Kosmetoloģe Baiba Jevdokimova: "Es atceros, guļot slimnīcā, domāju depresīvas domas, ka neizķepurošos un esmu norakstāma"

Jauns.lv

Kā Tu saprati, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā?

Man bija jādodas uz dzimšanas dienas svinībām, bet ne no šā, ne no tā man sacēlās 38 °C temperatūra. Tās bija augusta beigas. Ar laiku temperatūra pārgāja. Es gāju uz darbu, bet jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Iekšējā sajūta bija tāda, it kā es slimotu. Es atceros, ka arī kolēģēm teicu, ka nejūtos labi. Pagāja divas nedēļas vai mazliet vairāk. 11. septembra vakarā es pārnācu mājās no darba un kā ierasts apsēdos pie vakariņu galda, līdz sajutu, ka man paliek slikti un aizvien sliktāk. Nākamo dienu jau pavadīju gultā un uztraukti zvanīju ģimenes ārstam. Viņš teica, ka varēs atbraukt tikai pirmdien. Teica, lai paguļu, ka tas iespējams kāds vīruss. Es gulēju un nesapratu, kas ar mani notiek. Jutos tādā kā pilnīgā bezsamaņā. Nespēju ne ēst, ne ko citu padarīt. Manas kolēģes saprata, ka tas neizklausās pēc manis, tāpēc atbrauca man pakaļ un aizveda uz infekcijām (Latvijas Infektoloģijas centra stacionārs).

Kā viņas par to iedomājās?

Es nekad neesmu slimojot pavadījusi gultā vairāk par dienu! Un vispār – gandrīz nekad nopietni neslimoju. Kolēģes atbrauca pie manis un taisnā ceļā aizveda uz infektoloģijas centru. Tur man uztaisīja analīzes un tās uzrādīja, ka man ir encefalīts un meningīts. Abi divi kopā.

Tu kaut ko atceries no tām dienām, kad gulēji mājās?

Viss bija kā pa miglu. Es atceros, ka kaut kas ar galvu nebija kārtībā. Bija tāda sajūta, it kā kāds ar karstiem pirkstiem rokas manās smadzenēs. Tajā laikā man pat prātā neienāca, ka tas varētu būt ērču encefalīts. Es taču neredzēju tās sev apkārt vai kaut kur rāpojam. Nu, nebija nekādu pazīmju.

Un slimnīcā?

Kad mani ieveda infektoloģijas centrā, es atceros, ka mani vēl ratiņos vadāja uz dažādām analīzēm. Tālāk es vispār neko neatceros. Jutos tā kā piedzērusies. Kā pa miglu. Tāda visaptveroša transa sajūta – biju tādā kā nemaņā.

Man bija ļoti grūti – tik slikti, ka tas nav vārdos izsakāms! Bija jāguļ nekustīgi, pat neļāva iet uz tualeti. Uz acīm ir tāds spiediens jūtams, ka tu pat nevari parunāt . Galva ir tik dulla, ka nevari pat skatienu koncentrēt. Es tā arī gulēju 40 grādu leņķī. Tas ir augstākais stāvoklis, kādā es drīkstēju gulēt. Mana ārstējošā ārste paziņoja, ka, ja gribu dzīvot, tad klausi un guli!

Sajuta ir šausmīga! Pat ļoti gribēdams un cenzdamies, tu neko nevari padarīt, pat parunāt nevari. Arī nevari palasīt. Es atceros, kā kolēģe nāca pie manis katru vakaru un pasēdēja tikai 5 minūtes, jo es nevarēju vairāk koncentrēties un runāt. Nav iespējams tik ilgi nogulēt! Tā es vīram izlūdzos radio, lai vismaz kaut ko mazliet varētu paklausīties. Diemžēl arī klausīties ārsts neļāva. Lielāko dienas daļu biju pieslēgta pie sistēmas, zāles man tika laistas arī vēnā. Pie sistēmas nogulēju trīs nedēļas un tikai tad man pašai atļāva piecelties aiziet līdz tualetei.

Tas ir tāpēc, lai nebūtu nekāds sasprindzinājums smadzenēm. No tādas bezdarbības jau var sajukt prātā.

Zini, ko es darīju? Man bija tāda procedūra. Es pacēlu vienu un tad otru kāju un slaucīju tās ar mitrajām salvetēm. Zini kā – dušā jau nevarēju iet. Tev tiek atnesta bļoda un, gulēdams 40 grādu leņķī, Tu centies nomazgāties. Es varēju kustināt gan rokas, gan kājas, bet tikai ne galvu. Es nezinu, kāpēc tieši 40 grādu leņķis bija tas noteicošais. Aizmirsu pajautāt. Bet es esmu bezgala pateicīga savai ārstei. Temperatūra visu laiku turējās virs 38 °C grādiem. Tas laiks bija smags.

Es daudz domāju. Varēju veikt tikai īsus telefona zvanus. Prieks bija par to, ka netiku aizmirsta slimnīcā, gan draugi, gan paziņas pārdzīvoja un interesējās par manu veselibas stāvokli. Tad es sapratu, ka neesmu viena. Palātā bija tāds mazs lodziņš. Es pa to skatījos visu laiku. Bija arī slimnīcas apkopēja, kura nāca mazgāt grīdas, un brīžos, kad uz viņu skatījos, manī bija tādas domas – cik viņa ir laimīga, ka var kustēties un mazgāt grīdu. Tad Tu saproti, ka mums ir dota veselība, ko mēs tā nemaz ikdienā nenovērtējam! Tikai tad tu beidzot saproti, cik patiesībā esi laimīgs! Man jau ir aizmirsušās visas sajūtas, bet matus arī nevarēja mazgāt. Iedomājies, ja Tu esi pieradis katru dienu to darīt?

Es atceros sajūtu, kad pirmo reizi piegāju pie spoguļa – tu pat nevari koncentrēt skatienu, lai ieraudzītu savu atspulgu. Es atceros, ka mans vīrs brauca man pakaļ un guļus stāvoklī veda uz mājām. Bija grūti. Mājās es tikai gulēju gultā. Ārsti brauca pie manis uz mājām, lai uzraudzītu manu veselību, un tikai palēnām atļāva sākt kaut ko darīt.

Cik ilgu laiku Tava atveseļošanās aizņēma?

Trīs mēnešus. Es nebiju darbā trīs mēnešus, bet tad kaut kā palēnām sāku ķepuroties ārā no tā murga.

Tev bija laba ārste?

Jā, man tiešām ļoti paveicās ar ārsti – dakteri A. Brodužu. Visvairāk man viņā patīk tas, ka viņa neko neizpušķo. Kad ienāk palātā, viņa tā ‘iedod pa mici’, ka neklausīt nav iespējams. Reiz viņa izstāstīja, ka kāds spēcīgs jūrnieks, kurš nav klausījis viņas padomus, nomira. Arī viņš bija inficējies ar ērču encefalītu. Cilvēkam, kurš ir spēcīgs, ir uzskats – es taču esmu tik spēcīgs, kas gan ar mani var notikt? Bet dzīve gadās visādi.

Vai ārsti teica, kur Tu to ērci varēji dabūt?

Ārsts man teica, ka tās mazās ērces pārstaigā Tev pāri, iekož, nokrīt un aiziet. Ne tu ko redzi, ne jūti, it kā nekas nebūtu noticis. Ērces var būt dārzā, parkā, viņas var būt visur. Vienmēr esmu dzīvojusi turpat pie jūras, pie meža , staigājusi daudz, bet nekad neviena ērce nav bijusi. Dzīvniekiem gan es regulāri vilku ārā ērces. Tagad saprotu, ka ērces ir it visur. Es pagājušajā gadā devos uz Tūju. Tur mums ir tāda mīļa vieta, kur mēs ejam mežā sēņot. Sēnes gan nebija, bet es pabradāju sūnās, jo manīju brūklenes. Tad man arī divas ērces bija pamanījušās ielīst zābakos un pieķerties. Kad staigā gar jūru, vai Tev ienāk prātā pārbaudīt, vai tik nav kāda ērce piesūkusies? Bērnībā mēs regulāri staigājām pa mežu, bet vispār nebija tādas sarunas par ērcēm. Mēs par to pat nedomājām. Interesanti, kurš bija tas brīdis, kad Latvijā parādījās inficētās ērces?

Tagad gan Tev ir imunitāte pret ērču encefalītu. Bet par kādu cenu …

Pēc piedzīvotā varu tikai atkārtot, ka tas ir noziegums pret sevi – nepotēties pret šo briesmīgo slimību! Jā, Tu pats uzņemies atbildību par savu dzīvību. Ir teiciens, ko visi mīl atkārtot – ar mani jau tas nenotiks! Bet Tu nekad nevari paredzēt, kas ar Tevi notiks rīt! Ir jāmīl sevi un jārūpējas par veselību šodien! Es par savu muļķību samaksāju bargu cenu!