
Latvijas lauku nākotne: starp iesīkstējušiem mītiem un jaunās paaudzes realitāti

Latvijas lauksaimniecība atrodas krustcelēs. Kamēr tehnoloģijas attīstās un saimniecības kļūst modernākas, nozare saskaras ar fundamentālu izaicinājumu – paaudžu nomaiņu un spēju piesaistīt jaunus, enerģiskus cilvēkus. Kāpēc jaunietis no pilsētas neapsver karjeru lauksaimniecībā, un ar kādām grūtībām saskaras tie, kas šo ceļu tomēr izvēlas? Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) rīkotājā zemkopju saietā “3 zīles” par šo tēmu diskutēja nozares eksperti.
Stereotipu slogs – smags darbs, zems prestižs?
Viens no lielākajiem šķēršļiem ir nozares tēls, kas daudzu prātos joprojām saistās ar novecojušiem priekšstatiem. Kā atzīst Latvijas Stādu audzētāju biedrības priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš, pilsētnieku vidū valda daudz stereotipu, un jālauž tie būs vēl ilgi. Dominē iedomas, ka lauksaimniecība ir fiziski ļoti smags un slikti atalgots darbs. Viņš gan uzsver, ka tā ir tikai daļa patiesības, jo mūsdienās, gudri saimniekojot, laukos var dzīvot ļoti labi. “Ja tev ir galva uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas, principā tu vari ļoti labi dzīvot, strādāt, augt un baudīt laukus.”
Tomēr šo stereotipu laušana prasa milzīgu darbu, jo tie bieži vien tiek nodoti no paaudzes paaudzē. LLKC Klientu apkalpošanas un atbalsta daļas vadītāja Terēze Riekstiņa, kura ikdienā strādā ar lauksaimniekiem un pati ir uzņēmēja, uzsver ģimenes lielo lomu “Lauksaimniecība lielākoties ir ģimenes bizness, kur sastopas divas sistēmas – ģimenes sistēma un biznesa sistēma. Tieši ģimenē veidojas pirmie priekšstati. Vecāki, paši saskārušies ar grūtībām, bieži vien cenšas bērnus pasargāt, neapzināti radot negatīvu fonu ap darbu laukos. Psiholoģiski mums, no vienas puses, gribas bērnus pasargāt no grūtībām, bet, no otras puses, attīstība nav iespējama, ja mums nav grūtību.” Viņa aicina vecākus savus bērnus ne tikai sargāt, bet arī rādīt grūtības un palīdzēt viņiem tās pārvarēt.

Sociālie tīkli kā cīņas lauks – jaunās saimnieces stāsts
Spilgtu piemēru stereotipu laušanai rāda jaunā saimniece Beatrise Laimdota Pastare no z/s “Aitlanderi”. Viņa savu ikdienu aktīvi atspoguļo sociālajos tīklos, un Beatrises pieredze daudziem ir kļuvusi par iedvesmas avotu. Tomēr arī viņai nākas saskarties ar aizspriedumiem. “Lielākoties saņemu kritiku par to, ka esmu meitene, blondīne, ar lakotiem nagiem. No sērijas – sievietei tas nav jādara,” viņa atklāj.
Beatrise apzināti izvēlas rādīt citādu realitāti – nevis spožus panākumus ar jaunāko tehniku, bet reālu, dažkārt grūtu darba procesu. Viņa kritizē sociālajos tīklos dominējošo pieeju, kurā tiek demonstrēta tikai liela un dārga tehnika, un uzskata par savu misiju parādīt, ka sākt var arī pieticīgāk. “Tu vari sākt ar Belarus un pēc tam izaugt līdz Claas vai citam dārgam traktoram.” Viņas stāsts apliecina, ka viens autentisks piemērs var būt daudz iedarbīgāks par jebkuru valsts kampaņu.

Zeme, nauda un pilsētnieka dilemma
Ja ģimenē mantota saimniecība paver durvis uz nozari, tad jaunietim no malas tās bieži vien ir slēgtas. Mazpulku vadītāja un zemniece Gundega Jēkabsone uzdod retorisku, bet ļoti būtisku jautājumu: “Vai ir iespēja jaunam cilvēkam ienākt lauksaimniecībā, ja viņam nav šī zemes mantojuma un ģimenes miljona, ko ieguldīt?” Šis ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Viņa novērojusi, ka ir jaunieši no pilsētnieku vides, kuri gribētu būt lauksaimnieki, taču starta kapitāla un zemes trūkums ir nepārvarams šķērslis.
Pat ja jaunietis pārvar šo barjeru, viņu sagaisa nākamais izaicinājums – pilsētas un lauku vides atšķirības. Beatrise Pastare ir skeptiska: “Es pateikšu godīgi, ka jūs pilsētas jaunieti nedabūsiet uz laukiem. Es varu filmēt, kādu saturu gribu, jūs viņu te nedabūsiet.” Viņa uzskata, ka jaunietis, kurš dzīvojis un audzis Rīgā, pabeidzis Rīgas ģimnāziju, visticamāk, neizvēlēsies ceļu uz laukiem.
Taču Gundega Jēkabsone tam pilnībā nepiekrīt, tieši pilsētniekos saskatot lielu potenciālu. Viņasprāt, tieši viņi bieži vien atnes inovācijas. “Šie jaunie cilvēki ienāk ar svaigu skatījumu, viņi nezina, kā vecāmamma darīja. Viņi kļūdās, bet ienāk ar savām inovācijām, citu skatījumu, ienes laukos svaigas vēsmas.”

Valsts atbalsts un koordinācijas trūkums
Lai veicinātu jauno lauksaimnieku ienākšanu nozarē, pastāv dažādi atbalsta mehānismi. Terēze Riekstiņa uzsver, ka situācija ir daudz labāka nekā pirms 20 gadiem. “Ir daudz atbalsta pasākumu, pakalpojumi, konsultanti, kas var palīdzēt – mentori, inkubatori.” Viņa iedrošina jaunos uzņēmējus nebaidīties un izmantot palīdzību, jo pats nekad visu procesu nevar redzēt. Tomēr problēma slēpjas komunikācijā un koordinācijā.
Andrejs Vītoliņš ir kritisks par nozares sadrumstalotību. “Lauksaimniecībā kopumā ir ļoti daudz apakšnozaru un katra kaut ko cīnās. Kur ir koordinētība? Kur ir, nu, pieņemsim, vienots PR?” Viņš norāda, ka dažādas organizācijas darbojas katra par sevi un informācija par pieejamajām iespējām bieži vien nesasniedz mērķauditoriju. Spilgts piemērs – viņš pats, būdams nozares iekšienē, par dažām LLKC piedāvātajām iespējām uzzināja tikai konferencē.

Arī Zemkopības ministrija apzinās savus komunikācijas trūkumus. Kā atzīst ministrijas pārstāvis Jānis Šnakšis, politiķu vai ierēdņu uzrunas jauniešus nespēj aizsniegt. “Ja viņus uzrunā ministrs vai ministrija, godīgi sakot, es domāju, ka tas, iespējams, nav labākais veids. Daudz efektīvāki ir pašu jauniešu veidoti stāsti, kas parāda reālo dzīvi. Jo vairāk jauniešu stāstītu par to, jo vairāk tas pievērstu arī citu uzmanību.”