Vai pusmūža krīze ir mīts?

Sākotnēji psihologi lietoja jēdzienu “pusmūža krīze”, lai aprakstītu pārejas posmu pieauguša cilvēka attīstībā, bet mūsdienās tā visbiežāk asociējas ar četrdesmitgadīgu vīrieti, kurš pamet sievu, atrod jaunu mīļāko un iegādājas šiku sporta automašīnu. Vai – ar sievieti apmēram tajā pašā vecumā, kura rada sevi no jauna: iepērk pilnīgi jaunu garderobi un reizēm arī – jaunu seju.

Vai pusmūža krīze ir mīts? Aizbildinājums impulsīvai, sliktai uzvedībai un nereāliem pārveidojumiem? Vai tā ir realitāte, kurai, iespējams, būtu jāpiemēro jauns termins, ņemot vērā, ka mūsdienu sabiedrība ir mainījusies?

Jau pusgadsimtu pusmūža krīze pasaulē ir vispārpieņemta parādība, seriālu iedvesmas avots, reklāmas kampaņu tēma un draudīgs “bubulis” visiem, kam tuvojas noteiktais vecums. Un, lai arī to uzskata par normālu pārejas posmu pieauguša cilvēka attīstībā, psihologi spiesti atzīt, ka pusmūža krīze bieži vien sākas ar “ak, vai! momentu”, kad mēs pirmoreiz aptveram, ka dzīve paiet.

Tie, kas ir izdarījuši neapmierinošas izvēles, jūtas sevišķi satraukti, jo saprot, ka atlicis ierobežots laiks. Viņi palūkojas atpakaļ un redz nesasniegtus mērķus un nepiepildītas vēlēšanās. Tas viss rada apjukumu, šaubas, vilšanos un dusmas. Bieži rodas vēlēšanās atgriezties jaunībā vai sākt dzīvi no jauna. Reizēm tas noved pie ekstrēmām reakcijām, ieskaitot depresiju, trauksmi, pastiprinātu alkohola un narkotiku lietošanu, mierinājuma meklējumus psihoterapijā vai medikamentos.

Cik gados ir pusmūžs?

Daudzi zinātnieki uzskata, ka pusmūža krīzes cēlonis ir bioloģisks un to galvenokārt ierosina fiziskās novecošanas pazīmes – potences zaudēšana vīriešiem un reproduktīvo gadu beigas sievietēm.

Vecuma ziņā gan laiks ir veicis lielas nobīdes. Proti, ja cilvēks bija dzimis 1900. gadā, viņam bija tikai 50 % iespējas nodzīvot līdz 60 gadu vecumam, jo vidējais mūža garums bija ap 52 gadiem. Domāt par 40 gadu vecumu kā beigu sākumu bija pilnīgi pieļaujami. Taču attīstītajās valstīs dzīves ilgums katru desmitgadi pieauga apmēram par 2,3 gadiem. Attiecīgi 1930. gadā dzimušajiem jau bija gandrīz 80 % liela iespēja nodzīvot līdz 60 gadiem. Tas piešķīra 40 gadu vecumam jaunu vitalitāti.

“Dzīve sākas no četrdesmit gadiem,” rakstīja amerikāņu žurnālists Voltērs Pitkins pašpalīdzības grāmatā, kas iznāca 1933. gadā un kļuva par bestselleru. “Pirms mašīnu laikmeta cilvēki nolietojās ap četrdesmit gadiem,” sprieda Pitkins. Taču, pateicoties industrializācijai, jaunām zālēm un elektriskajām trauku mazgāšanas mašīnām, “vīrieši un sievietes, šķiet, no senā uzdevuma izdzīvot pievērsās jaunam, dīvainam uzdevumam dzīvot”.

1965. gadā, kad Eliots Žaks publicēja savu pētījumu “Nāve un pusmūža krīze”, vidējais mūža ilgums Rietumu valstīs bija sasniedzis 70 gadus. Bija jēga 30–40 gados mainīties un sākt jaunu dzīvi, jo varēja cerēt nodzīvot pietiekami ilgi, lai izbaudītu jaunu karjeru vai dzīvi kopā ar jaunu partneri.

Mūsdienās vairāki pētījumi apliecinājuši, ka pusmūža krīze laikā starp 40 un 59 gadu vecumu (visticamāk, 55–60 gados) gaidāma ceturtajai daļai pieaugušo, jo dzīves ilgums sasniedzis vidēji 78 gadus un aizvien vairāk cilvēku dzīvo labklājībā arī 80–90 gadu vecumā.

Paralēli zinātnieki atklājuši jaunu parādību – sievietes, iespējams, pat nedaudz biežāk par vīriešiem pārdzīvo pusmūža krīzi, turklāt viņām ir tendence to just krietni agrāk – starp 35 un 44 gadiem.

Pārāk jauni, lai justos veci

Interesanti, ka pusmūža gadi ir pārcēlušies uz vēlāku mūža posmu, taču “ak, vai! moments”, kad cilvēks pirmoreiz aptver dzīves īslaicīgumu, palicis turpat, kur pirms desmitiem gadu, – ap 40 gadu vecumu. Tam varētu būt divi izskaidrojumi.

Pirmkārt, neviens nav atcēlis pirmās novecošanas pazīmes, kas joprojām sāk parādīties tieši šajā vecumā: sirmošana, plikpaurība, grumbas, spēka samazināšanās, redzes pasliktināšanās, dzimumtieksmes samazināšanās. Otrkārt, ļoti iespējams, ka šo pārmaiņu apzināšanos vēl saspīlē ar jaunības un skaistuma kultu apsēstā mūsdienu kultūra. Par to varētu liecināt arī tas, ka “ak, vai! moments” daudziem un daudzām pienāk vēl agrāk, 30–35 gadu vecumā. Starp citu, no visām botoksa lietotājām gandrīz trešdaļu veido šīs vecuma grupas pārstāves.

Ja raizes par novecošanu parādās aizvien agrāk un agrāk un mūža garums izstiepjas tālāk un tālāk, rodas ideāli apstākļi satraukuma vētrai – patiesībā pati kultūra mūs ieprogrammē uz krīzi noteiktā brīdī. Cilvēki apstājas savā ceļā, lūkojas atpakaļ un uz priekšu un tad sev vaicā: vai es gribu dzīvot tālāk tādu pašu dzīvi, kādu izvēlējos? Vai tāda dzīve mani apmierinās nākamos 40 vai 50 gadus?

Mūsdienās ir skaidrs, ka pusmūža apjēga vairs nav tāda pati, kādu to pirms pusgadsimta noteica psihoanalītiķi. Tad galvenais darba un laulības mērķis bija radīt ģimeni un rūpēties par to, bet gūtajam piepildījumam un laimei bija otršķirīga loma. Turklāt vilšanos un neapmierinātību uztvēra kā šo dzīves saistību dabisku sastāvdaļu, saglabājot darbu un attiecības pat tad, ja tās neapmierināja, – dzīve galu galā bija daudz īsāka.

Turpretim šodien priekšplānā izvirzījusies cilvēku laimes izjūta, un saistības, kas neapmierina, vairs nav paciešamas. Pat bezdarba apstākļos cilvēki pamet darbu, ja tas nepatīk, un šķiras – katra otrā laulība beidzas ar šķiršanos. Kad priekšā vēl ir 30, 40 vai pat 50 mūža gadu, virzošais spēks ir iespēja sasniegt lielāku apmierinājumu, un tam ir grūti pretoties.

Varbūt tikai mīts? Krīzes nav?

1995. un 1996. gadā tika veikts pirmais nacionālais pārskats par Pusmūža attīstību ASV (MIDUS). Kad dažādu jomu zinātnieki sāka analizēt šo apjomīgo datu krājumu, viņi atklāja, ka lielākā daļa cilvēku nebija izjutuši nekādu krīzi. Pusmūža cilvēki parasti izrādījās veselīgi, ar rosīgu sabiedrisko dzīvi un augstāko sasniegumu savā karjerā. Tie, kas ziņoja par pusmūža krīzi, pēc pētnieku atzinuma, bija “ar krīzes noslieci” vai “ļoti neirotiski”. Īstenībā viņiem krīzes bija bijušas visu dzīvi, ne tikai pusmūžā. Puse atzina, ka pusmūža krīze ir saistīta nevis ar novecošanu, bet ar kādu dzīves notikumu, piemēram, veselības problēmu, darba zaudējumu vai laulības šķiršanu. Saskaņā ar MIDUS un citiem pētījumiem, tikai 10–20 % amerikāņu izjūt pārdzīvojumus, kas atbilstu pusmūža krīzei.

Kad rezultāti tapa zināmi, lielākā daļa zinātnieku sāka atteikties no domas, ka pusmūža krīze ir bioloģiski noteikta, sliecoties to atzīt par kultūras veidojumu. Presē izvērsās plaša kampaņa par “pusmūža krīzes mītu”. Zinātnieki sāka teoretizēt par pusmūža krīzes ticamību – iespējams, bijusi kļūda to attiecināt uz kādu konkrētu vecumu, jo līdzīgas krīzes cilvēki pārdzīvo arī citos dzīves posmos. Piemēram, smagi saslimstot vai zaudējot kādu tuvinieku, cilvēkiem arī ir tendence lūkoties pagātnē un vaicāt sev: “Ko tālāk?”

Bet “pusmūža krīze” labi skan

Neraugoties uz pārmaiņām sabiedrībā un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, neviens nesteidzas atmest ideju par pusmūža krīzi – vai vismaz pārdēvēt to mazāk dramatiskā terminā, piemēram, par jaunattīstību briedumā. Kā smejas skeptiķi, pusmūža krīzes ideja ir pārāk “garšīga”, pārāk patīkama, lai to atmestu. Tā ir kļuvusi par daļu no Rietumu vidusšķiras attēlojuma, piedāvājot skatījumu uz to, kā dzīvei vajadzētu noritēt.

Turklāt idejas panākumus lielā mērā nosaka arī cilvēku paradums dažādām dzīves stadijām piedēvēt nosaukumus. Piemēram, tautā iegājies teiciens par “šausmīgajiem divgadniekiem” jeb “divgadnieku krīzi”, lai gan lielākā daļa vecāku nemaz nedomā, ka viņu bērni divu gadu vecumā piedzīvojuši kādu krīzi. Arī pusmūža krīze teorētiski turpina pastāvēt, jo tai ir ļoti lipīgs nosaukums.