīns kļūst bīstams

Daudzi ārsti ar slimību profilaksi saprot zāļu izrakstīšanu. Tie nav gluži tie paši medikamenti, ko viņi izrakstītu, ja cilvēks būtu slims, taču arī tās ir zāles. Un pašā augšā šai profilaktisko medikamentu kaudzei ir aspirīns. Cilvēkiem, kas ir vecāki par 50 gadiem, iesaka katru dienu lietot 75 mg aspirīna, lai izvairītos no insulta un sirds slimībām. Pavisam nesen šim sarakstam pievienots arī zarnu vēzis. 

Šķiet, tie patiešām ir ārsti (un cilvēki, kas pašrocīgi sākuši ārstēties), kuri turpina aspirīna lietošanas praksi un pat darbojas pretēji valsts veselības iestāžu vadlīnijām. Pirmām kārtām ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) ziņo, ka “neuzskata, ka aspirīna lietošana primārai infarkta un insulta profilaksei būtu balstīta pierādījumos”. 

Pētījumā, kas aktualizēja šo problēmu, konstatēts, ka teju puse pētījumā iesaistīto cilvēku, kam iepriekš nebija bijušas sirds slimības, lietoja aspirīnu, un tas ir pretrunā, piemēram, ar ASV pārtikas un zāļu pārvaldes rekomendācijām. Faktors, kas noteicis, vai cilvēks lietos aspirīnu (pareizi vai nepareizi), bija saruna ar ārstu. 

Arī ārsti saņem pretrunīgus ieteikumus. Tūkstošos pētījumu, kas tiek pieteikti ar skaļiem virsrakstiem (katru gadu tiek publicēti aptuveni 3500 pētījumu), visos kā viens apgalvots, ka aspirīns glābj dzīvību – pasargā gan no sirds slimībām un insulta, gan tagad arī – no zarnu vēža. Atsevišķas profesionālās apvienības, piemēram, Amerikas Sirds asociācija, atbalsta aspirīna lietošanu mazās devās (īpaši, ja to dara sievietes, kas ir vecākas par 65 gadiem). Tāpat arī Lielbritānijas Nacionālais veselības aprūpes dienests (NHS) savā mājaslapā iesaka aspirīnu mazās devās lietot kā profilaktisku līdzekli. 

Kāpēc lai aspirīns nebūtu labs?

Pagājušajā gadsimtā to krietnu laiku lietoja kā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma līdzekli. To uzskata par labu medikamentu, ko mēs gadiem esam izmantojuši pret dažādām sāpēm un tagad lietojam arī sirds slimību profilaksē. 
Visā pasaulē katru gadu tiek izdzerts aptuveni 100 miljardu aspirīna tablešu. Bieži to lieto pavisam veseli cilvēki, kas piekrīt saviem ārstiem, kuri uzskata, ka tās ir vislabākās zāles, ko katram gadījumam turēt mājās.

Statistika, šķiet, apstiprina apgalvojumu, ka aspirīns ir pavisam drošs līdzeklis. ASV Toksisko vielu izpētes centru asociācija ziņo, ka gadā no aspirīna mirst vidēji 59 cilvēki, lai gan pētnieki aprēķinājuši, ka no nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu izraisītām komplikācijām gadā mirst 7600 cilvēku, vai tas būtu aspirīns, ibuprofēns vai naproksēns. 

Patiesībā arī tad, kad aspirīnu sāka lietot sirds slimību profilaksei, bija cilvēki, kas apšaubīja šo zāļu efektivitāti un drošumu. Beidzamajā laikā šīs balsis kļuvušas īpaši skaļas. Tās brīdina, ka aspirīns nav nedz tik efektīvs, kā tiek apgalvots, nedz arī nekaitīgs. 

Noteikti neder tiem, kam pāri septiņdesmit 

Pētnieki no Monaša Universitātes Austrālijā uzskata, ka ikvienam veselam cilvēkam, kas ir vecāks par 70 gadiem, aspirīnu būtu jāpārtrauc lietot. Kad sasniedzat šādu vecumu (ar noteikumu, ka nav problēmu ar sirdi), riski, ko rada aspirīna lietošana, sāk pārsniegt šo zāļu pozitīvo efektu. Patiesībā negatīvais efekts var parādīties jau 45 gados. To saka pētnieki, kas analizēja, kā aspirīns ietekmēja 19 114 veselus cilvēkus, no kuriem puse katru dienu bija lietojusi 100 mg aspirīna, bet pārējie dzēra placebo tabletes. Veseliem cilvēkiem 45 gadu vecumā labākais profilakses līdzeklis, lai neiedzīvotos sirds slimībās, ir pareizs uzturs un fiziskās aktivitātes, nevis aspirīns. 
Kad pētnieki analizēja abu grupu rezultātus, viņi konstatēja, ka pēc septiņiem gadiem tajās ar sirds slimībām slimoja vienādi daudz cilvēku. Taču aspirīna grupā daudz biežāk tika novērota dzīvībai bīstama asiņošana, tostarp vēdera dobumā un smadzenēs. 

Pētnieki no Brigema un Sieviešu slimnīcas Bostonā (Brigham and Women’s Hospital) nonāca pie līdzīga secinājuma. Zinātnieki pētīja, kā aspirīns ietekmē cilvēkus, kuriem asinsspiediena un holesterīna rādītāju dēļ bija vidēji liels infarkta risks. Puse no 12 546 pētījuma dalībniekiem lietoja aspirīnu, pārējie (kam bija tieši tāds pats infarkta risks) – placebo līdzekli. 

Piecus gadus ilgajā pētījumā infarkta rādītāji abās grupās bija līdzīgi. Citiem vārdiem sakot, aspirīns profilaktiski nepasargāja no infarkta. Taču aspirīna grupā bija daudz lielāks kuņģa un zarnu trakta asiņošanas risks. 

Un nepalīdz arī

Kuņģa un zarnu trakta asiņošana ir labi zināma aspirīna blakne, taču risks ir daudz lielāks, nekā cilvēki domā. Vislielākais asiņošanas risks ir cilvēkiem, kas ir vecāki par 75 gadiem, – četras reizes lielāks nekā jaunākiem cilvēkiem. 

Aspirīna lietotājiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem, dzīvību apdraudošas asiņošanas draudi ir mazāki par 0,5 % jeb tie ir vienam no 200 cilvēkiem. Pārsniedzot 75 gadu vecumu, rādītājs pieaug līdz 1,5 procentiem, kas ir trīs cilvēki no 200, un, jo vairāk gadu, jo asiņošanas risks augstāks – tā secinājuši pētnieki no Oksfordas Universitātes. 

Pētnieki novēroja 3166 cilvēkus, kam pēc infarkta vai insulta bija izrakstīts aspirīns, lai novērstu šo stāvokļu atkārtošanos. Puse pētījuma dalībnieku bija vecāki par 75 gadiem. Kopumā 405 cilvēkiem konstatēja nopietnu asiņošanu, galvenokārt vēdera dobumā, bet arī smadzenēs un citviet organismā. Cilvēkiem, kas bija vecāki par 75 gadiem, asiņošanas risks bija trīs reizes lielāks. 

Pētnieki secināja, ka, sasniedzot 75 gadu vecumu, cilvēkiem, ja viņi vēlas turpināt lietot aspirīnu, būtu papildus jālieto vēl cits medikaments – protonu sūkņa inhibitors. Vai – pakāpeniski jāpārtrauc lietot aspirīnu, jo nopietnas asiņošanas risks ir pārāk bīstama blakne, kas neatsver pozitīvo efektu – atkārtota infarkta vai insulta novēršanu. 

Pētnieki no Floridas Universitātes secināja, ka patiesībā cilvēkiem, kas jau pārcietuši infarktu, aspirīns tāpat neko daudz nepalīdz. Un tiem, kam ir ateroskleroze (sacietē un sašaurinās artēriju sieniņas), šis pretsāpju līdzeklis vispār nelīdz. 

Pētnieki novēroja 33 000 cilvēku, kam bija ateroskleroze, un konstatēja, ka tiem, kam jau bija infarkts, aspirīns tikai “nebūtiski pazemināja” atkārtota infarkta risku. Savukārt tos, kas iepriekš nebija piedzīvojuši infarktu, aspirīna lietošana no tā nepasargāja – lietojot aspirīnu, risks bija 10,7 %, nelietojot – 10,5 procenti. Vienīgā grupa, kam, šķiet, aspirīns palīdzēja, bija cilvēki, kam veikta koronāro asinsvadu šuntēšana vai ievietots stents, lai paplašinātu artēriju, bet iepriekš nebija bijis infarkts vai insults. 

Var arī neiedarboties 

Aspirīns ne tikai nenovērš sirds un asinsvadu slimības, tas arī nepasargā cilvēkus, kam visvairāk nepieciešams šo zāļu asinis šķidrinošais efekts. Tie ir cilvēki, kam ir bioloģiska rezistence pret šo medikamentu, un tas būtiski paaugstina sirdstriekas risku. 

Kādā pētījumā aprēķināts, ka 41 % no sirds slimniekiem, kam ir rezistence pret aspirīnu, piedzīvos infarktu, un 6 % no šiem cilvēkiem iznākums pēc sirdstriekas būs letāls. 

Pat tiem, kam nav rezistence, būtu nopietni jāpadomā, pirms lietot šīs zāles. Pirmām kārtām aspirīna izraisītas kuņģa un zarnu trakta asiņošanas risks var būt daudz lielāks, nekā liecina pašreizējās aplēses, – lietojot medikamentu pat nelielās devās, tas varētu būt divas reizes augstāks. Cilvēkiem, kas dzer aspirīnu, ir teju divas reizes lielāks kuņģa un zarnu trakta asiņošanas risks – par to liecina kāds pētījums, kurā piedalījušies 66 000 cilvēku. 

Daudzi gadījumi arī paliek nepamanīti, un nevienam nerodas aizdomas, ka īstais vaininieks varētu būt aspirīns. Pētnieki no Austrumvirdžīnijas Medicīnas skolas intervēja cilvēkus, kas nonāca slimnīcā ar kuņģa un zarnu trakta asiņošanu, un konstatēja, ka tikai 20 % šo pacientu vispār uzskatīja par nepieciešamu pateikt savam ārstam, ka lieto aspirīnu vai citu bezrecepšu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekli. Skatot situāciju šādā kontekstā, pētnieki lēš, ka nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem radniecīgais aspirīns gadā nogalina 20 000 amerikāņu (un tas ir mazliet vairāk par 59 cilvēkiem, kas ir oficiāli “uzskaitīti” kā aspirīna upuri). Visā pasaulē šīs zāles gadā varētu izraisīt 100 000 nāves gadījumu un vēl 500 000 gadījumu, kad nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība.