Atklāta saruna ar ginekologu: "Lūdzu, ejiet pie ārsta!"

Cik liela nozīme ir profilaksei, un kā pierunāt sievietes pievērst lielāku uzmanību savai veselībai – par to sarunā ginekologs Armands Treimanis. 

Pastāstiet, lūdzu, par krūts vēža profilakses programmu Liepājā

Jau trīs gadus Liepājā mūsu mērķauditorija ir 12. klases meitenes. Viņas, protams, īsti neatbilst krūts vēža profilaksei, jo šajā vecumā vēzis ir ļoti nelielam procentam sieviešu. Tomēr svarīga ir atgriezeniskā saite – meitenes ne tikai iegūst informāciju sev pašām, bet arī mājās runā ar mammu vai omīti un jautā, vai viņas ir pārbaudījušās.

Dati neiepriecina: skrīnings mums ir jau no 2009. gada, taču diemžēl tas īsti nestrādā, jo uz pārbaudēm atnāk tikai 30%. Mūs, ārstus, tas ļoti uztrauc. Piemēram, Somijā šis skaits ir ap 80% – tiesa, viņiem ir lielāka pieredze ar šādu programmu, jo tā norit jau ilgi.

Labs skrīnings “noķer” slimību pirmsākumos. Starp citu, bez dzemdes kakla un krūts vēža skrīningiem ir arī trešais. Vai zināt, kāds? Slēpto asiņu skrīnings, kurš norāda uz zarnu vēzi. Tam no 50 gadu vecuma varam saņemt nosūtījumu pie ģimenes ārsta, arī pats tests ir vienkāršs. Ja visi trīs skrīningi strādātu, kā paredzēts, mēs varētu atrast daudzas vēža sākuma stadijas un izārstēt lielu daļu no tām, kas ir vissvarīgākais. Tāpēc izvēlamies runāt ar jauno paaudzi – 18, 19 gadus jaunas sievietes šīs lietas uztver mierīgi un gudri. Viņas ir arī pirmā paaudze, kuras saņēmušas vakcīnu pret papilomas vīrusu 12 gadu vecumā.

Profilakse nav tikai krūts vēzim vien, bet gan ir rūpes par sieviešu veselību kopumā. Turklāt, bieži tā neko nemaksā, reizēm pietiek tikai ar acu skatienu, kad sieviete sevi novērtē. Un, tiklīdz ir pirmās šaubas – lūdzu, ejiet pie ārsta! Ir ģimenes ārsti, ir ginekologi, nevajag visu meklēt googlē. Diemžēl krūts vēža pacientes kļūst arī jaunākas. 

Tad tā ir tāda domāšana – neiet pie ārsta?

Jā. Nereti domāju – cik grūti cilvēkam ir dzīvot ar slimību, kad viņš jūt, ka nav labi, tomēr nevar saņemties aiziet pie ārsta! Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad pacienti atved draudzene. Tāpēc cenšamies audzināt arī pilsonisko līdzatbildību – rūpēties par draugiem, tuviniekiem, ja ir skaidrs, ka viņiem nepieciešams ārsts.

Dažreiz sievietes saka – bet, dakter, man tā vēstule nav atnākusi! Tad es saku, ka jāiet pie ģimenes ārsta, jo elektroniskā versijā visas vēstules tiek uzglabātas. Un daļai sieviešu šī vēstule ir nozīmīga, jo citādi viņas šīs analīzes nemaz nevar atļauties. Cilvēkiem šīs lietas ir nemitīgi jāatgādina. Tas pats attiecas uz jauniešiem un drošu seksu – katru gadu runājam ar septīto klasi, un ir skaidrs, ka seksuāla aktivitāte nesākas 18 gadu vecumā, kā mums varbūt gribētos. Tomēr nemitīgi ir jāmāca, kā ar seksu nodarboties droši, ja reiz tas šajā vecumā ir nepieciešams. Man grūti iedomāties, kā jūtas 18 gadus veca meitene, kura stāv pie ārsta kabineta durvīm un ir HIV pozitīva. Ārstiem tas ir tikai viens pacients, taču viņai tā ir visa dzīve, ar kuru tālāk jādzīvo. 

Vēl trakāk, protams, ir ar vīriešu veselību – tur ir tikai aicinājums paaudzēt ūsas vienu mēnesi gadā. Tomēr vīrieti dabūt pie ārsta, ja viņš nav zaudējis samaņu, ir teju neiespējami. Arī kolēģi urologi tādēļ ir satraukušies – ja sievietes atnāk tikai 30%, bail pat domāt, cik maz vīriešu izmanto prostatas vēža skrīningu. 

Kas tad ir krūts vēža riska faktori?

Būtībā visi riska faktori ir tie, kas samazina imunitāti. Alkohols, smēķēšana. Taču krūts vēzim būtisks ir arī hromosomu un iedzimtības faktors, kuru nevaram ietekmēt, taču varam novērot. Sievietēm ar krūts vēzi rados ir jābūt īpaši uzmanīgai pret sevi. 

Ko darīt tām sievietēm, kurām krūts vēža pacientes ir rados? Kā jūs vērtētu Andželīnas Džolijas rīcību, profilaktiski amputējot abas krūtis?

Par šo piemēru runāju arī lekcijās. Ģenētiskās analīzes tiek veiktas arī Latvijā, un esmu domājis par to, kas notiks, kad kādai sievietei tās būs pozitīvas. Mēs joprojām nezinām, kādēļ labvēlīgas šūnas pēkšņi sāk kļūt ļaundabīgas, un tas ir būtisks baiļu faktors.

Ja šī sieviete, kuras mamma un mammas māsa nomira no krūts vēža, pēdējos 20 gadus par to visu laiku ir domājusi, tad, iespējams, viņas gadījumā tas bija labākais risinājums. Man šobrīd ir grūti iedomāties, kā tas tiks risināts Latvijā – tālākās operācijas ir par maksu, un kurš ķirurgs piekritīs šādai amputācijai? Man nav atbildes uz šādu jautājumu. Tomēr varu saprast milzīgās bailes, kuras seko ģimenes anamnēzei, un saprotu arī, ka šāds solis sniedz sirdsmieru. 

Un kas ir tie svarīgi faktori, par kuru cilvēki bieži nemaz neiedomājas?

Es teiktu, tā ir sabalansēta, mierīga dzīve – tā, lai nervu sistēma netiek nemitīgi pārslogota un pārkairināta. Mēs nezinām, kāpēc šūnas paliek ļaundabīgas, tomēr stress pavisam noteikti atstāj sekas. Ja runājam par grūtniecību un bērna barošanu ar krūti, tad to, savukārt, tīri savā praksē neesmu pamanījis kā būtisku uzlabojumu. Bērniņa barošana gan mazina stresu, tomēr manas pacientes gandrīz visas ir barojušas ar krūti, tāpēc neredzu šeit lielu likumsakarību. 

Kādu vēlējumu vai aicinājumu varat teikt liepājniecēm pirms onkoloģisko saslimšanu profilakses dienas pasākuma?
Nāciet uz lekciju un padomājiet par savu veselību! Starp citu, lekcijā būs pieejama arī praktiska mulāža, kas ir ļoti vērtīga. Viena lieta ir stāstīt teoriju, taču pavisam kas cits – iespēja pieskarties un sataustīt mazo zirnīti, kuri iemācīties atpazīt, lai nepieciešamības gadījumā var uzreiz doties pie ārsta. 

Veselība ir viss, kas mums ir – nauda beigsies, īpašumi var izzust, taču veselība ir viss, kas mums paliek.