Hroniska noguruma sindroms: pazīmes, kas par to liecina

Galvenie simptomi

Divi galvenie simptomi (garīgais un fiziskais), kas atspoguļo mitohondriju disfunkciju.

1. Ļoti zema izturība – var veikt darbības, bet tikai dažas sekundes, jo tad nogurstat.

2. Ieildzis nogurums – simptomi turpinās 24 stundas pēc tam, kad esat pārstrādājušies.

Garīgais nogurums izpaužas kā slikta īstermiņa atmiņa, nespēja sekot domas virzībai, grūtības lasīt vai skatīties TV, vājas problēmu risināšanas spējas un grūtības vienlaikus darīt vairāk par vienu darbību (tā sauktās miglainās smadzenes). 

Citi biežāk sastopamie simptomi:

* savārgums (sajūta, ka esat slimi);
* muskuļu sāpes, ko izraisa slikts antioksidantu stāvoklis, kas drīz pāriet anaerobajā metabolismā vai magnija deficītā;
* muskuļu vājums (tostarp, acu muskuļu, kas izraisa epizodiskas mainīgas redzes asuma izmaiņas vai miglošanos);
* miega traucējumi (bioloģiskais pulkstenis pārlec par vienu līdz sešām stundām, tādējādi cilvēki ar hroniska noguruma sindromu vēlu aizmieg un vēlu ceļas);
* tieksme atkārtoti saķert infekcijas;
* vispārēja hipersensitivitāte, piemēram, pret troksni, gaismu, pieskārieniem, sāpēm, smaržām;
* zāļu/alkohola nepanesamība, jo sevišķi, antidepresantu, bēta blokatoru, statīnu grupas medikamentu un asinsspiediena zāļu nepanesība, kas liecina par sliktu detoksikāciju, citohroma p450 enzīma (nepieciešams zāļu vielmaiņai) radītu stresu un brīvo radikāļu pieplūdumu;
* neapmierinātība;
* slikta temperatūras kontrole;
* zarnu simptomi;
* galvassāpes;
* garastāvokļa svārstības;
* locītavu sāpes.

Var būt sāpīgi trigera punkti muskuļos un cīpslās, iekaisuma pazīmes: sāpīgi, pietūkuši limfmezgli kaklā un/vai neliels drudzis. Var rasties arī depresija, jo, lai funkcionētu neiromediatori kā serotonīns un acetilholīns, tiem ir vajadzīgs enerģiju piegādājošais ATF.

Kā ārstēties, ja ir dziļš nogurums

Izpratne par šūnu elpošanas procesu un to, kas cilvēkiem ar hroniska noguruma sindromu notiek nepareizi, ir ārstēšanas bioloģiskais pamats. Daudzos, ja ne lielākajā daļā gadījumu tam ir sakars ar uzturu un zarnu stāvokli. Tāpēc pozitīvu pārmaiņu gūšanai ir jāievēro vairāki nosacījumi. 

* Pārejiet uz tā saucamo akmens laikmeta jeb zema glikēmiskā indeksa (GI) diētu – uztura programmu, kurā neietilpst galvenie alergēni, bet ir iekļautas probiotikas.
* Koriģējiet mitohondriju funkciju ar D-ribozi, magnija injekcijām, NAD 500 mg, acetil-L-karnitīnu un koenzīmu Q10.
* Vērsieties pret antioksidantu trūkumu ar B12 vitamīnu, koenzīmu Q10, SOD (superoksīda dismutāzi) un glutationa peroksidāzi.
* Pietiekami izgulieties, lai mitohondriji var atjaunoties. Veltiet miegam deviņas stundas no pulksten 21.30 līdz 6.30.
* Pamēģiniet detoksikāciju, ja nepieciešams, piemēram, infrasarkanā starojuma saunu un helātu terapiju, lai izvadītu smagos metālus, pesticīdus, sadzīves indes (alkoholu, tabaku, psihoaktīvās vielas), gaistošos organiskos savienojumus un recepšu zāles.
* Optimizējiet zarnu funkcijas, tostarp nodrošiniet pietiekamā daudzumā kuņģa skābi, aizkuņģa dziedzera darbību un fermentāciju resnajā zarnā.
* Samērojiet savas aktivitātes, lai izvairītos no pārlieka mitohondriju stresa.
* Vērsieties pret sekundārajiem kaitējumiem, kurus daļēji izraisījusi mitohondriju funkciju pavājināšanās, piemēram, pret imunitātes traucējumiem, hormonu dziedzeru (kā vairogdziedzera) problēmām un lēnu aknu detoksikāciju.
* Koriģējiet sekundāro hipotireozi, sekundāro hipoadrenalismu un melatonīna trūkumu.
* Nosakiet, vai jums ir hroniska alerģija un infekcijas, kas var rasties no mikrobu izraisītas zarnu fermentācijas, uz ko imunitāte reaģē nevietā.