"Visvairāk žēl bija par kediņām, bija baigi krutās..." Kā dzīvo Aleksandrs, kurš 5 gadu vecumā zem vilciena zaudēja abas kājas

Nesen viņš atgriezies no sēdvolejbola čempionāta Krievijā, kurā ar Latvijas komandu ieguva pirmo vietu. “Ar Krievijas komandu Vektr spēlējām piecus setus, reāli cīnījāmies. Vienā setā vinnējām tikai 44:42,” uz čempionātu ar lepnumu atskatās komandas uzbrucējs, kurš turpina mācīties un ir darba meklējumos.

"Dvēseļu putenī" spēlēs karā cietušo

Aleksandrs ir filmējies Pāvela Gumennikova 11 minūšu īsfilmā Sarauj, Just!, kas ieguva atzinību vairākos festivālos. “Es jau cerēju, ka iegūs Oskaru,” smejas Aleksandrs, kurš starptautiskajā īsfilmu festivālā "Manhattan Short" ieguva balvu kā labākais aktieris. “Man bija nereāls prieks par sevi. Ieguvu arī vairāk motivācijas un kļuvu pārliecinātāks. Tev jau nav balvas, man ir,” neslēpj jaunietis. Kino karjera ar to nebeidzās, Aleksandram piedāvāja filmēties topošajā spēlfilmā Dvēseļu putenis: “Būšu cietušais karavīrs, kuram norāva kājas. Rādīs, kā mani nes, krāmē uz zirga, protams, arī slimnīcā, kā ārstējos.”

Bez kājām pakaļ zaglim

Īsfilmā "Sarauj, Just!" Aleksandra atveidotais tēls dzenas pakaļ zaglim – šis sižets ir balstīts uz patiesiem notikumiem. “Tik stulba situācija. Mēs ar meiteni Centrāltirgū runājāmies, pienāca bomzis prasīt cigaretes. Mums nebija, tāpēc viņu atšuvām,” atminas Aleksandrs. Smēķa prasītājs pagāja prom, bet pēc brītiņa bezpajumtnieks pēkšņi paķēra dāmas somiņu un metās bēgt. “Es, protams, sāku viņam dzīties pakaļ. Kaut kā panācu, pieķēros pie jakas un bļāvu, lai atdod somiņu,” stāsta Aleksandrs.

Pēc aptuveni 70 metriem pie viņiem pieskrēja divi vīrieši, kas sākumā domājuši, ka zaglis ir Aleksandrs, tomēr situācija noskaidrojās, kad ieradās arī somiņas īpašniece. Filmēšana Centrāltirgū bija saskaņota ar vadību, taču ne jau ar apmeklētājiem. “Tu ej pēc kartupeļiem, pēkšņi garām paskrien divi veči, un tad es ar skeitu cauri visiem cilvēkiem močīju.”
Pēc filmēšanas par piemiņu palika filmā redzamais longbords – garš skrituļdēlis, ar kuru Aleksandrs vasarā braukā pa ielām. Uz šādu aktīvo atpūtu Aleksandrs iedvesmojis arī savu draugu, kurš, pamēģinot vizināties ar ierastāku dēli, pēc divām nedēļām nopircis vienu arī sev. “Mēs visu vasaru kopā braukājām pa ielām. Cilvēki skatās, ka viens normāls brauc un tad tāda čupakabra močī,” smej Aleksandrs.

No ratiņbasketbola uz sēdvolejbolu

Sarauj, Just! ir Latvijas Invalīdu sēdvolejbola asociācijas pasūtījums, filma radīta ar pārliecību, ka katrā cilvēkā sēž kaut kas nejauks, kas neko negrib darīt, tikai dirnēt uz vietas. Cilvēkam šī sajūta ir jāsakauj. Visgrūtākais filmēšanas laikā bijis noturēt nopietnu sejas izteiksmi – smaids Aleksandra vaibstus, šķiet, nepamet nekad.
Novembrim beidzoties, aprit četri gadi, kopš jaunietis nodarbojas ar sēdvolejbolu. Pirms tam roka divus gadus izmēģināta arī ratiņbasketbolā ar labiem rezultātiem skolu turnīros. Sporta veikalā, izvēloties jaunus cimdus, Aleksandrs nejauši sastapa sēdvolejbola asociācijas prezidentu Andreju Filipaviču. “Viņš jautāja, vai es nodarbojos ar sportu un lai pamēģinu sēdvolejbolu.” Tā arī sākās. Agrāk Aleksandrs dzīvoja ceturtajā stāvā un pārsvarā pārvietojās uz rokām, ratiņkrēsls bija domāts tikai kustībai uz ielas. Arī sēdvolejbolā jāpārvietojas uz rokām, kas jaunekli pievilināja.

“Atnācu uz treniņu, skatos, vienam nav kājas, citam problēmas ar muguru. Mums ir spēlētājs, kuram ir sešdesmit gadu, un volejbolu spēlē jau divdesmit gadus. Es uz viņiem skatījos, un mani tas reāli iedvesmoja,” pirmajos iespaidos dalās nu jau komandas uzbrucējs, kurš iesākumā laukumā bijis nekāds, turklāt komanda nolēma jauno censoni iesvētīt ar visām servēm tieši pa viņu. Pēc četriem gadiem sēdvolejbols puisim ir kļuvis par sirdslietu: “Man patīk tā kustība, pārvietojos tāpat, kā to daru mājās. Nav kas traucē, uz laukuma es esmu es un jūtos droši.”

Paša spēkiem vilcienā

Aleksandrs dzīvo Jelgavā, ir mācījies Sociālās integrācijas valsts aģentūras Jūrmalas profesionālajā vidusskolā par datorsistēmu tehniķi, treniņi notiek Rīgā, tāpēc bieži jābrauc ar vilcienu.
Daudziem par pārsteigumu viņš ir iemācījies paša spēkiem iekļūt un izkļūt no vagona. Arī pa stacijas kāpņu daļu, kas paredzēta bērnu ratiņiem, Aleksandrs noripinās pats.
Garāmgājēji gan gatavi palīdzēt, tikai reizēm tas ir lāča pakalpojums: “Es parasti ārā kāpju pats pēdējais, man vēl rati jāstiepj. Tad kāds gudrītis paņem manus ratus, atstāj divus metrus no vilciena un viss, čau. Nu labi, man bez ratiem pa asfaltu pārvietoties nav grūti, bet kam man tas vajadzīgs?”
Tas nenozīmē, ka Aleksandrs par palīdzību nav pateicīgs, reizēm tā ir nepieciešama. “Dažreiz gribētos, lai man uzmanību vispār nepievērš, bet palīdz citiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem vajag vairāk,” nopietni teic jaunietis.

Trīs dienas komā

Liktenīgais negadījums, kas mainīja Aleksandra dzīvi, notika 2004. gadā Bolderājā. Piecus gadus vecais Saša ar draugiem spēlējās pie sliedēm netālu no Daugavgrīvas cietokšņa: “Vilciens vienkārši brauca, mēs runājām, kā rajona krutākie zēni ķeras klāt un brauc. Es gribēju pierādīt, ka arī esmu visvecākais un spēcīgākais. Aizķēros pie pirmspēdējā vagona, tā man virsū uzbrauca divi vagoni ar oglēm.” Nākamās trīs dienas, savu sesto dzimšanas dienu ieskaitot, Saša pavadīja komā. Kad viņš pamodās, blakus sēdēja raudošā mamma.

“Sākumā gribēju piecelties, nesapratu, kas īsti notiek. Pēc tam sapratu, ka tas tomēr nebija sapnis un kāju man vairs nav. Bet visu dzīvi taču neraudāsi. Man visvairāk žēl bija par jaunajām kediņām, bija baigi krutās. Tagad vismaz kājas nesmird,” humora izjūtu, kaut melnu, Aleksandrs nezaudē.

Slimnīcā pagāja astoņi mēneši, kuru laikā vajadzēja pārciestas 13 operācijas, garākā ilga 16 stundas. “Iedomājies, gandrīz diennakti tev stāv apkārt bars ar cilvēkiem, griež un atdala ādu no kauliem.”

Pirmajā mēnesī puika iemācījās staigāt ar kājām gaisā, brīvajā laikā no komiksiem – lasīt. Mīļākais bija "Toms un Džerijs". Pēc gada Saša sāka iet pirmajā klasē: “Būtībā es izaugu tāpat kā visi bērni, mani mīlēja un ar mani spēlējās.” Mājās vecāki gribēja, lai jaunietis pārvietojas ratiņkrēslā, taču viņam tas nepatika un vieglāk bija staigāt uz rokām. Jaunietis atzīst, ka pierast pie jaunās dzīves visgrūtāk bija emocionāli, tā arī ir vienīgā reize, kad smaids no Aleksandra vaibstiem uz īsu brīdi zūd.

Jaunās kājas

Bet laiks turpina savu neapstādināmo soli, dienas pārvēršas par mēnešiem un mēneši par gadiem. Kā saka pats jaunietis: “Visu dzīvi taču neraudāsi. ”Tagad notiek jaunu protēžu veidošana, un vienu Aleksandrs jau ir izgreznojis: “Uz vienas protēzes man ir smuks Adidas zīmols, otrai kājai vēl neko netaisu. Protams, grūti ir staigāt uz divām kājām, bet domāju, ka ar laiku pieradīšu.” Šis būs jau ceturtais protēžu pāris, iepriekšējais taisīts 2012. gadā, nostaigāts pusotra gada, līdz salūza.

Meklē komandas biedrus

Nesen Aleksandrs sācis domāt par jaunu ratiņkrēslu, tādu, kā pats saka, kas izturētu viņa braukšanu. Viņš pārvietojas diezgan ātri un pat lēkā, pārsteidzot apkārtējos: “Mani draugi jau zina. Es paņemu telefonu, lai atbildētu meitenēm, skatos, viņi jau ir tālu. Kas nezina, brīnās, kāpēc draugi mani atstājuši, bet viņi zina, ka tūlīt būšu. Es esmu ātrs.” Jaunietis tomēr neslēpj, ka sadzīvot ar invaliditāti nav viegli, ir viegli zaudēt cerību, motivāciju un ticību sevī. Taču rokas nolaist nedrīkst nevienā brīdī. Tiem, kas nonākuši šādā neapskaužamā situācijā, viņam ir viens pavisam vienkāršs padoms: “Nāciet uz sēdvolejbolu! Mēs tagad meklējam jaunus biedrus.”