Mantojuma kultūra: kā saglabāt Latvijas lauku sētu un saticību ģimenē?
Mantojums laukos nav tikai zemesgrāmatā ierakstītas robežas, ēkas vai tehnikas vienības. Tā ir paaudzēs krāta pieredze, tradīcijas, senču veiksmes stāsti, kļūdas un sapņi. Diskusija “Mantojuma kultūra” zemkopju saietā “3 zīles” atklāja, cik sarežģīts un emocionāli piesātināts ir šis jautājums, kurā savijas gan Latvijas vēstures nospiedumi un ģimenes attiecību līkloči, gan skarba ekonomiskā realitāte un nākotnes izaicinājumi.
Vēstures nospiedums: no klejotājiem līdz saimniekiem
Lai saprastu mūsdienu mantojuma izaicinājumus, ir svarīgi atskatīties pagātnē, atgādināja diskusijas moderators – bioloģiskais lauksaimnieks Kaspars Goba. Viņš uzsvēra, ka Latvijas augsne ir ģeoloģiski ļoti jauna – ledājs no šejienes atkāpās tikai pirms 10 000 gadu, un augsne ir laika gaitā uzkrāts, neatjaunojams resurss. Vēl jaunāka ir pati īpašuma un mantošanas kultūra. Goba atgādināja, ka tiesības uz savu īpašumu un iespēja to atstāt bērniem lielai daļai latviešu radās tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā.
Šis īsais vēsturiskais periods, ko pārtrauca okupācija, nav ļāvis izveidoties gadsimtiem senām dinastijām, kādas ir citur Eiropā. “Mums nav Zviedrijas vai Vācijas ģimeņu simtiem gadu veidoto tradīciju,” sacīja Goba, aicinot nebūt pārāk skarbiem pret sevi un saprast vēsturisko fonu.
Divas saimniekošanas sejas: muiža pret viensētu
Diskusijā iezīmējās divi atšķirīgi lauku attīstības modeļi. Viens – lielie lauksaimniecības kompleksi, kas veidojušies uz bijušo muižu zemēm. Šādas saimniecības, pēc Gobas domām, mantojuma ziņā lielas problēmas nerada – tās ir biznesa vienības, ko var pārdot par tirgus cenu, ja ģimenes locekļi nevēlas turpināt saimniekot.
Pavisam cits stāsts ir par tradicionālo Latvijas viensētu. Tā ir vide, kurā vēsturiski veidojusies ne tikai ģimene, bet arī inovācijas. Kā piemēru Goba minēja Dānijas uzņēmumu “Danfoss”, ko radījis vienkārša zemnieka dēls, kurš savā saimniecībā skrūvējis hidrauliskus sūkņus, bet nu tā ir visā pasaulē zināma kompānija. Kaspars Goba uzskata, ka tieši mazās saimniecības ir Latvijas lauku ainavas un kopienas pamats, taču to skaits strauji sarūk. “Kopš neatkarības atgūšanas esam zaudējuši ap 100 000 saimniecību. Es tomēr gribētu redzēt, ka apkārt ir mājas, ir kaimiņi, ir šī kopiena. No tā, ka esmu viens milzīga lauka vidū, es nekļūstu laimīgāks.”
Cilvēciskais faktors: kam atstāt mūža darbu?
Neatkarīgi no saimniecības lieluma centrālais jautājums ir un paliek cilvēks. Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis uzsver, ka mantojuma pamatā ir vēlme, lai mūža darbs paliktu drošās rokās. Vecāki vērtē, kurš no bērniem būs spējīgākais turpinātājs, – vai to nosaka izglītība, degošas acis vai spēja agros rītos celties.
No jaunās paaudzes skatpunkta mantošana ir milzīga atbildība, uzsver Latvijas Jauno zemnieku kluba valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane. “Mēs jau nepārņemam tikai to augsni vai tikai to kūti, mēs pārņemam tradīcijas, vēsturi, savu senču kļūdas, pieredzi, mācības.” Viņa uzskata, ka šajā procesā galvenais ir abpusēja cieņa, proti, jaunajiem ir jānovērtē vecāku ieguldījums, bet vecākajai paaudzei jābūt atbalsta plecam, nevis procesa bremzētājam. Tajā pašā laikā viņa iezīmē sāpīgu tendenci – daudzi vecāki, redzot, cik grūta ir lauksaimniecība, negrib, lai arī bērni piedzīvotu tādas mocības, un pat cenšas atturēt viņus no saimniecības pārņemšanas.
Konfliktu krustceles: kad emocijas ņem virsroku
Vissarežģītākās situācijas veidojas, kad ģimeni sašķeļ iekšēji konflikti. “Amazone grupa” līdzīpašniece Baiba Mikāla dalās savā pieredzē par uzņēmuma augšanu un milzīgo izaicinājumu, kad neviens no trim bērniem sākotnēji neplānoja pārņemt biznesu. “Uzņēmums arī ir kā tavs bērns. Tu saproti, ka tev viņš ir jāpārdod, dabū naudu un sadali visiem bērniem,” viņa apraksta smago izvēli. Kad viens dēls tomēr izlēmis atgriezties, radusies jauna problēma – kā nodot uzņēmumu, neizjaucot to un neizraisot konfliktus starp bērniem.
Zvērināta notāre Inga Dreimane apstiprina, ka šādas situācijas ir viņas ikdiena. Lielākie konflikti visbiežāk rodas starp bērniem no dažādām laulībām, kā arī pagātnē pieļautu kļūdu dēļ, īpaši zemes reformas laikā. Dreimanes aicina ģimenes meklēt profesionālu, neitrālu palīdzību. “Notārs redz situāciju no malas un var palīdzēt ieraudzīt lietas pilnīgi no cita skatpunkta. Zelta likums skan – mīliet savus bērnus ar sirdi, bet lēmumus pieņemiet ar galvu un prātu.”
Paaudžu sinerģija un nākotnes risinājumi
Neraugoties uz grūtībām, risinājumi pastāv, un tie meklējami paaudžu sadarbībā. “ALTUM” valdes loceklis Jēkabs Krieviņš norāda, ka aiz katra veiksmīga uzņēmuma stāv viens cilvēks, kurš to visu iesāka un “pacēla, taču šodien panākumu atslēga ir sinerģija, kur vecākās paaudzes pieredze apvienojas ar jaunākās paaudzes spēju plānot un pārvaldīt riskus. Tam piekrīt arī Baiba Mikāla, uzsverot, ka jaunā paaudze nāk ar citu, pragmatiskāku pieeju, jo emocionālā piesaiste reizēm traucē pieņemt pārdomātus un racionālus lēmumus.
Tiek meklēti arī sistēmiski risinājumi. Mārtiņš Cimermanis ierosina veidot valsts zemes fondu līdzīgi kā Vācijā, kas varētu pārņemt saimniecības bez mantiniekiem, saglabājot tās kā vienotu veselumu un vēlāk nododot jaunajiem, izglītotajiem lauksaimniekiem. Jēkabs Krieviņš apstiprina, ka “ALTUM” Zemes fonds jau tagad var palīdzēt jaunajiem zemniekiem iegādāties zemi, taču veselas saimniecības pārņemšanai pagaidām pastāv juridiski šķēršļi.
