"Mans labākais draugs izrādījās mans brālis!" atklāj britu meitene, kas ieņemta mākslīgās apaugļošanas ceļā. Vai Latvijā tas ir iespējams?
Divi pusaudži – Džordžija Bonda un Džeks Bouvens, abi no Līverpūles, atklājuši, ka ir ne tikai labākie draugi jau daudzus gadus, bet patiesībā brālis un māsa, jo abiem ir kopīgs nezināms tēvs – spermas donors, kas nodevis savu bioloģisko materiālu vietējai spermas bankai. Spermu izmantoja mākslīgās apaugļošanas procesā. Vai tas iespējams arī Latvijā, pētī ģimenes portāls Mammamuntetiem.lv.
Džordžija savā Twitter kontā ierakstījusi, ka viņi abi vienmēr ir jokojuši, lai tik labi viens otru saprot, ka viņiem noteikti ir kopīgs tēvs.
Pēc dažām nedēļām viņu uzzināja, ka viņiem kā mākslīgā apaugļošanās ceļā ieņemtiem bērniem ir tiesības uzzināt medicīniskos datus par viņu spermas donoriem un iespējamajiem brāļiem un māsām.
Džeks vērsās vietējā medicīnas iestādē un atklāja, ka 1998. gadā ir dzimusi viņa māsa, kas izrādījās Džordžija.
Abi jaunieši ir sajūsmā par šo atklājumu un aicina arī citus cilvēkus, kas dzimuši IVF ceļā, izmantot iespēju uzzināt iespējamās radniecības saites. Lielbritānijā likumdošana šādu iespēju paredz bērniem, kas mākslīgās apaugļošanās ceļā ieņemti sākot no 1991. gada 1. augusta. “Brīnumi notiek! Nepalaidiet garām iespēju satikt savus asinsradiniekus,” aicina jaunieši.
Vai šāda situācija, ka, izmantojot viena donora materiālu, Rīgā pēc 20 gadiem satiekas brālis ar māsu, ir iespējama Latvijā?
"Auglības klīnikas MAMA RĪGA” valdes loceklis, jurists Imants Smirnovs skaidro: "Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 5.pants. "Valsts un pašvaldību kompetence seksuālās un reproduktīvās veselības jomā" paredz, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek izveidoti Neauglīgo ģimeņu reģistrs, medicīniskās apaugļošanas reģistrs un dzimumšūnu donoru reģistrs. Pašreiz tādu reģistru Latvijā nav.
Tā kā kopēja donoru reģistra nav, un sistēma netiek regulēta un sistematizēta, iespējas satikties šiem cilvēkiem ir liela.
Tā paša likuma 14.pants. "Medicīniskās apaugļošanas noslēpums", paredz, ka aizliegts izpaust potenciālo vecāku datus dzimumšūnu donoram, kā arī potenciālajiem vecākiem drīkst izpaust tikai informāciju par dzimumšūnu donora ģenētiskajiem un antropometriskajiem (dažādi cilvēka auguma un ķermeņa proporciju mērījumi) datiem. Pats donors vienmēr paliks anonīms.
Vienīgā norma, kas kaut kādā mērā nosaka donora materiāla izmantošanas daudzumu, ir likuma 19.pants., kurā teikts, ka medicīniskās apaugļošanas rezultātā no viena dzimumšūnu donora dzimumšūnām dzimušo bērnu valstī nedrīkst būt vairāk par trim, izņemot daudzaugļu grūtniecības gadījumus.
Ir arī likuma 22.pants par "Paternitātes tiesību neatzīšanu". Tas paredz, ka potenciālajiem vecākiem, viņu vecākiem un aizgādņiem nav tiesību prasīt dzimumšūnu donora paternitātes atzīšanu medicīniskās apaugļošanas rezultātā ieņemtam bērnam. Arī dzimumšūnu donoram nav tiesību pašam atzīt paternitāti vai prasīt paternitātes atzīšanu medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimušam bērnam. Prasīt paternitātes atzīšanu nevar arī dzimumšūnu donora vecāki un aizgādņi.
Tā kā kopēja donoru reģistra nav, un sistēma netiek regulēta un sistematizēta, iespējas satikties šiem cilvēkiem ir liela.
Vai ir kādi risinājumi, lai dzīves gaitā nesatiktos un neveidotu ģimenes cilvēki, kuriem ir viens bioloģiskais vecāks?
Vietējos spermas donorus vietējās klīnikas izmanto maz. Pārsvarā spermas materiāls tiek iepirkts Dānijā, lielākajā spermas donoru glabatavā "Cryos". Attiecīgi viņi paši regulē nosūtītā donoru spermas daudzumu uz vienu valsti.
Šobrīd Latvijā tiek veidots vienots donoru reģistrs. Savulaik tā radīšanai tika izveidota darba grupa Slimību profilakses un kontroles centra paspārnē. Darba grupa savu darbu pabeidza, dokumentu iesniedzot Veselības ministrijā.
Anglijā ir likums, kas paredz iespēju, sasniedzot noteiktu vecumu, noskaidrot iespējamo radniecību, ja bērni dzimuši IVF procesā. Kā ir Latvijā?
Latvijā likums neparedz šādu iespēju.
