C hepatīts. Kā var palīdzēt psihologs?

Ja slimniekam jātiek galā tikai ar vīrusu un aknu problēmām, tā ir tikai puse no nelaimes. Otra puse ir šķietami neredzama, bet tāpēc ne mazāk būtiska. Psihologi līdzīgos gadījumos runā par psihoemocionālo traumu.

C hepatīta gadījumā tā nav vienkāršā, bet diezgan komplicēta. Ar fizisku traumu ir pašsaprotami, ka cilvēks pēc palīdzības vēršas pie speciālista – ārsta traumatologa. Savukārt psihoemocionālo traumu gadījumā profesionālu atbalstu var sniegt psihologs vai psihoterapeits. Kāpēc C hepatīta gadījumā psihoemocionālā trauma var būt tik komplicēta kādās situācijās parasti nonāk ar šo slimību sirgstošie un kāds un kurā posmā ir psihoterapeita atbalsts?

Pirmais trieciens – ārsts paziņo diagnozi

Prātā mums liekas, ka viss skaidrs un mēs mierīgi varam tikt ar to galā. Tomēr ir neredzamais emocionālais trieciens, kas dažādiem cilvēkiem var izpausties dažādos veidos, ietekmēt attiecības ar citiem cilvēkiem, darbaspējas. emocijas mēdz pilnīgi paralizēt cilvēku vai citādi, kas situāciju var sarežģīt. Tāpēc ir svarīgi blakus profesionāls cilvēks, kas saprot to, kas ar cilvēku notiek šajā sarežģītajā ceļā uz veselību.

Psihologi šādos gadījumos runā par krīzi kā normālu cilvēka reakciju uz notikušo. Krīzei ir vairākas stadijas, kurām cilvēks iet cauri. Tāpat, kā nav vienādu cilvēku, katram ceļš cauri krīzei var būt atšķirīgs un katram posmam cilvēks var iziet cauri savā tempā, dažādā dziļumā/intensitātē, vai pat “pārlēkt” pāri kādai stadijai.

Pirmā reakcija ir šoks (nav emociju, iekšējs un ārējs sastingums, dažos gadījumos – histēriska reakcija, kas seko pirmajam sastingumam)

Otrā reakcija ir noliegums, kas var izpausties dažādās pakāpēs. Sākot no tā, ka cilvēks atsakās ticēt šokējošajai informācijai, meklē apstiprinājumus tam, ka tas tā nevar būt, iespējams, ka atzīst notikušo, bet nepieņem situācijas nopietnību, savā prātā samazina problēmas nopietnību.

Nākamā stadija ir dusmas un izmisums. Kļūst grūti kontrolēt emocijas, var būt dusmu un citu emociju izvirdumi. Šajā stadijā ir ļoti svarīgi šīs emocijas izpaust, taču drošā veidā, kas nekaitēs ne pašam, ne apkārtējam, veidā, kas neradīs sarežģījumus nākotnē. Savukārt neļaujot sev izpaust emocijas, tās sakrājas un var izpausties gan pilnīgi nekontrolējamā emociju sprādzienā pilnīgi nepiemērotā vietā un laikā vai arī somatizēties – pārvērsties papildus slimībā. Var paaugstināties asinsspiediens, attīstīties depresija, palielināties smadzeņu insulta vai sirds infarkta riski.

Kāds nebūtisks sīkums var būt pēdējais piliens kopējā emociju kausā, lai eksplodētu un sāpinātu savus tuviniekus, bērnus.
Psihologi iesaka emocijas izpaust drošā veidā. Viens no veidiem – fiziski – sportojot, cērtot malku, spārdot vai sitot spilvenu, plēšot papīru. Otrs veids – izkliegt. Ideāli – vētras laikā pie jūras, pie trokšņainas automaģistrāles, kur nav daudz cilvēku, kliegt spilvenā, izbļaustīties un izraudāties kad mājās nav neviena. Stenēt un pukstēt tualetē – šīs skaņas šajā kontekstā līdzcilvēki uzskata par normālām, bet tajās var ielikt pāri plūstošās emocijas. Mēmi kliegt un lamāties, izpaužot emocijas ar visu ķermeni – to iespējams pat darbavietas labierīcībās. Var emocijas izrakstīt vēstulēs, kas nekad netiks nosūtītas, bet gan emocionāli saplēšot. Ir arī ļoti dažādas psihoterapijas metodes, kas palīdz tikt galā ar emocijām. Viena no tām – profesionāla uzklausīšana. Šim klausīšanās veidam ir apmācīti pie krīzes telefoniem strādājošie.

Pie krīzes stadijām pieder arī vainīgā meklēšana

Cilvēks meklē kādu, ko vainot, kam uzlikt atbildību par notikušo. Dažkārt sākas sevis vainošana vai attaisnošana, “taisnības” meklēšana, atriebības domas, vēlmes, plāni, citkārt arī atriebšanās.

Dusmas un vainīgā meklēšana ir aktīvas darbības krīzes fāzes, atšķirībā no nākamās stadijas. Šajās divās stadijās tuviniekiem nepieciešama milzīga pacietība un izpratne, lai neuztvertu dusmas un agresiju personīgi.

Pēc aktīvās fāzes sākas nākamā, kam raksturīga pasivitāte – pārņem bezcerība, depresija, gribas padoties, parādās kļūdaina pārliecība, ka nekas nepalīdzēs, nav jēgas cīnīties. Tomēr ir svarīgi šajā fāzē neiestrēgt. Būtiski, ja blakus ir cilvēki, kas spēj atbalstīt. Vai tie būs krīzes procesus izprotoši tuvinieki vai draugi, varbūt psihoterapeits, to katrs var izlemt pats.

Nākamā krīzes fāze ir skumjas par zaudēto. Skumju fāze ir nepieciešams solis, lai pieņemtu notikušo. Slimība nes līdzi zaudējumus (ir mazāk spēka, var būt zaudējumi attiecību, darba, karjeras jomā, zaudētas cerības, dažkārt nākotnes plāni un sapņi). Zaudējums ir jāizsāp, savā veidā “jāapraud”.

Pēc visām iepriekšējām krīzes fāzēm cilvēks ir spējīgs pa īstam pieņemt realitāti, samierināties ar to un sākt aktīvi plānot, kā dzīvot tālāk, kā piemēroties jaunajai situācijai. Protams, šajā krīzes posmā pastāv vēl viena izvēles iespēja – padoties. Ignorēt slimību, varbūt neārstēties, varbūt mesties kādās atkarībās un dramatiskākajā variantā pat izbeigt dzīvi pašnāvībā.

Tātad cilvēks šajā posmā izvēlas virzienu, kurp doties – dzīves un dzīvības virzienā, vai gluži otrādi – nāves.

Pēc dziļākas būtības tas ir jautājums – vai es gribu dzīvot, vai ļauties nomirt. Uzpeld vecās problēmas. Tas ir normāli. Šajā posmā īpaši noderīgs ir psiholoģiskais atbalsts un līdzgaitnieks, kas cilvēcīgi var būt blakus, lai neiekristu sastingumā un būtu iespēja cīnīties par sevi.

Lielā mērā to noteiks cilvēka raksturs, domāšanas veids, dzīves pieredze un atbalsts.

Raksturs. Aktīviem cilvēkiem, darītājiem un optimistiem ir vieglāk izvēlēties ātrāku ceļu uz veselību un dzīvesprieku. Savukārt pesimisms, pasivitāte un negatīva domāšana būs riska faktori.

Daudz nosaka arī cilvēka domāšanas veids un jo īpaši pamata pārliecības – vai esmu vērtīgs, vai manai dzīvei ir jēga, vai esmu kādam vajadzīgs, vai spēju kaut ko izdarīt/panākt, vai man ir kāds blakus. Jo negatīvāka domāšana, jo grūtāk.
Ir būtiski, vai cilvēks spēj kontrolēt sevi tik daudz, lai apturētu negatīvās domas un izvēlēties domāt pozitīvo, labo, kas iedrošina.

Ļoti būtisks ir līdzcilvēku atbalsts – gan praktiskais, gan emocionālais, gan iespēja vienkārši izrunāties un tikt uzklausītam. Katram ir tiesības lūgt to atbalstu, kāds viņam nepieciešams.

Daudz kas sakņojas iepriekšējā dzīves pieredzē, jo sevišķi bērnībā. Ja kopš dzimšanas ir pierasts, ka vari lūgt pēc palīdzības un tuvie cilvēki ar prieku parūpēsies, atveseļošanās scenārijs būs veiksmīgāks nekā cilvēkam, kurš bērnībā nav saņēmis atbalstu un dziļi sirdī tic, ka nav rūpju un veselības vērts. Tomēr ar psihoterapeita atbalstu ir iespējams dziedināt smagās bērnības sekas.

Otrs psiholoģiskais trieciens – stigmatizācija. Diemžēl C hepatītu daudzi cilvēki uztver kā sociālo stigmu – tādu kā kauna zīmi, kuras dēļ gribas paturēt savu slimību noslēpumā gan no mājiniekiem, gan no draugiem, arī manikīra, zobārsta, kas šo informāciju nezinot var pakļaut inficēšanās riskam gan sevi, gan citus. Kā pieņemt atbildīgus lēmumus šajā nebūt ne vienkāršajā situācijā?

C hepatīta un praktiski jebkuras letālas saslimšanas stigma Latvijā, un diemžēl arī pasaulē ir augsta, kas savukārt rada diskriminācijas risku. Cilvēki neizprot dažādu saslimšanas būtību, baidās saslimt paši, tādēļ var atgrūst slimnieku, izvairīties no viņa, pat nesadarboties biznesa jomā.

Uz C hepatītu var attiekties arī otrā līmeņa stigma – neizglītoti cilvēki var iedomāties, ka slima ir arī visa ģimene un nepamatotu atstumšanu var piedzīvot arī citi ģimenes locekļi. Piemēram, aizliegt bērnam draudzēties ar otru bērnu tāpēc, ka viņa mammai vai vecākajam brālim ir C hepatīts.

Atstumtajiem ģimenes locekļiem tā var būt smaga trauma, bet pašam slimniekam tā ir jau otra trauma, ar visām krīzes stadijām, kas padziļina pirmo, var būt pat vēl nepārdzīvoto krīzi. Trešo krīzi, kas var segties pāri iepriekšējām divām, var būt saistīts ar savlaicīgas mūsdienīgas medicīniskās palīdzības nesaņemšanu. Risinājums – iet cauri visiem krīzes soļiem un neiestrēgt kādā no tiem.

Slimība var veicināt attiecību problēmas ar mājiniekiem, draugiem

Inficētais var nezināt, kā pateikt, kā izskaidrot tuviniekiem kas ir noticis, savukārt tuvinieki nezina kā reaģēt, ko teikt, kā atbalstīt. Pat, ja attiecības ģimenē vai ar draugiem ir labas, vērts zināt, ka dažādiem cilvēkiem atšķiras krīzes stadiju izdzīvošana un emociju izpausmes. Ekstravertiem būs nepieciešams runāt, paust emocijas, sajust, ka drīkst paust emocijas, ka tās tiek pieņemtas. Savukārt introverti būs raksturīgāka norobežošanās, informācijas un emociju pārstrādāšana pašam ar sevi, individuālu risinājumu meklēšana. Introverts “iznāks no alas” tikai pēc tam, kad būs atrasts risinājums.

Ja nezina šīs atšķirības, var rasties nesaprašanās un konflikts. Vai nu šķiet, ka otram vienalga vai gluži otrādi – otrs nepārtraukti uzbāžas ar sarunām, jautājumiem, neliek mieru.
Ja pietrūkst informācijas par to, kā var vai nevar inficēties, var notikt slimnieka nevajadzīga izolēšana vai pašizolēšanās.

Reizēm C hepatīta slimniekiem ir nepieciešams lielāks atbalsts par to, ko gatavi sniegt paši tuvākie. Aktualizējas jautājumi - vai man ir tiesības lūgt atbalstu? Kas es tāds, lai lūgtu atbalstu?

Nespēja palūgt līdzcilvēkiem atbalstu var bremzēt izveseļošanos. Kā ar to palīdz tikt galā psihoterapeits?
Cilvēks ir sociāla būtne – nav radīts būt viens pats, visu risināt viens pats.

Individuālajās sabiedrībās (rietumu pasaule, tai skaitā Latvija) vairāk uzsvars uz to, ka pašam ar visu jātiek galā). Tas ir mūsdienu fenomens un kopienu kultūrās nesaprotams domāšanas veids, jo visi palīdz visiem, piedalās viens otra dzīvē, sāpēs, priekos.

Vai es esmu tā vērts/a, lai izveseļotos, dzīvotu, būtu, ir katra cilvēka vērtības jautājums. Grūtāk klājas tiem, kam bērnībā nav ielikta beznosacījumu vērtīguma apziņa. Palīdzēt apzināties savu vērtīgumu var psihologs vai psihoterapeits.
Latvijā ir pietiekami daudz atsaucīgu iedzīvotāju, kam rūp līdzcilvēka liktenis. Ja ir lūgta palīdzība, saziedotas ir pat fantastiskas summas un daudziem.

C hepatīta gadījumā ceļš uz veselību ir ilgs, ārstēšana ir sarežģītāka. Kā šajā ceļā saglabāt dzīvessparu?

Ļoti būtiskas ir rūpes par sevi. Ir jāiemācās (vēlams pirms sākas krīze vai slimība!) sevi lutināt, rūpēties par sevi, savu labsajūtu, apbalvot un iepriecināt sevi. Tas nepieciešams – gan pašam cilvēkam, kas ir slims, gan arī apkārtējiem. Arī slimošanas laikā (un it īpaši slimošanas laikā!!!) jāiemācās iepriecināt sevi lielās un mazās lietās (uzdāvināt sev ziedus, , jaunu frizūru, ekskursiju, SPA vai izklaides braucienu, filmu, smaržas, jauku laiku kafejnīcā vai restorānā ar draugiem vai tuviniekiem), kā arī koncentrēties un novērtēt ikdienas sīkumus – pirmo kafijas vai tējas malku, silto pavasara sauli, putnu dziedāšanu, bērna smaidu, faktu, ka esmu dzīvs, spēju staigāt, elpot… Iemācīties apturēt mirkli, koncentrēties uz labo, smelties tajā prieku un spēku – un būt PATEICĪGAM par to!

Pie rūpēm par sevi un iepriecināšanas pieder ari pedikīrs un manikīrs, taču tas var būt viens no infekcijas izplatīšanās ceļiem, ja meistari strikti neievēro visus drošības noteikumus. Būtu tikai godīgi brīdināt meistarus, lai viņi var pasargāt vispirms sevi un citus klientus un arī lai infekcija, izmetusi loku pa pasauli neatgrieztos pie jums jau pēc izārstēšanās.

Pirmkārt nepieciešams regulāri izgulēties un tik, cik individuāli nepieciešams, lai labi izgulētos. Slimošanas laikā ir mazāk spēka un tāpēc vajadzēs vairāk laika miegam.

Otrkārt – ikdienā nepieciešamas mērenas fiziskās aktivitātes – staigāšana, nūjošana, baseins, mēreni vingrinājumi.

Treškārt jāatvēl pietiekama uzmanība socializācijai – kontaktiem ar draugiem, pasākumu apmeklēšanai, braucieniem, ceļojumiem.

Ceturtkārt nepieciešams veselīgs uzturs. Pārtika var būt vienkārša, pietiks ari ar burkāniem, kāpostiem un āboliem, bet nepārtikt no makaroniem, kartupeļiem, baltmaizes ar desu un saldumiem!

Ar C hepatītu saslimušajiem bieži nāk galvā domas par to, kurš ir vainīgs? Gan pie inficēšanās, gan pie tā, ka neatbalsta, vainīgs, ka zāles tik dārgas, arī sevis vainošana. Emocionāli tas ir ļoti smagi. Ko ar to darīt? 

Vispirms ieteicams nomainīt vārdu “vainīgs” uz “atbildīgs”. Vaina ir destruktīvs vārds bez tālākas virzības. Turpretim atbildība ir konstruktīvs termins. Arī atbildība sevī ietver taisnīguma jēdzienu, kas ir viena no pamata vajadzībām (taisna tiesa). Ja ir atbildīgais, iespējams panākt “taisnību” – caur tiesu, kompensāciju. Ja tas nav iespējams vai atbildīgo nav iespējams atrast, tad svarīgi vispirms drošā veidā izpaust emocijas, tad izdarīt secinājumus un piedot. Piedošana nenozīmē, ka otrs tā drīkstēja tā darīt. Vienkārši savā labā izlemt nenēsāt sevī indīgās nepiedošanas domas. Nepiedošanu mēdz salīdzināt ar indes dzeršanu, cerot, ka nomirs otrs. Piedošana daļa no risinājuma un pieņemšana. 

Ticīgiem cilvēkiem piedot ir vieglāk – viņi situāciju var atdot Dieva rokās, lai Dievs ar otru tiek galā pats.
Ir ļoti svarīgi piedot arī sev. Nešaustīt sevi ar destruktīvām domām par paša muļķību un kļūdām. Tas jau ir liels un nebūt ne viegls solis atzīt savu kļūdu un savu atbildību notikušajā. Nākamais solis ir pieņemt lēmumu – izvēlēties sev piedot. 
Var palīdzēt, ja iedomājamies kā mēs mierinātu kādu citu (vislabāk iztēloties sev mīļu un svarīgu bērnu) šajā situācijā – vai tiešām mēs otram bruktu virsū ar pārmetumiem, vai tomēr samīļotu un iedrošinātu? Pēc tam ir svarīgi izdarīt secinājumus un plānot tālāko darbību.

Kā izvēlēties savu psihologu, kas atbalstoši būs blakus, šajā emocionāli sarežģītajā ceļā?

Atrodiet savu terapeitu. Iespējams, ka jums paveiksies, un jau pirmais būs "īstais". Iespējams, ka nāksies apmeklēt vairākus, pirms atradīsiet savu. Ir būtiski, kā jūs jūtaties kopā ar terapeitu? Vai jūs "runājat vienā valodā"? Vai terapeits ir jums pieņemams un simpātisks kā cilvēks? Vai jūtat, ka lēnām, savā tempā spēsiet šim cilvēkam uzticēt pat vissāpīgāko pieredze? Ja pēc vairākām sesijām tomēr nejūtaties kopā ar terapeitu komfortabli, tas nekas. Pārrunājiet savas sajūtas kopā ar terapeitu un nebaidieties "aizvainot" viņu. Profesionālis jūs sapratīs. Šīs sarunas laikā jūs vai nu abi atradīsiet kopīgu valodu, vai arī sapratīsiet, ka jāmeklē kāds cits terapeits. Noteikti ir kāds, ar kuru jūs spēsiet sastrādāties.

Mēģiniet neizdarīt secinājumus uzreiz pēc pirmās sesijas. Nav iespējams vienam otru iepazīt un pierast pie terapeita vienas vai pat divu-trīs sesiju laikā. Un, jo dziļākas jūsu brūces - jo grūtāk jums būs uzticēties. Tādēļ dodiet laiku sev un galvenais - dodiet laiku un iespēju terapeitam parādīt, ka viņam var uzticēties!
Ir daudz dažādu cilvēku, un ir tikpat daudz terapijas veidu. Katram jāatrod savs.

Vai slimnieka tuviniekiem arī noder psihologa atbalsts?

Jā. Arī tuvinieki iet cauri šīm krīzes stadijām – šoks, noliegums, dusmas, vainošana, kaulēšanās, pieņemšana. Tāpēc ideāli, ka arī viņi vēršas pie psihologa pēc padoma vai palīdzības.
Un rūpējas pirmām kārtām par sevi, savām vajadzībām, lai nesabruktu un spētu atbalstīt arī slimnieku.