Kāpēc Lieldienu galvenais simbols ir ola, un kāpēc tās jākrāso?

Senajos tekstos rodama atbilde uz mūžseno jautājumu: kas bija pirmāk - putns vai ola? Senidiešu svētajos rakstos viss ir hronoloģiski aprakstīts: vispirms Visa pirmsākums jeb Visuma gars Brahmans radīja ūdeni, tad viņš tajā ielaida savu sēklu (spermu), no kuras radās zelta ola. Un no tās pēcāk izšķīlās Visuma Valdītājs Brahma. Lūk, viss tik vienkārši!

Senie indieši: pirmā bija Lielā Ola, nevis putns

Olas mistisko nozīmi cilvēki meklēja un saskatīja jau sirmā senatnē. Senajos vēdiskajos rakstos melns uz balta rakstīts: 

„Saprāts izveidoja Olu, un Visuma Valdītājs pats bija tajā kā Brama (arī Brahma - hindu mitoloģijā augstākā dievība un Visuma radītājs). Šai olā bija ietverti kontinenti, jūras un kalni, planētas un to padotie, dievi, dēmoni un cilvēku dzimta”.

Taisnības labad gan jāsaka, ka bija arī ļaudis, kuri bija pārliecināti, ka pirmais tomēr bijis putns. Piemēram, saskaņā ar asīriešu - babiloniešu leģendu, Pasauli balodis izperēja no gigantiskas olas, kuru kāds bija iedējis Eifratā.

Olas jau izsenis simbolizēja auglību un jaunas dzīvības rašanos. Tādēļ tās arī tika izmantotas seno ēģiptiešu, persiešu un romiešu pavasara svētkos.

Lai nu kā, bet Lieldienu olas ir saistītas ar seniem pavasara kultiem, un tās lieto, lai veicinātu veselību cilvēkiem un lopiem, pasargātu viņus no dažādām nelaimēm. Par to liecina arī latviešu tautas ticējumi, kā, piemēram, „kad Lieldienu olām labi čaumala atlec, būs labi lini” vai „kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgu mūžu.”

Kristieši piesavinās pagānu simbolu – auglības olu

Kristīgā baznīca ir tikai pielāgojusies pagānu tradīcijām un iekļāvusi olas simbolu arī savā rituālā. Otrajā gadsimtā kristieši pievērsa uzmanību faktam, ka viņu svētki sakrīt ar senģermāņu pavasara svinībām, kurās atzīmē dzīvības uzvaru pār nāvi. Tādējādi kristiešu Lieldienas pieņēma tradicionālos šo svētku simbolus.

Kristietībā ola nozīmē Kristus augšāmcelšanos, pārvarot visus šķēršļus (noveļot akmeni no kapa), līdzīgi kā cālis izšķilšanās brīdī pārvar olas čaumalas pretestību.

Viena no neatņemamām tradīcijām Lieldienu svētku tradīcijās ir olu krāsošana. Kā šī tradīcija radusies, ziņu nav, bet viens gan ir skaidrs – olu krāsošana ir daudz jaunāka tradīcija, nekā to izmantošana par pavasara svētku simbolu. Par to, ka tā varētu būt kristiešu tradīcija, liecina tas, kādās krāsās un kāpēc dažādas tautas krāsoja olas. Iespējams, olas izkrāšļoja arī tādēļ, ka līdz ar Lieldienām beidzās gavēņa laiks un ticīgie, kuri gavēņa tradīcijas ievēroja īpaši stingi, nu beidzot varēja ēst arī olas. Tādēļ tās ieguva gan delikateses, gan īpašu reliģiska simbola statusu. Tas bija īpaši „krāšņs” jeb „krāsains” ēdiens.

Sākotnēji, pirms daudziem gadsimtiem, olas krāsoja tikai sarkanā krāsā, ar šo spilgto krāsu simbolizējot Lieldienu prieku. Par to liecina tas, ka kristiešu liturģiskajā simbolikā sarkanā krāsa ir Lieldienu svētku nedēļas krāsa.

Arī latvieši olas pavasara svētkos visdrīzāk sāka krāsot kristietības iespaidā. Latviešiem gan par sarkanās krāsas izejvielu kalpoja sīpolu mizas un, krāsojot ar tām, olas īpaši spilgti sarkanas nesanāk. Tomēr baznīcas nostāsti liecina, ka dažādās Eiropas malās kristieši olas krāsoja dažādas krāsās. Piemēram, Armēnijā uz olām attēloja reliģiskos simbolus – Mariju un Kristu, bet vācieši olas krāsoja zaļā krāsā, lai tās dāvinātu Zaļajā Ceturtdienā.

Latvju dainās nav pārliecinošu norādījumu par olu krāsošanas ieražu senatnē. Vairākums dainu runā par zelta, sudraba un baltām olām. Tāpēc var secināt, ka olu krāsošana ieviesusies jaunākajos laikos. Lai olas būtu raibākas, tās pēc senām tradīcijām var vārīt krāsainās lupatiņās. Vienā var iebērt putraimus, otrā ielikt kādu krāsainu bērzu lapiņu, egļu skujas, sūniņas, dažādus ziedus, zālītes vai vienkārši notīt ar krāsainu dziju.