Kā zinātnieki cīnās par Latvijas lašu nākotni

Sarežģīta problēma bez vienkāršas atbildes

Latvijā ir salīdzinoši neliels zivju sugu skaits, un puse no tām atzītas par apdraudētām; jaunākajā Latvijas Sarkanās grāmatas redakcijā to skaits atkal palielinājies. Kāpēc zivīm Latvijas ūdeņos klājas arvien grūtāk? Kā skaidro BIOR Zivju resursu un pētniecības departamenta vadītājs Ivars Putnis, tā ir vairāku nelabvēlīgu apstākļu summa. “Tas nav tik vienkārši, mēs nevaram nosaukt vienu faktoru, kas ir galvenais. Tā drīzāk ir vairāku un dažādu faktoru kombinācija. Mēs dzīvojam tādos platuma grādos, kur situācija nemitīgi mainās. Mainās klimats, un mainās arī vide.”

Klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem faktoriem. Karstākās un garākās vasarās ūdens upēs uzsilst, radot nelabvēlīgus apstākļus aukstūdeni mīlošām sugām. Otrs faktors ir invazīvās sugas. Spilgtākais piemērs ir apaļais jūras grundulis, kas Latvijas ūdeņos pirmo reizi konstatēts tikai 2004. gadā, bet tagad tā nozveja mērāma simtos tonnu un tas veido nopietnu konkurenci vietējām sugām par barību un nārsta vietām. Problēmu sarakstu papildina arī citi faktori: pieaugusī roņu populācija, kas ir dabiski lašu ienaidnieki, skābekļa trūkums Baltijas jūras dziļākajos slāņos un, protams, nemainīgi augstā cilvēka ietekme – upju aizsprostošana, piesārņojums un zvejniecība.

Par ūdeni un tā iemītniekiem jārūpējas gluži kā par jebkuru citu dabas dārgumu. Katrs strauts, upe un jūras līcis ir dzīvības pilns — un šī dzīvība prasa zināšanas, lai to saprastu un saglabātu. Lasis īpaši izjūt cilvēka un klimata ietekmi, kura ceļš no dzidrām upēm līdz plašajai jūrai ir viens no iespaidīgākajiem dabas cikliem.

Taču pēdējos gados lašu populācijas Eiropā un arī Latvijā samazinās. Upēs trūkst piemērotu nārsta vietu, kā jau minēju iepriekš, mainās ūdens temperatūra, un klimata pārmaiņas ietekmē barības ķēdes līdzsvaru. Te talkā nāk zinātne – un BIOR Akvakultūras  inovāciju infrastruktūras centrs.

Šeit, izmantojot modernākās tehnoloģijas un gadu desmitos uzkrāto pētnieku pieredzi, notiek mākslīga lašu atražošana. No rūpīgi atlasītiem vaislas lašiem tiek iegūti ikri, kuri drošos un kontrolētos apstākļos izšķiļas par mazuļiem. Šajā procesā svarīgs ir katrs solis – no ūdens kvalitātes un temperatūras līdz barošanas režīmam un zivju veselības uzraudzībai.

BIOR pētnieki apvienojot bioloģiskās, tehnoloģiskās un inženiertehniskās zināšanas, rada vidi, kas maksimāli pietuvināta dabiskajiem apstākļiem, bet vienlaikus droša un efektīva zivju augšanai. Šajā centrā top arī jauni risinājumi – inovatīvas barošanas sistēmas, ūdens recirkulācijas tehnoloģijas un veselības monitoringa metodes, kas ļauj samazināt riskus un uzlabot izdzīvošanas rādītājus.

BIOR Akvakultūras  inovāciju infrastruktūras centrs * ir vieta, kur zinātne palīdz atjaunot cerību, ka laši atgriezīsies mūsu upēs tikpat spēcīgi kā agrāk.

Laša episkais un bīstamais ceļojums

Lasis ir unikāls ar savu dzīves ciklu – tā ir migrējoša zivs, kas lielāko dzīves daļu pavada jūrā barojoties un augot, bet nārstot atgriežas saldūdens upēs, kurās reiz dzimusi. Šis ceļojums ir pilns briesmu un izaicinājumu. “Lasis ir migrējoša zivju suga – anadromā ceļotājzivs, kas nozīmē, ka tā nārstot dodas no jūras uz saldūdeņiem, uz upēm,” skaidro Putnis.

Šis ceļojums padara lasi īpaši neaizsargātu. Hidroelektrostaciju (HES) aizsprosti un citi šķēršļi daudzas vēsturiskās nārsta upes padarījuši lašiem pilnībā nesasniedzamas. Pat upēs, kurās tie tiek, šīs zivis apdraud nārsta vietu aizaugšana, ūdens kvalitāte un maluzvejnieki, jo nārsta laikā seklumos laši ir viegls mērķis. Dabiskā populācija šo faktoru dēļ ir dramatiski samazinājusies. “Pašlaik populācija ir aptuveni desmit reižu mazāka, nekā tai dabiski veselīgā stāvoklī būtu jābūt,” atzīst pētnieks. Lai gan lašiem ir savi dabiskie aizsardzības mehānismi, piemēram, spēja ierakt ikrus grants ligzdās, pasargājot tos no plēsējiem, ar to ir par maz, lai kompensētu visus pārējos riskus.

Cita ceļotāja stāsts – zutis un tirgus paradokss

Lasis nav vienīgais ceļotājs Latvijas ūdeņos. Vēl dramatiskāks stāsts ir par zuti, kurš, pretēji lasim, migrē no upēm uz Sargasu jūru Atlantijas okeānā, lai nārstotu. Zutis Eiropas mērogā ir kritiski apdraudēta suga, tomēr, kā daudzi pamanījuši, šīs zivis joprojām ir plaši pieejamas, piemēram, Centrāltirgū. Kā tas iespējams?

Ivars Putnis skaidro, ka pilnīgs zvejas aizliegums ir politiski un praktiski sarežģīts lēmums. Daudzas apdraudētās sugas, tostarp menca un lasis jūrā, tiek noķertas kā piezveja, zvejojot citas sugas. Pilnīgs liegums nozīmētu slēgt veselas nozares. Tāpēc tiek noteikti piezvejas limiti, kas ļauj zvejniecībai pastāvēt, bet vienlaikus rada papildu spiedienu uz apdraudētajām populācijām. “Par zuti es uzskatu, ka nākotnē, visticamāk, būtu nepieciešama stingrāka apņemšanās tiešām sugu sargāt,” secina Putnis.

Glābšanas misija: kur ņemt “vecākus” jaunajiem lašiem?

Lai kompensētu dabiskās atražošanās grūtības, jau gadiem ilgi darbojas valsts atbalstīta lašu mākslīgās pavairošanas programma. Zinātnieki noķer pieaugušus lašus, iegūst no tiem ikrus un pieņus, lai kontrolētos apstākļos audzētavās izaudzētu mazuļus, kurus pēc tam izlaiž atpakaļ upēs. Taču nu parādījusies jauna problēma – ir arvien grūtāk noķert “vecākus”. “Pēdējo gadu tendences ir satraucošas, mēs gluži vienkārši nespējam noķert nepieciešamo vaislas zivju skaitu,” stāsta Ivars Putnis.

Līdzšinējās metodes – zveja ar murdiem un tīkliem rudenī, kad upēs ir daudz krītošu lapu un citu sanesumu, vai pat makšķernieku iesaiste – ir laikietilpīga un ne vienmēr dod rezultātu. Tāpēc zinātnieki ir spiesti meklēt efektīvākus risinājumus.

Elektrozveja – cerība zinātnes rokās

Šogad BIOR pētnieki Gaujā plāno testēt jaunu metodi vaislas zivju ieguvei – zinātnisko elektrozveju. Lai gan daudziem šis vārds asociējas ar maluzvejniecību, Ivars Putnis uzsver, ka metodes būtiski atšķiras. “Šajā gadījumā mēs runājam par līdzstrāvu ar kontrolētu stiprumu, kas zivi nenogalina, bet rada muskuļu kontrakcijas un izraisa nekontrolētu kustību, kas ļauj mums zivi noķert. Šis stress, ko mēs radām dzīvniekam, ir diezgan īslaicīgs, un arī audzētavu darbinieki mums saka, ka šī ikru atdeve pēc tam bija ļoti laba.”

Šī metode, kas tiek saskaņota ar Valsts vides dienestu, ļautu mērķtiecīgāk un ātrāk iegūt nepieciešamos dažus desmitus vaislas zivju, saudzējot tās un nodrošinot, ka mākslīgās pavairošanas programma varētu turpināties pilnā apjomā. No tās panākumiem ir atkarīgs, cik daudz lašu mazuļu nonāks atpakaļ Latvijas upēs turpmākajos gados.

Ģenētiskais kods: kāpēc Gaujas lasim jāpaliek Gaujā

Būtisks mākslīgās pavairošanas aspekts ir ģenētiskās daudzveidības saglabāšana. Lašiem piemīt fenomens, ko sauc par “houmingu, proti, tie gandrīz vienmēr atgriežas nārstot savā dzimtajā upē. Gadu tūkstošos katras upes populācija ir pielāgojusies tās specifiskajiem apstākļiem. Tāpēc zinātnieki ievēro stingru principu – nekādā gadījumā nesajaukt dažādu upju populācijas. “Mums ir svarīgi lašus ķert tieši tajās upēs, kur ir plānota izlaišana. Gaujas lasi mēs ķeram Gaujā un pēc tam Gaujā izlaižam. Ja Ventas, tad Ventā. Viens no mūsu mērķiem ir nodrošināt, lai saglabājas populācijas ģenētiskā mainība,” uzsver Putnis.

Arī audzētavās vide tiek maksimāli pietuvināta dabiskajai, piemēram, izmantojot tās pašas upes ūdeni, lai mazuļi pielāgotos apstākļiem, kuros tiem būs jāatgriežas.

Divi glābšanas salmiņi

Lašu populācijas glābšana balstās uz divām galvenajām stratēģijām. Viena ir mākslīgā pavairošana, bet otra, ne mazāk svarīga, ir dabīgo dzīvotņu atjaunošana – nārsta vietu tīrīšana no sanesumiem un aizauguma, kā arī šķēršļu likvidēšana. Mērķis ir panākt, lai lašu populācija atjaunotos līdz “labvēlīgam statusam”, kad tā būtu pietiekami spēcīga, lai pastāvētu pati un varbūt kādu dienu to resursus atkal varētu izmantot arī makšķernieki. Taču līdz tam, kā atzīst pētnieks, vēl ejams garš un sarežģīts ceļš.

* “BIOR” Akvakultūras  inovāciju infrastruktūras centrs izveidots ar Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fonda, EJZAF, līdzfinansējumu.