Ūdensdzīvnieku otrā iespēja. Pasaulē pirmā mājdzīvnieku saudzētava tapusi tepat Čiekurkalnā
Pirms septiņiem gadiem kāds parkā Torņakalnā bija izmetis bruņrupuci. Rāpulim paveicās, viņu atrada, nosauca par Troju, un rupucis pamazām savilka sev līdzi citus ūdens iemītniekus. Tā aizsākās biedrība “AkvaRiga”, vienīgā šādu mājdzīvnieku saudzētava ne tikai Latvijā, bet pat visā Eiropas Savienībā.
Čiekurkalnā, Dzīves kvalitātes un dizaina institūta “Viskaļi” pagrabstāvā, tapusi patversme, kur šos dzīvniekus uzņem, vajadzības gadījumā ārstē, stāsta citiem, kā par viņiem pareizi rūpēties. Visu šo saimniecību aprūpē Edvards Siliņš ar sievu Kristiānu.
Atrasts Torņakalnā
Edvards ir ieguvis biotehnologa izglītību Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžā. 2018. gadā, kad viņš studēja pirmajā kursā Latvijas Universitātē biologos, kursabiedri parkā Torņakalnā atrada bruņrupuci un jautāja, vai kāds var tam dot mājas.
“Man vēl nekad nebija bijis ūdensdzīvnieks, un izlēmu – labi, jādod tam mājas! Tad mēs strauji sākām mācīties par ūdens dzīvniekiem, saprast, ko varam. Pirmajās dienās Troja dzīvoja bļodā, pēc nedēļas ieguva 300 litru akvāriju,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” atceras Edvards. Vārdu Troja ieguva pēc savas pirmās mītnes – ap bļodu bija sabūvētas augstas plēves sienas, lai naktī neizlien ārā. Toreiz vēl nešķita, ka tas ir sākums kam lielam.
Laikam ritot, Edvards saprata, ka vēlas darīt kaut ko savu, augstskolu pameta, bet tapa “AkvaRiga”, reģistrēta pirms pieciem gadiem. “Vairums dzīvnieku nāk no saimniekiem, kuri vairs nespēj par tiem parūpēties. Mīlulis ir saslimis, un cilvēks nezina, ko darīt, vai saimnieks brauc projām uz citu valsti un nevar ņemt līdzi, vai arī zooveikalā samelots un zivtiņa vai rupucis no diviem centimetriem izaudzis līdz 40 centimetriem,” stāsta Edvards.
Japāņu karpa Mārupītē
Diemžēl ir gadījumi, kad pamet ne tikai kaķus vai suņus, bet arī šādus dzīvniekus, no mazām zivtiņām burkā kāpņu telpā līdz lielajai, skaistajai draudzenei Mirdzai, 70 centimetru garajai koi karpai, kura atrasta pērn aprīlī Bieriņos, Mārupītē.
Par Mirdzu paziņoja vietējie iedzīvotāji. Koi karpas ir selekcionētas Japānā, kur tās ir veiksmes un bagātības simbols. Tās ir aukstummīlošas zivis, parasti izaug ļoti lielas un var dzīvot ilgi. Tomēr Mārupītē Mirdza nebūtu ilgi izturējusi, vide nav piemērota, bija deformēta mugura, žaunu problēmas un iekšējie parazīti, bet pamazām zivs izārstēta.
Te katram iemītniekam ir savs stāsts, bieži vien dramatisks. Skaistais varavīksnes krabis Mākonis bija pamests dzīvoklī viens pats veselu mēnesi – izīrētāja bija aizbēgusi, un vēžveidīgo atveda mājokļa saimniece. Krabis atradās smieklīgi mazā akvārijā, ūdens smirdēja pēc cigaretēm. Tagad Mākonis jūtas ļoti labi, pāris reizes jau nomainījis čaulu, nevis mājvietu.
Žokļa protēze bruņrupucim
Edvards mūs iepazīstina ar 20 gadu veco sarkanausu bruņrupuci Zigi, kurš agrāk dzīvoja akvārijā restorānā un ēdis ļoti neveselīgi – barots pat ar frī kartupeļiem.
“Bruņrupucim jādod specializēta barība un ik pa divām trim dienām arī svaigi dārzeņi – salāti, gurķi, burkāni, paretam var piedāvāt ābolu un sezonāli kādreiz arī ķirbi,” skaidro Edvards. Bruņrupucim ļoti patīk, ja pakasa muguru – uzreiz zem bruņām ir mugurkauls, un rupucis ļoti labi jūtot visam līdzi. Tagad tam piecreiz dienā acī jāpilina antibiotikas.
Populārākais rupucis ir Misisipi ūdensbruņrupucis Cēzars – jo pēdējo desmit gadu laikā tam bijuši pat četri saimnieki, un aprūpe nav bijusi veiksmīga. Pa šo laiku diemžēl Cēzaram pat lauzts žoklis un traumēta acs. Ziedojumu akcijā savākts 400 eiro, un veikta žokļa rekonstrukcija – grieza nost, lika akrila protēzi, un viss normāli atauga vietā, cik vispār iespējams. Tagad Cēzars beidzot spēj normāli paēst, pazudis diskomforts un arī paniskās bailes no cilvēkiem.
“Iepriekš, līdzko kāds iegāja telpā, viņš uzreiz sāka panikot, triekties stiklā, mēģināt rāpties ārā, bija ļoti bailīgs. Tagad ir ļoti mierīgs, pilnīgi nemaz neuztraucas. Daudziem šķiet smieklīgi, ka bruņrupucis var panikot, tas taču ir lēns dzīvnieks. Taču ar ūdens bruņrupučiem ir gluži pretēji – līdzko izlemj, kurp doties, ir mežonīgi ātri un ļoti labi rāpjas. Tādēļ noteikti ir arī populārā multene par bruņrupučiem nindzjām,” spriež Edvards.
Bruņrupučiem vajag ļoti lielu siltumu, vairumam sugu pat 31 grādu. Ultravioletās gaismas jeb UVB spuldze ir obligāta, jāmaina ik pēc deviņiem mēnešiem, tā nepieciešama kalcija vielmaiņai, citādi bruņrupuča mūžs ļoti samazinās. Tomēr svarīgi nopirkt pareizo spuldzi, Cēzaram tieši nepareiza apgaismojuma dēļ varēja deformēties žoklis, bet bruņrupuču meitenei Pāvilai parādījās kupris.
Zivis pāraug akvārija izmērus
Zaigojošās haizivis pašlaik ir apmēram 40 centimetru garas, bet zooveikalā solīts, ka būs tikai desmit centimetru. Izauga divreiz lielākas, sāka triekties akvārija stiklā, uzsita sev pat brūces. “Līdzko saimniecei paskaidrojām, ka izaugs pusotru metru garas, tā cilvēki īsti vairs nevarēja savus dzīvniekus pilnvērtīgi aprūpēt, un tāpēc tās tagad mīt pie mums,” rāda Edvards.
Pirms tam haizivīm bija pavājināta imunitāte, mocīja baktērijas, gandrīz puse ādas nogāja no ķermeņa, bija redzams pat muskulis. “Sadarbojāmies ar veterinārārstu, divreiz dienā vajadzēja ņemt no akvārija ārā, bet šīs zivis mežonīgi lec. Vajadzēja lietot narkozi, lai viegli aizmieg, nosusināt to vietu un uzsmērēt antibakteriālo krēmu, lai sadzīst. Ar narkozi zivīm ir grūti, var strauji apstāties elpošana, un tad jānes atpakaļ uz akvāriju, lai atkal sāk strauji elpot. Tagad viss kārtībā un gandrīz neko vairs nevar pateikt,” priecājas Edvards.
Veikalnieks sarīko dabisko atlasi
Šis gadījums liecina, ka zooveikaliem ne vienmēr var uzticēties. Citā akvārijā peld oranžas zivis – papagailcihlīdas. Saimniece sazinājās, kad tās sāka slimot, dažas aizgāja bojā – radās caurumi galvā. Edvards atminas: “Mēs mēģinājām palīdzēt izārstēt, jo tas ir viens no mūsu primārajiem darbiem – piedāvāt bezmaksas konsultācijas. Cik varēja, tika izārstētas, un pateicām saimniecei, ka vajadzēs vēl četrus šāda izmēra akvārijus. Ne katrs spēj mājās uzstādīt četrus 500 litru akvārijus, un mums tām vajadzēja dot mājas.”
Edvardam ir atbilde, kādēļ tā notika – zooveikala īpašnieks zivis pārdevis pēc dabiskās atlases principa: “Līdzīgi kā iestūķēt trīs suņus būrī un cerēt, ka kāds izdzīvos.” Pircējai arī piedāvāts, ka par samaksu ik trīs mēnešus nāks tīrīt akvāriju, jo pašam to darīt ir ļoti grūti. Edvards turpretim skaidro, ka tīrīt vienu akvāriju nav ļoti grūti, tas jādara vienreiz nedēļā, filtrs reizi mēnesī, citādi zivis sāks slimot. Diemžēl Latvijā Edvarda vērtējumā nav neviena akvāriju veikala, kas adekvāti rūpējoties par dzīvniekiem.
Aptieka zivīm
“AkvaRiga” ne tikai neliedz padomu, bet dara to ar prieku. “Zooveikalā īsti nevar pastāstīt neko, izņemot mēģināt pārdot kādu produktu,” Edvards ir visai kritisks. “Dažreiz cilvēki vēlas pie mums konsultēties, lai pārliecinātos. Iepriecina, kad mums jautā un mēs varam pateikt – nē, šis kalcijs, kas reklamēts bruņrupucim, ir toksisks, to nedrīkst dot. Kaut gan tas ir bruņrupuča formiņā un rakstīts, ka paredzēts šiem dzīvniekiem.”
Un ar ko zivis ārstē? “Tie ir specifiski medikamenti, gan Latvijā, gan Eiropā diezgan grūti dabūt. Dažreiz arī pašiem jāgatavo. Ārstēšanā izmantojam arī jūras sāli – var ārstēt, ja tās ir saldūdens zivis, magnija sulfāts ārstē pret caureju un gaisa sarīšanos. Zivīm un citiem ūdens dzīvniekiem ir simt un viena slimība. Ar skrāpējumiem tikt galā ir visvieglāk, bet nejauki ir, piemēram, tārpi, citi parazīti vai bakteriālas infekcijas, tad īpaši jācenšas.”
Aicina uz ekskursijām
Saudzētava piedāvā arī ekskursijas 10 līdz 15 cilvēku grupām, nāk arī bērni. Te var uzzināt daudz jauna un pārsteidzoša. Vai zinājāt, ka zivis spēj izmantot darbarīkus? Dažas sugas koraļļu rifos sit gliemenes pret cietām virsmām, lai tās atvērtu, cihlīdām akvārijā patīk izraut ārā augus, kaut ko pārkārtot vai pārbīdīt akmeņus.
“Mūsu ilgtermiņa mērķis ir ļoti ambiciozs – tēmējam kļūt par pirmo humāno ūdens mājdzīvnieku saudzētavu arī pasaulē,” uzsver Edvards. AkvaRiga ir ļoti pateicīga par ziedojumiem, bet Edvards ar sievu joprojām iegulda apmēram pusi no līdzekļiem. Tas viņiem ir mīlestības darbs, kaut ļoti laikietilpīgs un grūts darbs, tāpat arī nemitīgi jāizglītojas.
Elektrība pat 600 eiro mēnesī
Komandā ir arī ļoti entuziastiskā mikrobioloģe Agate Auzāne, pāris brīvprātīgie palīdz ar transportu, uzkopšanu, konsultē bijušie zoodārza darbinieki. Telpas nav ļoti lielas, un ir doma par paplašināšanos, bet tas prasa lielus līdzekļus.
“Fonds “Sofi” mūs atbalstīja, nopirka dažus akvārijus un statīvus – tā ir ļoti liela summa. Sakrāt ir ļoti grūti, arī rēķini jāmaksā. Elektrība ir dārgākais prieks, visdārgākajā periodā tie ir 600 eiro mēnesī. Bet šeit mīt tropiskie dzīvnieki, un vajadzīgs siltums un gaisma. Mums ir daudz pastāvīgo ziedotāju, visiem sirsnīgs paldies! Ļoti gribam pateikt paldies Dženai Andersonei un Oksanai Ivļevai, bet kaut vai cilvēks ziedo vienu eiro, esam ļoti pateicīgi,” piebilst Edvards.
