FOTO: radīta vudū lelle un daudzi citi mošķi - programmētājs Kaspars brīvo laiku pavada tamborējot

No kurienes esi?

Ja man jāsaka, no kurienes es esmu, es parasti saku: Krāslava – Nereta – Rīga. Tās ir trīs vietas, kas mani ietekmējušas un kurās esmu dzīvojis, un ar kurām man joprojām ir saikne. Šobrīd vairāk kā 16 gadus dzīvoju Rīgā.

Kāda izskatās tava ikdiena?

Mana ikdiena ir visai saspringta. Man ir divas mazas meitiņas, tāpēc laiks tiek veltīts ģimenei. Darbojos improvizācijas teātrī, tam es veltu ne mazums laika. Tamborēšanai es pievēršos vairāk, kad piedalos konkursos, šovos, tad es koncentrējos un veltu tam papildus laiku. Ikdienā tam pievērsties nesanāk tik daudz, cik gribētos. Tamborēju, kad vien iespējams transportā, vakarpusē pirms gulētiešanas. Rīta steigā un jezgā tam nesanāk laika. Tomēr pēdējie notikumi un konkursi mani ir iedvesmojuši radīt jaunus tēlus.

Kāpēc izvēlējies tieši šādu hobiju? 

Viss sākās ar to, ka mana mamma ir adītāja, apkārt man bija daudz dziju, dažādas tekstūras. Viss noteikti mani ļoti iespaidoja un man iepatikās. Bērnībā man bija maza plastmasas bundžiņa ar šķīstošo tēju, kuru pamazām sāku piepildīt ar tamborētiem tārpiņiem. Tie bija vienkārši darbiņi, ko varēju uztaisīt. Vēlāk sāku kombinēt visdažādākās krāsas, skatīties, kā tās izskatās, un eksperimentēt. Tieši no šiem pamatiem viss arī sākās.

Pamazām viss attīstījās līdz tam, ka izdomāju, ka varu uztaisīt, piemēram, divus apļus, sašūt tos un piepildīt ar dzijas gabaliņiem. Tādā pašmācības ceļā es nonācu līdz tam, ka varu izveidot rotaļlietas. Lai gan pasaulē to dara ļoti daudzi cilvēki un ir konkrēts mākslas virziens – amigurumi. Bet pats, internetā nelienot iekšā, līdz tam es aizdomājos savā veidā.

Kāpēc tieši monstri – lelles, nevis šalles, segas, vestes vai somas?

Nezinu, laikam tā ir mana fantāzija, kas mani piesaista. Man patīk zīmēt dažādus mošķus, un bērnībā skatījos multfilmas – visus Pokemonus, Digimonus un tamlīdzīgas lietas, kas mani aizrāva. Bet, runājot par to, kāpēc turpinu tamborēt mošķus, tie mani ļoti iedvesmo. Es tos tamborēju improvizētā veidā un bieži vien nezinu, kādi tie beigās izskatīsies. Tādēļ es daudz eksperimentēju lelles radīšanas procesā, mainot krāsas, dziju, formas un miljoniem reižu pārdomājot, kā lelle izskatīsies. Es nebaidos arī no tā, ka tā var pilnībā transformēties. Tad beigās, kad tas darbs ir gatavs, man pašam pārsteidz lelles izskats. Es ne tikai gribu uztaisīt monstru, bet arī izbaudu radošo procesu, kamēr to veidoju.

Tas viss sākās ar tamborēšanu priekš sevis. Esmu redzējusi, ka tu arī tās pārdod.

Jā, sāku tamborēt sev, bet, protams, es tos tik daudz uztaisīju, ka vairs nebija vietas, kur tos visus turēt, it īpaši lielāka apjoma lelles. Nācās piedāvāt citiem cilvēkiem, gan dāvināt, gan pārdot  Ziemassvētku tirdziņos. Man ļoti patīk tirdziņos parunāt ar cilvēkiem, redzēt smaidus un iedvesmas dzirkstis citu acīs – tā ir sava veida prieka dalīšana (smaida).

Noteikti esi uztamborējis ļoti daudz monstru. Cik apmēram? Kur tie visi ir?

(Nopūšas) Tas skaits jau ir tik liels, ka man ir ļoti grūti pateikt. Te atkal es varu tikai fantazēt un iedomāties, bet pavisam noteikti ir vairāk kā 1000. Es nebrīnītos, ja kopumā uztaisīto skaits jau ir sasniedzis 2000 līdz 3000, ja mēs ieskaitam arī visas maziņās lelles. Tās lielās, iespaidīgās lelles nav tik daudz – tās varētu būt ap 100.

Kur nu kura ir nonākusi – pie sabiedrībā zināmām personām, draugiem, ģimenes locekļiem un dažādiem cilvēkiem, kas mani sastapuši tirdziņos.

Vai ir kādi monstri, kas ar tevi ikdienā ceļo kopā?

Dažkārt es uztaisu kādu atslēgas piekariņu. O! Man mašīnā ir vudū lelle piekārta zem spoguļa, tā mani vienmēr sagaida. Kaut kā esmu pieradis, ka tā tur ir. Reizēm esmu pie mugursomas kādu mošķīti pielicis. Ja kāds iespaidīgāks ir uztaisīts, tad bieži vien es kolēģiem esmu aiznesis parādīt. 

Kāpēc tieši vudū lelle? Vai ir kāds īpašs iemesls?

Tāda īpaša iemesla nav, man tā vienkārši patīk, tās izskats un izmērs bija ļoti atbilstošs, lai es piekārtu zem spoguļa mašīnā. 

Kāds ir tavs mīļākais uztamborētais monstrs un var būt arī ne tik mīļš?

Man ir maisiņš ar iesāktajiem projektiem, un, kad ir laiks, es tajā ieskatos un kaut ko paturpinu. Es ceru, ka nonākšu līdz brīdim, kad visi projekti būs pabeigti. Kura ir tā mīļākā, ir ļoti grūti atbildēt. Ar katru jauno, kuru uztaisu, tur ir tas jaunradīšanas medusmēnesis, kad tev ir kaut kas jauns radīts, tīri tā fakta dēļ tā varbūt vairāk iekrīt sirdī. Protams, ir arī tāda maza sāpīte pēc tam no tām atvadīties, jo vairāk es tās neredzēšu. Man arī nav interesanti veidot vēl tādās pašas.  

Mākslā var izpaust savas emocijas, domas, pārdzīvojumus un runāt par sociālām problēmām. Vai esi pamanījis, ka tavas sajūtas, ikdienas pārdomas vai pārdzīvojumi tiek atspoguļoti tavos monstros?

Es neteiktu, ka gluži tādus emocionālos pārdzīvojumus, vai kaut ko specifisku esmu atspoguļojis savos tamborējumos. Radot pašus monstrus, es esmu cīnījies ar stereotipu, ka visiem vajag pūkainus zaķīšus un smaidīgus lācīšus. Īstenībā bērniem acis deg par visiem šiem mošķīšiem — ar izņemamām acīm, garām mēlēm, lieliem zobiem un visdažādākām grimasēm. Manuprāt, tas ir forši, jo tas mani atšķir no pelēkās masas. Turklāt es nekad neesmu uzskatījis, ka lellei jābūt pilnīgi perfektai – man ir viens goblins ar vienu roku. Arī tur es spēlējos ar stereotipiem, ka ne visam jābūt simetriskam un perfektam.

Hobiji spēj iedvesmot cilvēkus citādāk skatīties uz dzīvi. Vai tavs hobijs tevi iedvesmo skatīties uz pasauli no cita skatapunkta?

Tas iet roku rokā ar to, kāds es esmu. Man ļoti patīk improvizēt. Improvizācijas teātris ir mans "es." Ar lellēm es arī improvizēju — varu ar tām paākstīties, paspēlēties ar meitām.

Ja es pieķeros hobijam, man patīk to izzināt no A līdz Z, eksperimentēt un atrast savu elpu tajā. Tā ir radošā apsēstība. Ja man ir vīzija, ko es gribu pabeigt, tad manī iekšā dīdās velniņš, kas vēlās atrast laiku, lai to pabeigtu un redzētu gala rezultātu. Un tad ir tā mentālā iespringšana līdz es nonāku līdz gala rezultātam (smejas).

Vai ir plāni vairāk apvienot improvizāciju ar tamborēšanu, ne tikai improvizējot tamborējot?

Es domāju, ka tas ceļš man pamazām sāk kļūt arvien skaidrāks. Vairāk parādās kaut kādas iestrādnes un iespējas. Esmu piedalījies pāris konkursos, kur es esmu gājis tajā virzienā, kur es esmu lelles jau iesaistījis, principā dažādu žanru priekšnesumos, un tad es redzu potenciālu tajā visā.

Nezinu, vai tieši improvizācijā, tas man vēl ir jāizzina, jo tur ir savi riska elementi. Tomēr vairāk iepazīt leļļu teātra pasauli, to gan es esmu apņēmies. Došos uz divu dienu meistarklasi, kur pasniedzēji būs no ārzemēm. Līdz ar to tas būs radošais izaicinājums, kā savā performancē izmantot lelles arī uz skatuves. Vai arī apdomāt, kā mošķiem nonākt līdz izrādēm, kur citi leļļu meistari ar tām darbojās. 

Vai veidot lelles priekš teātra izrādēm?

Jā, tas gan būtu nākamais izaicinājums. Man nepatīk radīt konkrētu vīziju. Ja man jārada kaut kāda zivs, tur beigās var sanākt mošķis. Bet ja ir izrāde, kurai kaut kas tāds derētu, tāds radošais plūdums arī lelles izskatā, tad es būtu ļoti priecīgs un noteikti kaut ko tādu radītu. 

Vai nākas saskarties ar negatīviem komentāriem par to, ka tamborē? Kā ar tādiem tiec galā? 

Jā, visas dzīves gājumā ir bijis arī negatīvais aspekts -  citu cilvēku komentāri, viedokļi par to. Bet neapšaubāmi ir pozitīvo komentāru pārsvars. Tie negatīvie ir tik, cik melns aiz naga. Lielākie dēmoni, ar kuriem nācās cīnīties, bija paša domas un izveidotie stereotipi. Tīņa vecumā, kad meitenes sāk interesēt, un arī pēc tam vēl, kad kaut kādas attiecības sāc veidot – sāc uzdod sev jautājumus, vai uz tevi sieviete skatīsies jocīgi, ka tu tamborē un ar dziju nodarbojies, kas pašam likās varbūt tāds sievišķīgs darbošanās veids. Bet pēc tam es tiku galā ar tām muļķīgajām domām un redzēju, ka ir milzīgs atbalsts no cilvēku puses. Es vairāk guvu smaidus, nekā kaut ko negatīvu, tāpēc ar to visu vispār tiku galā pilnīgi labi. Man tagad ir prieks, jo es arī saprotu, ka ir muļķīgi tā domāt, ka kaut kas ir tieši paredzēts sievietēm vai vīriešiem, tam nevajadzētu bremzēt tevi uz sasniegumiem vai vēlmēm pamēģināt kaut ko.

Vai tev ir kāds iedvesmas vārds tiem, kuri gribētu sākt tamborēt, bet nav pārliecināti ar ko sākt, cīnās ar stereotipiem? 

Pirmkārt, man būtu aicinājums jebkādus stereotipus gan pašiem lauzt, gan neieslīgt citu kaunināšanā, ja kaut kas neatbilst jūsu pasaules modelim, it īpaši, ja tas ir kaut kas radošs, un vispār nekādu kaitējumu nenodara, vai ne?

Ja gribas tamborēt, ir dikti un daudz pieejami materiāli internetā, kā to darīt, bet viss ko vajag īstenībā ir tamboradata un dzija, un sākt eksperimentēt. Vismaz es sāku eksperimentējot. Nebaidīties, ka gala rezultāts sākumā nav tāds, kādu esi iecerējis. Noteikti, lai nonāktu līdz kaut kādam kvalitātes līmenim, būs daudz un dikti jākļūdās un par tām kļūdām jāpriecājas.

Mūsdienās viena no lielākām problēmām ir vēlme būt tagad un tūlīt topā, bet, lai sasniegtu virsotni, ir nepieciešams tomēr ilgs ceļš, dažādi pārdzīvojumi un šķēršļi, kurus jāpārvar, un tikai tad tu vari izveidoties par to, kas tu esi. Iegūt konkrētu stilu, raksturu, un tas ir jebkur.