Kā zibens no skaidrām debesīm: otrā tipa cukura diabēts - kā ar to sadzīvot

Tās šogad pēc desmit gadus ilga pārtraukuma pieaugušie cukura diabēta pacienti atkal var iegūt valsts apmaksātās apmācībās. Ir izveidoti deviņi diabēta apmācības kabineti, kuros ar pacientiem darbojas sertificētas diabēta māsas. Par to, kā noris apmācības, kas jāzina par cukura diabētu, stāsta stacionāra Gaiļezers 4. nodaļas (endokrinoloģijas) virsmāsa, Diabēta aprūpes māsu apvienības priekšsēdētājai Līga Ārente.

Kāpēc ir nepieciešamas specifiskas zināšanas?

Visbiežāk otrā tipa cukura diabētu atklāj nejauši, piemēram, pārbaudot asins analīzēs glikozes rādītājus, atklājas, ka cilvēkam glikozes līmenis ir ap 11,1 mmol/l vai tukšā dūšā divās atkārtotās pārbaudēs ap 7,0 mmol/l, vai arī divas stundas pēc tā saucamā orālā glikozes tolerances testa veikšanas (tukšā dūšā izdzerta ūdens ar 75 gramiem glikozi) – 11,1 mmol/l.

Līga Ārente skaidro, ka nejauši to visbiežāk atklāj tāpēc, ka slimības sākumā cilvēks nekādu īpašu diskomfortu nejūt, arī cukura diabētam raksturīgās pazīmes – bieža vajadzība pačurāt, pastiprināta vēlme dzert un ēst, svara samazināšanās – vispirms var izpausties vieglā formā. “Diabēta apmācība ir vērtība galvenokārt tāpēc, lai cilvēks saprastu, kas vispār ir cukura diabēts un ko tas ar viņu var izdarīt. Jo cukurs nesāp, un cilvēks domā: kāpēc uztraukties, ja man šodien viss ir labi? Bet, ja tu neko nedarīsi, vēlāk, kad būs slikti, jau būs par vēlu. Tad nevarēs vairs atgriezt pulksteni atpakaļ, un, ja būs komplikācijas, vairs nevarēsi darīt tās lietas, kas tev šķiet svarīgas un ko vari darīt šodien,” brīdina pieredzējusī diabēta māsa.

Jāsaprot, ka pirmā tipa cukura diabēta gadījumā insulīna totāli trūkst (aizkuņģa dziedzeris to neizdala pietiekamā daudzumā), bet ar otrā tipa cukura diabētu ir pavisam cits stāsts – sākumā insulīna ir pat par daudz, bet organisms nespēj to izmantot. Bieži vien arī tukšā dūšā glikozes līmenis asinīs ir normāls, bet tūlīt pēc ēšanas un ogļhidrātu uzņemšanas tas strauji paaugstinās (hiperglikēmijas gadījumā glikozes līmenis asinīs paaugstinās virs 15–20 mmol/l). Un tieši paaugstinātais glikozes līmenis pamazām bojā perifērās nervu šķiedras, sīkos un lielos asinsvadus, bet ar laiku rodas komplikācijas: nieru bojājums, sirds asinsvadu slimības, savukārt sakarā ar izmaiņām asinsvados (aterosklerozi) asinis nepiekļūst pēdām un beigās var veidoties pat gangrēna.

Apmācības nepieciešamas arī tāpēc, lai rastos izpratne par otrā tipa diabēta medikamentozo ārstēšanu, jo zāļu ir daudz, tās var tikt dažādi kombinētas un diemžēl, kas der vienam pacientam, var nederēt otram (rodas blaknes).  

Teiksim, medikaments metformīns, ko lieto gan vienu pašu, gan kombinācijā ar citiem medikamentiem, piemēram, DPP4 inhibitoriem, SGLT2 inhibitoriem, GLP1 receptoru agonistiem, vidēji 30 % pacientu izraisa zarnu trakta darbības traucējumus – nelabumu, vēdera sāpes, šķidru vēdera izeju. Ko dara pacients? Pārstāj regulāri lietot šīs zāles un arī ārstam par to nepastāsta, baidoties no nosodījuma. “Ļoti svarīgi, ka pacienti netiek nosodīti. Nesen man kāda ambulatorā paciente tā arī atzinās, ka viņa daudz ko nedarot, ko daktere likusi, taču dakterei par to nestāstot. Citam pacientam ir bijis zems cukura līmenis, un ārsts uzrakstījis divas zāles, bet viņš lieto tikai vienu no tām, jo bija hipoglikēmijas lēkme un viņš baidās to ārstam teikt. Tas ir strupceļš! Jo, tikai nenoslēpjot patiesību, ārsts varēs zināt, kur ir īstā problēma, un to risināt,” saka Līga.

Kam pienākas valsts apmaksātās apmācības?

Nacionālais veselības dienests ir noteicis, ka prioritāri pakalpojumus diabēta apmācības kabinetā nodrošina personām, kurām nepieciešama pirmreizēja apmācība. Tātad tiem, kam ārsts pirmoreiz diagnosticējis cukura diabētu. Pirmo reizi specializētās apmācības pacienti var saņemt ar ģimenes ārsta vai endokrinologa nosūtījumu, savukārt atkārtoti apmācības tiek nodrošinātas tikai ar endokrinologa nosūtījumu. Ambulatoriem pirmreizējiem cukura diabēta pacientiem tiek plānotas piecas apmācības epizodes, atkārtotām apmācībām – trīs epizodes triju gadu laikā.

Līgas pieredze liecina, ka sākumā jaunajiem diabēta pacientiem vajadzētu būt divām trim intensīvām apmācībām un tālāk – jau pēc mēneša vai diviem mēnešiem. “Jo parasti, kamēr mēs te sēžam un stāstām, cilvēkam viss ir skaidrs, bet, kad viņš sastopas ar reālo situāciju, bieži vien to nespēj apvienot ar teoriju. Tāpēc pēc laika ir ļoti labi satikties un izrunāt jautājumus par diabēta kontroli ikdienā.”

Nacionālais veselības dienests arī noteicis, ka pirmreizēju apmācību veic grupā (ne mazāk par četriem pacientiem ar apstiprinātu diagnozi vai viņu tuviniekiem), tomēr tā var būt arī individuāla. Līga apmācības grupā vērtē ļoti pozitīvi: “Manuprāt, ir labi grupā pulcēt cilvēkus ar dažādu diabēta terapiju – gan tādus, kas lieto tabletes, gan tādus, kam jālieto insulīns, jo šī dažādā pieredze bagātina cilvēkus. Piemēram, tradicionāli ir lielas bailes no insulīna, un tad pārējie redz, ka, arī špricējot insulīnu, var dzīvot ļoti normāli un ar to nav nekādas problēmas. Jo tas ir pierādīts (ir gan pētījumi, gan publikācijas), ka apmācība grupā ir efektīvāka nekā individuāli.”

Kas ir jāapgūst apmācībās?

Vispirms jāapgūst tā saucamais izdzīvošanas komplekts, kā to dēvē Līga, jeb tas, bez kā cukura diabēta pacients nevar iztikt ne šodien, ne rīt un ne parīt…

1. Jāiemācās veikt cukura diabēta paškontroli – pašam mērīt glikozes līmeni asinīs. Tikai tā iespējams sekot līdzi, vai ar ārstēšanu izdodas panākt normālu glikozes līmeni vai kaut kas jāpamaina. Diabēta pacientam divas stundas pēc ēšanas tas nedrīkstētu pārsniegt 7,8 mmol/l. Ja šis rādītājs ir augstāks, var attīstīties vēlīnas komplikācijas, kas pasliktina gan cukura diabēta gaitu, gan vispārējo veselības stāvokli.

Paškontrolei pacientam izsniedz tā saucamo invazīvo glikometru, un viņš tiek apmācīts, kā vajag iedurt pirkstā, paņemt asins pilienu un to uzklāt uz glikometra teststrēmeles un kad ir informatīvi to mērīt. Tātad – stundu pirms ēšanas, divas stundas pēc ēšanas un pirms nakts miega.

2. Katram diabēta pacientam jāraksta dienasgrāmata, kurā atzīmē cukura līmeni. Otrā tipa cukura diabēta slimniekiem ir jāveic vismaz trīs analīzes dienā trīs dienas nedēļā.

Ar šo dienasgrāmatu iet pie ārsta vai māsas, kas sākotnēji palīdz interpretēt rezultātus. “Ar laiku cilvēks jau pats iemācās interpretēt rezultātus. Jo mērīt un neko nedarīt – tad uzreiz to naudu par medikamentiem var mest miskastē. Pacientiem saku: paškontrole pēc manis ir jūsu lielākais skolotājs, jo parādīs, vai pareizi darāt vai ne. Piemēram, vai apēsto suši ogļhidrātu daudzumu pareizi novērtējāt vai ne un tad attiecīgi palielinājāt insulīna devu. Jāzina, ka otrā tipa cukura diabēta pacientiem bieži vien kompensācijas uzlabošanai pievieno vienu pagarinātas darbības insulīna injekciju, kā arī uzreiz sāk ārstēt ar insulīnu, ja slimība jau pamatīgi ielaista.

3. Jāuzzina, kas ir hipoglikēmija, kad pēkšņi glikozes līmenis asinīs pazeminās zem 4 mmol/l, kas var novest līdz hipoglikēmiskai komai (bezsamaņai). Līga skaidro: “Kamēr nav piemeklētas zāļu, to skaitā tablešu, devas, cukurs asinīs var nokrist par zemu, un tā nav patīkama pieredze. Tāpēc jāpastāsta, kāpēc rodas hipoglikēmija un kādas būs sajūtas, ka jāizmēra cukura līmenis, lai pārliecinātos, ka tas tiešām ir zems, un kā to paaugstināt. Vēlams veikt ierakstu dienasgrāmatā, lai vēlāk varam saprast, tieši no kuras medikamenta un devas lieluma tā atgadījās, bet varbūt fiziskā aktivitāte bija par lielu un tā jāsamazina.”

4. Jāinformē par medikamentiem. Pacientam, kas slimības kompensēšanai lietos insulīna injekcijas, tiks pastāstīts gan par pašas ierīces lietošanu, gan adatu maiņu un pareizu izmešanu, par injekcijas vietu un tehniku, insulīna glabāšanu, saņemšanu un sagatavošanu injekcijai. “Svarīga ir injekcijas vietu rotācija, jo diemžēl, ja to kārtīgi neiemāca, pacienti mēdz špricēt vienā vietiņā, kurā ar laiku izveidojas bumbulis, un zāles no tā tik labi neuzsūcas – vispār nedarbojas tā, kā vajadzētu,” novērojusi Līga. Viņasprāt, insulīns otrā tipa diabēta pacientam dod lielāku rīcības brīvību, bet tablešu darbību viņa salīdzina ar preču vilcienu – kā tas ieskrējies, tā brauc uz priekšu, priekšā šķērslis, to sadragā un brauc tālāk. Savukārt, ja cilvēks lieto insulīnu un, piemēram, grib vairāk pabaudīt ogas sezonas laikā, viņš var attiecīgi palielināt devu.

Cilvēkam, kas lietos tabletes, jāpastāsta par to pareizu lietošanu – pirms ēšanas vai pēc tam, vai ēšanas laikā. “Noteikti jāatgādina, ka tabletes jālieto katru dienu, – ja nedzersi, cukurs jau atkal būs augšā.”

5. Otrā tipa cukura diabēta ārstēšanā paralēli medikamentiem ļoti svarīga ir dzīves stila maiņa. Tā ietver pievēršanos pareiza uztura principu ievērošanai, aktīvāku fizisko slodzi un svara samazināšanu. Atbrīvojoties no liekā svara, otrā tipa diabēta pazīmes var pilnībā izzust. “Apmācību laikā mans uzdevums arī parādīt, kā pacientam soli pa solītim izdarīt tā, lai veselībai labums. Piemēram, sākam ar to, ko visvieglāk atmest vai mainīt, un tad pēc mēneša paskatīties, kāds ir rezultāts. Ja ir rezultāts, rodas iedvesma un pacēlums darboties tālāk.”

Zināšanai - 

Valsts apmaksāti diabēta apmācības kabineti atrodas:

• Rīgā, Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, tālr. 67000610; P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, tālr. kabinetā 67069942; Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, tālr. 80708866;
• Valmierā, Vidzemes slimnīcā, tālr. 64202601, 64202603;
• Liepājā, Jaunliepājas primārās veselības aprūpes centrā, tālr. 63481533;
• Jēkabpilī, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, tālr. 25908991, 65237840;
• Jelgavā, Jelgavas poliklīnikā, tālr. 63022101 un Zemgales diabēta centrā, tālr. 63084631;
• Rēzeknē, Rēzeknes slimnīcā, tālr. 68805050;
• Daugavpilī, Daugavpils reģionālajā slimnīcā, tālr. 65422419.