93 gados noskriets maratons. Visvaldis Lācis: "Pēdējoreiz alkoholu pārdzēros 31 gada vecumā, baltmaizi neēdu jau gadiem"
Publicists, vēstures grāmatu autors, kādreizējais politiķis, viens no Trešās atmodas līderiem Visvaldis Lācis 93 gadu vecumā pieveicis Berlīnes maratonu, kur bija vecākais dalībnieks.
Brašajam senioram apmēram deviņās stundās sasniegt finišu palīdzēja mazdēls Mārtiņš Lācis kopā ar Māri un Laini Kreiceriem. Viņš neskrēja, bet gandrīz visus 42,195 kilometrus gāja raitā solī.
Parādīja raksturu
“Līdz 36. kilometram es ar palīgiem gāju ar ātrumu 5,6 kilometri stundā, un laiks atbilda tam, kā bija pirms gada Valmierā. Tad sākās problēmas, bet mērķis bija tikt līdz galam. Parādīju raksturu,” "Latvijas Avīzei" saka Visvaldis Lācis.
Mazdēls atklāj, ka vēlāk par sevi likusi manīt osteohondroze – plecs vilka uz leju: “Pēc 38. kilometra vectēvs kļuva ļoti lēns, piestutējām, taču vairākkārt atteica mediķiem. Cīnītāja raksturs, gribēja noiet līdz galam un to arī izdarīja, tiesa, jau ārpus laika kontroles.”
Pirmo oficiālo maratonu Lācis pieveica pērn 92 gadu vecumā Valmierā 7 stundās 15 minūtēs, bet trenēdamies pirmo šādu distanci neoficiāli – par pusstundu labāk.
Par spīti traumai
Un tas par spīti vecai traumai, kuras sekas izpaužas tikai pēdējos sešos gados, 29 gadus pēc negadījuma. Toreiz, ceļot māju, Lācis no trīs metru augstuma uzkrita uz akmeņiem, kas bija sagāzti pamatiem. Labi, ka paguva sagriezties uz sāniem un nesavainoja muguru, taču mēnesi nogulēja slimnīcā "Gaiļezers".
Pēc ūdens vannām un citas terapijas viss bija labi, tikai pēdējos gadus moka neizārstējams artrīts. “Es pat lapas nevaru vairs sagrābt. Naktīs man jāguļ vai nu uz vēdera, vai uz sāniem. Uz muguras nevaru iemigt. Kara laikā zobus sabeidzu. Cits nekas nesāp – to dod kustības un sports,” sarunā ar "Tautas Veselības Avīzi" lepojies Lācis.
Sporto kopš 11 gadu vecuma
Visvaldis nepārtraukti sporto kopš 11 gadu vecuma un joprojām raksta treniņu dienasgrāmatu, piemēram, vakar noieti 12 kilometri un 400 metri, kāda bijusi pašsajūta, kā sadalīta distance.
Ikdienā Lācis trenējas, ejot pa grants ceļu vai meža celiņiem, kas ir mīkstāki, skriešus dodas lejup, bet augšā kāpj lēnākos soļos. Viņš dzīvo Vestienā pie Gaiziņa, kur ir daudz gravu – ļoti piemērota vieta sportiskam dzīvesveidam.
Fiziskās aktivitātes ir saskaņotas ar mediķiem. Sportists bieži konsultējas, seko savam holesterīna līmenim un ir pārliecinājies, ka palīdz pareizs dzīvesveids ar lielām slodzēm. Turklāt Lācis jau no padomju laikiem nopietni izturas pret veselības profilaktiskajām pārbaudēm – mūsu laikos tas ļāva laikus atklāt un izoperēt prostatas ļaundabīgo audzēju.
Katru dienu seši kilometri
Par savu normu Lācis noteicis 180 kilometrus mēnesī – vidēji sešus kilometrus dienā. Ejot viņš uztur ātrumu 5,5–6 kilometri stundā un diezgan nekļūdīgi savu tempu nosaka pēc kara marša dziesmām.
“Ja gribu iet ar minimālo ātrumu – 4,5 kilometri – stundā, dziedu: "Ja reiz jums, sievietēm, nav, ja reiz jums, sievietēm, nav lemts izprast vīrieša dabu. Dziedot "Baltā roze manā dārzā zied", temps būs pieci kilometri stundā. 5,5 kilometriem stundā atbilst "Internacionāle",” izpētījis sportiskais kungs.
Pat ziemā viņš brien pa sniegu, šņorzābakus apbruņojot pret slīdēšanu ar īpašu dzelzs zirnekļa tīklu: “Ja vasarā iesiet, bet ziemu nekustēsieties, tad būs cauri.”
Vēl būdams Saeimā, Lācis ceļu no Imantas uz darbu Vecrīgā un atpakaļ mēroja kājām: “Ja biju aizgulējies, es esmu liels miegamice, tad iekāpu 4. tramvajā, aizbraucu līdz Kalnciema ielai un gāju kājām pāri tiltam. Tās bija 28 minūtes. Pēc tam bija lieliska apetīte.”
Vingrinājums mugurai
“Gandrīz visi manā vecumā stāsta, ka mugura sāp. Man mugura nesāp,” priecājas Lācis. Noslēpums ir no amerikāņu fizioterapeita un ārsta Pola Grega aizgūts vingrinājums. Jānostājas pie plakanas, taisnas sienas tā, lai piecas vietas organismā – pakausis, lāpstiņas, plaukstas, dibens, apakšstilbs un papēdis – pieskartos pie sienas.
“Jo jūs ilgāk to varat izdarīt, jo ilgāk mugurkauls būs vesels. Es tā daru jau ilgus gadus. Esmu reiz nostāvējis, lēni skaitot līdz 900, tas ir, 15 minūtes. Nedēļā šo vingrinājumu izpildu vienu vai divas reizes, skaitot līdz 200 līdz 250.”
Ne alkoholu, ne baltmaizi
“Smēķēšana ir nāve,” uzsver Lācis. “Degvīnu es pēdējo reizi pārdzēros 31 gada vecumā. Otrā dienā apsēju ar galvu dvieli, kuru mērcēju dārzā, strautiņā. Toreiz domāju – kāda velna pēc man jādzer!” Tā nu Lācis vairāk nekā 60 gadu nedzer nekādus stipros dzērienus un jau pāris gadu desmitus atsakās arī no alus, arī Jāņos.
Toties kefīru un paniņas viņš patērē milzīgos daudzumos. No ēdienkartes aptuveni 30 gadu izsvītrotas desas un galerti, gaļu, vēlams, liellopu, pērk Madonā no zināmiem zemniekiem, ēd ļoti daudz pākšaugu, rupjmaizi, cukura vietā medu. Pēdējo baltmaizes kukuli nopircis pirms vairāk nekā 20 gadiem, nelieto ne sviestu, ne margarīnu.
“Brokastīs – putras ar zivi un bagātīgi dārzeņi. Katru dienu vienu līdz divas sarkanās paprikas noēdu,” piebilst Lācis, atzīstot, ka grēko divreiz gadā, kad atbrauc ciemiņi, atved kūciņas un smalkmaizītes. “Ruma kūciņa, o!!! Mīļie, ar kafiju!” Lācis baudā piever acis.
Garīgās intereses un mīlas dzeja
“Veselā miesā vesels gars. Padomju laikā es klusēju, bet Atmodas laikā sāku rakstīt. Tas pozitīvi ietekmē veselību, ja cilvēks var savas spējas izlietot,” uzsver bijušais leģionārs, kurš 21 gada vecumā piedalījies Kurzemes cietokšņa kaujās un bijis viegli ievainots.
Garīgā maize publicistam ir arī grāmatas, to viņa plauktos ir ap diviem tūkstošiem – gan biogrāfijas, gan daiļliteratūra un dzeja: “Es uzskatu, ka Virza ir ģeniāls, Anšlavs Eglītis un citi.” Cits pēc cita sarunā skan latviešu klasiķu mīlas un erotiskie dzejoļi. “Dzeju varētu lasīt 40 minūtes no vietas,” pasmaida Lācis.
