Padomi tiem, kas dzīvo hroniskā stresā
Ja jūtat hronisku stresu un dzīve sakāpinātās modrības dēļ ir pārvērtusies nemitīgā trauksmē, var rasties sajūta, ka nekad neatgūsiet mieru un nespēsiet atslābināties. Organisma spēja pašam sevi nomierināt ir nepieciešama, lai mēs pēc stresa vai tā laikā atgūtu mieru. Tas ļauj pārdomāt, kā vislabāk reaģēt krīzes apstākļos, vai nomierināt visas sistēmas, kas bijušas uzbudinātas un uz visu reaģējušas pārāk asi.
Ja nespējat atgūt mieru un ilgstoši dzīvojat ar paaugstinātu stresa līmeni, rodas izsīkums, parādās dažādi ar stresu saistīti simptomi (trauksme, bezmiegs, kairinātās zarnas sindroms, svara pieaugums un citi), kas veicina negatīvu un bailēs balstītu domāšanu. Tā ietekmē uzvedību un lēmumus. Šis izdzīvošanas stāvoklis var izpausties kā trauksme un uzbudināmība, bet var arī pilnīgi pretēji – radīt sastingumu, nespēju koncentrēties, var parādīties sajūta, ka galva nestrādā, vai rasties vēlēšanās norobežoties no apkārtējās pasaules.
Lai kāds būtu jūsu aizsargmehānisms pret trauksmi un pārpūli, ja stiprināsiet spēju pašiem sevi nomierināt, jūs palīdzēsiet atjaunot drošības sajūtu un atrast ceļu uz mieru.
Pareizs klejotājnerva tonuss
Mūsu spēja nomierināties pēc stresa ir atkarīga no klejotājnerva darbības. Tas caurvij visu cilvēka organismu, sākot no smadzenēm līdz pat zarnu traktam, un tā signālus nomierināties uztver parasimpātiskā nervu sistēma (PNS), kuras iedarbošanās laikā organisms ir “atpūties, sagremo un dziedini” stāvoklī, kad mēs sapņojam, nostiprinām atmiņas un radošāk domājam. Šādā stāvoklī notiek optimāla gremošana, asinis pilnībā apasiņo ādu, un saspringtie muskuļi var atslābināties.
Klejotājnerva nosaukums pats izskaidro tā būtību – tas klejo kā klaidonis pa visu organismu un ir viens no garākajiem galvaskausa 12 nerviem, kas sākas smadzenēs, hipotalāmā, un turpinās tālāk, ejot pa kaklu uz leju, līdz krūškurvim un diafragmai, un visbeidzot cauri saules pinumu sasniedz vēdera dobuma orgānus. Visbūtiskākais ir tas, ka tas regulē arī sirdsdarbību. Klejotājnervs palīdz pārstartēt organismu pēc stresa, ieslēdzot “bremzes”, tas atjauno lēnāku, refleksīvu tempu pēc impulsīvas reakcijas, kāda bijusi, reaģējot uz stresu.
Ja organisms spēj šādi pašregulēties, tas nozīmē, ka klejotājnerva tonuss ir labs, mēs spējam nomierināties pēc stresa paši, bet, ja tas tā nav, tad no trauksmes var būt grūti atbrīvoties.
Tieši piekļūt klejotājnervam var aiz acu āboliem, mutē aukslējās, uz mēles, ausu kanālā un ausu ļipiņās un uz lūpām. Ir daži paņēmieni, kā aktivizēt klejotājnerva darbību, lai ātri samazinātu stresa izraisītu saspringumu.
- Elpojiet lēni un apzināti. Dziļi ieelpojiet un pievērsiet uzmanību izelpai, lai tā būtu lēna un mierīga. Varat pat to darīt ar skaņu “ah”, lai atveras mutes dobuma aizmugurējā siena un no saspringuma atbrīvojas deniņi un žoklis. Pierādīts, ka lēna elpošana uzlabo klejotājnerva tonusu.
- Masējiet pieri, tā aktivizējot trijzaru nervu, kas savukārt stimulē klejotājnerva atslābinošo iedarbību.
- Palūdziet kādam jūs apskaut vai apskaujiet sevi pats un dziļi elpojiet, ļaujot ķermenim atslābināties. 20 sekundes esot kāda apskāvienos, izstrādājas hormons oksitocīns jeb “mīlestības molekula”, kas jaunajām māmiņām palīdz vairo pienu, vecākiem ļauj radīt ciešas saites ar saviem bērniem un vieno mīlētājus.
- Pieskarieties savam ķermenim, noglāstiet to, esiet līdzjūtīgi pret sevi; uzlieciet roku uz sirds, vēdera vai kādā citā vietā, lai ķermenis sajustu siltumu un pieskārienu. Noglaudiet seju, acis un žokli. Saspringtās situācijās mēs sevi automātiski mēdzam aiztikt, paberzējot lūpas, ausis, atverot muti.
- Nomazgājiet rokas ar siltu ūdeni vai iegremdējieties siltā ūdenī.
- Esiet kopā ar cilvēkiem, kas sniedz drošības izjūtu, labas emocijas un prieku.
