Kā svinēja Jāņus pirms 200 gadiem - 1825. gadā: neredzēti zvēri Jelgavā, Rīgā līgotāji gandrīz noslīcina jaunekli un citi jandāliņi

1825. gadā Jāņuvakarā tik tiešām lija kā pa Jāņiem – bija vējains un lietains laiks, bet tas ļaudis neatturēja no svētku guns kuršanas un pilsētniekus doties uz tirgu pēc jāņuzālēm. Tikko no Latvijas (tolaik – Krievijas impērijas Baltijas guberņām) uz impērijas galvaspilsētu Pēterburgu atpakaļ bija aizbraucis cars Aleksandrs I Romanovs, kurš bija atbraucis apraudzīt savus pavalstniekus Vidzemes pusē. Un cilvēkiem atkal bija iemesls pēc samērā īsa laika sprīža pulcēties ielās, bet šoreiz, lai nevis vaigā skatītu zemes laicīgo valdnieku, bet gan svinētu tautas svētkus. Neraugoties uz grūtiem laikiem, svētku sajūta bija.

Kumēdijas ikdienas

Lai arī Zemgalē laukkopji ar bažām raudzījās uz rudenī gaidāmo ražu (līdz Jāņiem valdīja sausums un labība bija slikti padevusies), bet pilsētnieki skaitīja aizvien rūkošos grašus savos makos, jo impēriju pēc vairāk nekā pirms desmit gadiem piedzīvotā Tēvijas kara ar Napoleonu dragāja inflācija, nebija iemesla nesvinēt Jāņus. Jāņu skaļums un jandāliņi bija pamatīgi! Ja šodien no salūtiem noklīst suņi Jaungada naktī, tad pirms 200 gadiem cilvēka “labākie draugi” muka no jāņugunīm. Par to liecina pāris numuros pēc kārtas “Latviešu Avīzēs” publicēts viens un tas pats sludinājums (šeit toreiz publicētos tekstus mazliet piekoriģējām, lai tie būtu vieglāk uztverami mūsdienu lasītājam):

“Ap Jāņiem no Jelgavas, major no Bolšving kunga nama, viens mazs balts putnusuns nost tapis ar tumšidzelteniem ausu galiem un tādu pašu pleķi uz krustu pie astes. Kas šo suni saķer un Blaese kunga namā novedīs, jeb tur ziņu dos, kur viņš atrodams, tas 10 sudraba rubeļus pateicības naudu dabūs.”

Tikmēr, kamēr pa Jelgavas ielām klīda nomaldījies sunītis, tur pulcējās ļaužu pūļi. Jo bija gan ko redzēt, gan ko svinēt. Ne tikai Jāņus, bet arī pilsētas ģimnāzijas (Pētera akadēmijas jeb “Academia Petrina”) pusgadsimta jubileju un doties aplūkot brīnumainus svešzemju zvērus. 1825. gada jūlija pirmajā numurā “Latviešu Avīzes” par rosību Jelgavā Jāņu laikā raksta:

“Šī gada Jāņu laiks nu ir pagalam un mūsu pilsāts ar mājām tagad līdzinājams, kur kāzas bijušas un tagad visi kāzinieki aizbraukuši, visas malas tukšas liekas. Lieli un mazi parādi tape izlīdzināti, cits maksāja ar naudu, cits ar papīriem, cits  uz pusi, cits nemaz nav, jo tie slikti laiki spiež lielus un mazus; dažs, kas priekšlaikā bagāts kungs bijis, tagad nespēj parādus maksāt, un bagātu ļaužu bērni it tukši tapuši. Tas nevar citādi būt, jo mūsu Kurzemē jo lēta tā labība ir, jo maz naudas nāk iekš zemes, un kad labība pastāvīgi ne pusi tās priekšējās maksas ģeld, tad jau tiem, kam puse savas gruntes vērtības parādā, nekas nav. Tomēr visas lietas, ko pērkam, tikpat dārgas kā priekšlaikā, un dažas izdošanas vēl iet vairumā. Tāpēc tad nu šie Jāņi iekš naudas būšanas slikti Jāņi saucami. Citādi bija kā ikgados.

Kumēdijas ikdienas tape spēlētas, skunstes uguns tape par naudu parādīts un svešu zemju zvēri par naudu bij skatāmi, proti: divi lauvas, raibi zvēri, ko leopardus sauc, balts ledus lācis un ērmi un putni, bet it īpaši šeit jāpiemin divēju lielu odžu (čūcku), viena gandrīz 20 pēdas (viena pēda – ap 30 cm) gara, otra 7 pēdu gara.

Mūsu Kurzemes muzeums bija pa tām Jāņu dienām atvērts un pasauls skatītāju tur ikdienas atnāca. Mūsu augste skole, ko ģimnazium sauc, svinēja savu 50to gadu, jo tas bija tanī gadā 1775, kad nelaiķa lielkungs (Kurzemes hercogs) Pēteris to iecēle. Trīs runas tape turētas un jaukas dziesmas nodziedātas. Jebšu pastāvīgi lije, taču daudz kungu ir citas gaspažas bij sanākuši, visi viesi ar godu un ar mūziku tape sveicināti, un visi bij ar mieru, ko te dzirdēja, un aizgāje uz savām mājām, vēlēdami, ka mīļais debesu Tēvs to labu  lietu, ko nu jau 50 gadus Kurzemei uzturējis, joprojām uzturētu un svētītu.”

Kartupeļu uzvaras gājiens

Kā no raksta noprotams, tad pirms pāris gadsimtiem bija cita ieraža nekā šobrīd. Tad parādi esot bijuši jānomaksā nevis līdz vecā gada pēdējai dienai, bet gan līdz Jāņiem. Bet nāca jau modē arī jauni paradumi. Jelgavā svinēja ne tikai ģimnāzijas pusgadsimta jubileju, bet bija arī cita nozīmīga jubileja un svētku mielasta galds bija kardināli mainījies – bija pagājis apmēram pusgadsimts kopš uz latviešu zemnieku galdiem bija parādījies līdz tam nezināmais kartupelis, kas savulaik Latvijas teritorijā bija ievests ar Kurzemes hercoga Jēkaba (1610-1682) svētību. Apmēram 150 gadi bija vajadzīgi, lai 17. gadsimta pēdējā ceturksnī latvieši par ēdamu atzītu kartupeli.

“Kur būtu kāds kurzemnieks, kas rāciņus jeb kartupeļus nepazītu un arī labprāt, Dievam pateikdams neēstu. Priekš 50 jeb vairāk gadiem viņi itin reti bij zināmi, reti tapa sēti un ēsti. To mums apliecina visi veci ļaudis, ka viņu bērnu dienās rāciņi tikai muižas dārzos vien tape sēti. Bet ko nu ieraugām? Ikkatram, kam tikai būdiņa uz zemēm ir, tam arī savs rāciņu stūriņš klāt,” 1825. gada 2. jūlijā raksta “Latviešu Avīzes”.

Daugavā iekrīt un slīkst amatnieku zellis

Kartupeļi droši vien bija atceļojuši arī līdz Rīgai, kur tos ar gardu muti droši vien tiesāja arī līgotāji. Jau mēnesis kā līgodziesmas bija nodziedātas, bet atskaņas par to lielo lustēšanos joprojām bija ļaužu mutēs. “Latviešu Avīžu” 1825. gada jūlija pēdējā numurā rakstīts, ka līgošana noritējusi tagadējā Latvijas galvaspilsētā. Tā varēja izvērsties visnotaļ traģiski, ja vien kāds matrozis nebūtu pamanījies no Daugavas izvilkt slīkstošu jaunekli, kurš upē bija iekritis no toreiz vienīgā tilta pār Daugavu Rīgā – Peldošā jeb Plostu tilta, kas tolaik tika dēvēts par vienu no trīs Rīgas brīnumiem (pārējie divi - Svētā Jēkaba baznīcas zvans un Lielā Kristapa statuja, atšķirībā no tilta, ir saglabājušies līdz mūsdienām). Par svētku svinībām Rīgā “Latviešu Avīzes” rakstīja:

“Mūsu dārza-augļu tirgus tai pavakarā priekš Jāņu vakara pie Daugavas tape turēts, jebšu laiks bij vētrains, taču pasauls cilvēku bij sanācis. Kad mūsu komendants arī bij novēlējis uz valni gar Daugavas staigāt, tad mūsu pilsētas valnis, viss krasts pie Daugavas un it īpaši mūsu tilts, bij pilns ar staigātājiem un skatītājiem, tā ka vietām tilts bišķi grime un vējš ūdeni pārdzina, te nu ļaudis ļoti spiezdamies vienu jaunu kungu iegrūda ūdenī, un viņš būtu noslīcis, ja matrozis (kuģinieks) nebūtu tūlīt no sava kuģa nolēcis un to jaunekli glābis. Viss bij ar puķēm pušķots un uz daudz vietām muzikanti spēlēja.”

Līgo vakarā no tilta Daugavā iekritušā jaunekļa liktenis satrauca visu Latviju un pāris nedēļas vēlāk “Latviešu Avīzes” atkal par to rakstīja:  “Viens jauns amatnieku puisis 23 Junī vēlā vakarā pār mūsu tiltu gāje, gribēdams braucējiem ceļu griezt, viņš paklupe un iekrite Daugavā. Kā sadzird, viens virsnieks to jaunekli ir izglābis, un to, no bailēm un slapjuma paģībušu, ar citu ļaužu palīgu glābšanas namā nonesis; kad te to glābēju pēc sava vārda prasīja, tas atbildēja: “Mana vārda še nevajaga, es tikai to esmu darījis, kas cilvēkam pret otru pieklājas.” Mūsu policijas dakterkungs to izglābtu jaunekli otrā rītā sveiku veselu uz mājām atlaide.”