Daudzām sievietēm alkohols ir ikdienas norma. Dina: "Lūdzu Dievu, lai palīdz man būt skaidrā"
Vīna glāze vakaros – tas ir daudz vai maz? Kur ir tā smalkā robeža, aiz kuras sākas atkarība? Speciālisti norāda, ka salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes mēdz daudz ilgāk un rūpīgāk slēpt savu alkoholismu. Tāpēc bieži vien viņas arī vēlāk vēršas pēc palīdzības.
Alkoholiķe, kas labi izskatās
Alkoholiķe, kas labi izskatās
Dina uzskata, ka dzeršana ir smags darbs, tas paņem daudz enerģijas. “Un vēl tās briesmīgas paģiras, kas mocīja dienu un nakti! Reizēm naktīs gultā trīcēju un drebēju. Blakus gultai bija nolikta pudele, lai tad, kad sirds stājas, varu iedzert. Man bija paniskas bailes nomirt – it sevišķi no alkohola. Negribēju, lai maniem bērniem būtu kauns par mani – mamma tik daudz dzēra, ka nomira. Kritiskos brīžos lūdzu Dievu, lai šoreiz man vēl palīdz un izvelk. Ja tā notiks, metīšu mieru un vairs nelietošu. Protams, vēlāk šos solījumus aizmirsu un turpināju dzert.”
Par mātes dzeršanu ļoti pārdzīvojuši bērni – divas meitas, kuras lūgušas mammu vairs nedzert. “Tad es nolēmu – labi. Bērnu dēļ pamēģināšu. Atradu Minesotas programmu, kur bija atsevišķa sieviešu nodaļa. Tur bija tādas pašas sievietes kā es, kuras vēlējās nedzert, tomēr nebija gatavas atzīt, ka ir alkoholiķes. Arī es nespēju. Protams, sapratu, ka man ir problēmas ar alkoholu, taču noliegums bija liels. Atrodoties grupā, katrai sievietei bija jāatzīst, ka viņa ir alkoholiķe. Tas man šķita jocīgi – kāpēc man tā būtu sevi jāsauc? Kad beidzot saņēmos un skaļi atzinu, ka esmu alkoholiķe, piebildu: “Kaut tāda esmu, es vienalga labi izskatos.” Uz to saņēmu atbildi, ka izskatīšos vēl labāk, ja nedzeršu. Es piekritu, ka par to der padomāt.”
Dina teic, ka grupā sapratusi kādu būtisku patiesību. “Sapratu, ka neesmu izlaidīga sieviete, jo alkohols – tā ir slimība. Man kļuva daudz vieglāk, jo nemitīgi sevi vainoju, ka esmu nepareiza, slikta un izlaidīga māte. Šī vainas apziņa mani ļoti gremdēja un nomāca.”
