Kompostēt ir tik vienkārši un reizē radoši

“Es noorientēju savu dzīvi, lai censtos mazināt cilvēku ietekmi uz vidi, un savu sirdslietu atradu ļoti svarīgā lauciņā – atkritumu samazināšanā. Ja nevar samazināt, tad apsaimniekot gan vajag iespējami ilgtspējīgi,” “Kas Jauns Avīzei” pauž Zane.

Vecvecāku pogu kaste

Bērnībā Zani fascinēja, ka vecvecākiem ir īpaša pogu kaste, pie viņiem laukos ik gadu atbrauca kāda kaucmindiešu šuvēja, kura salaboja un pāršuva apģērbus. Tētis, pirms izmeta kādu elektrotehniku, vispirms pārbaudīja, vai nevar kaut ko salodēt un salabot. To redzot, arī Zane sāka atnest kādu ieplēstu rotaļlietu un lūgt vecākiem, lai izārstē.

“Man tas šķita tik aizraujoši – atdzīvināt, izveidot ko jaunu no esošā. Ne jau aiz pieticības vien, bet tāpēc, ka tā ir jēdzīgi un interesanti. Arī vēlāk, kad uzsāku studijas, bija brīnišķīgi atrast tādu darba virzienu, kurā ļaut resursiem tikt lietotiem pēc iespējas ilgāk, šīs prasmes popularizēt un nodot citiem. Ir pilnīgi normāli, pat moderni kaut ko pielabot, padarīt skaistāku, personīgāku. Esam ļoti ātri ieskrējuši pretējā grāvī: varu atļauties nopirkt vairāk, izmest vairāk! Man savukārt ļoti patīk ideja, ka mums visiem ir vairākas iespējas, piemēram, tādas ir pelnījusi arī parasta miza.”

Francijā kļūst par īstenu zaļo

Zane atbilstošu izglītību ieguvusi Francijā – Eksas-Marseļas, Kānas Lejasnormandijas universitātēs un Svētā Kristofa institūtā. “Mans Francijas posms bija piedzīvojumiem bagāts gan profesionāli, gan personīgi – tur nokļuvu uzreiz pēc Madonas Valsts ģimnāzijas. Tas vēl bija laiks, kad studijas ārzemēs parasti bija kas īpaši plānots. Manā gadījumā tā bija dzīves piedāvāta avantūra, kas pie manis atnāca divpadsmitās klases pašās beigās, ļāva studēt to, ko tāpat būtu vēlējusies – dabas zinātnes, turklāt augstskolā, kas uzņēmās apmaksāt manu pirmo studiju gadu un nepārbaudīja valodas prasmes.”

Francijā viņa ieguva gan bakalaura, gan maģistra grādu, no sākumā iecerētajiem pāris mēnešiem franču zemē nodzīvoja 11,5 gadus, no kuriem piecus studēja, bet pārējā laikā strādāja izvēlētajā nozarē. “Augstākā izglītība man vispirms ir dabas aizsardzībā un apsaimniekošanā –  esmu klasisks latviešu zaļais. Maģistra līmenī kļuvu par atkritumu apsaimniekošanā erudītu vides pārvaldības speciālistu,” palepojas Zane. Studijas bija īpašas ar daudzām mācību praksēm, reālu situāciju risināšanā balstītiem uzdevumiem, kas atviegloja vēlākos darba meklējumus.

Pirmā darba vieta bija kvalitātes sistēmas vadība Bordo Politehniskajā institūtā. “Mans uzdevums bija pārliecināties, lai augstākā izglītība lieliski sagatavotu nākotnes robotikas izgudrotājus vai telekomunikāciju speciālistus, ņemtu vērā darba tirgus un pašu studentu vajadzības,” skaidro Zane.

Lai saglabātu kontaktu ar ilgtspējas tēmām, brīvajā laikā viņa brīvprātīgi iesaistījās dažādos kopienu projektos, piemēram, pilsētas dārzu attīstībā. Ļoti vērtīga bija darbība Bordo Metropoles Ilgtspējīgas pārtikas pārvaldības konsultatīvajā padomē, piedaloties pārtikas neizniekošanas un bioatkritumu apsaimniekošanas darba grupās. Tur jaunā censone iepazinās ar efektīvām iniciatīvām pašvaldībās, skolās, biedrībās un sociālajos uzņēmumos, veidoja kontaktus ar citiem entuziastiem. Regulāri organizēja atraktīvās diskozupas, kas ļāva praktiski un ar smaidu pārtikas neizniekošanā iesaistīt iedzīvotājus.

Drazu vietā top dārzs

“Man nozīmīgākā bija kopienas dārza iekārtošana ar Begles kvartāla kaimiņiem sākotnēji pamestā un piedrazotā rūpniecības teritorijā, ko tuvāko gadu laikā bija plānots nolīdzināt, lai uzceltu betona namus un autostāvvietas. Šajā Bordo piepilsētā, kas savā izpausmē līdzinās Vecrīgai – ar diezgan blīvu apbūvi un ierobežotu zaļo zonu, izdevās radīt īstu oāzi – vietu, kur satikties paaudzēm, iepazīties ar kaimiņiem, klausīties putnu balsis, izaudzēt savus tomātus vai pabarot kvartāla vistas. Cilvēkiem ļoti patika tur pavadīt laiku,” priecājas Zane.

Te var saskatīt līdzību ar nojauktās Rīgas Sporta pils teritoriju, kas atvēlēta pilsētas mazdārzniekiem, taču vien uz pāris gadiem. Bordo gadījumā, sākotnēji izkarota no pašvaldības un būvniekiem kā Pagaidu dārzs, šī teritorija jau ir iekļauta apbūves dižprojektā kā nezūdoša vērtība. “Pirms atgriezos Latvijā, paspēju uzrakstīt projektu un iegūt pašvaldības finansējumu, lai kopienas kompostu attīstītu tiktāl, lai tajā apsaimniekotu arī apkaimes kafejnīcu un sestdienas tirdziņa bioloģiskos atkritumus,” piebilst enerģiskā sieviete, kura joprojām seko līdzi, kas notiek ar viņas iesākto.

Ne smakojoši, ne neglīti

“Mani priecē, ka Latvijā aizvien vairāk vides iniciatīvu risinās arī ārpus Rīgas. Jauki, ka no iepriekšējās loģikas – atkritumu šķirošana ir slogs un kompostēt nav jāprot – pamazām tiek kāpts laukā un aizvien vairāk notiek nodarbības par dabas resursu apriti, efektīvas kompostēšanas prasmēm. Aizvien vairāk mani uzrunā tieši pašvaldības,” priecājas vides speciāliste.

Viņa uzsver: “Komposts ir aktuāls visu gadu! Lai kliedētu mītus un iedrošinātu kompostēt, vides izglītības vietnēs ar nosaukumu KompostsLV izplatu praktiskus ieteikumus un citu noderīgu saturu. Reizēm ievietoju arī kādu eksperimentu. Piemēram, esmu gājusi izmērīt temperatūru arī lielākajā ziemas salā savai komposta tvertnei vai pilsētas parkā sakasītai lapu kaudzei, kas paspējusi apsnigt. Kad Rīgā vienubrīd bija mīnus 17 grādu sals, komposta virsējos slāņos 15 līdz 20 centimetru dziļumā temperatūra joprojām bija ap nulli. Baktērijas, sēnes un citi labie darbinieki turpina savu darbu.”

Kompostēt var pat dzīvoklī

Izrādās, kompostēt var pat daudzstāvu namu dzīvokļos visu gadu. Piemēram, Zanes draudzene to veiksmīgi darot Sarkandaugavā savā dzīvoklī, nav ne smakojoši, ne neglīti.

“Tas, ko drīkst vai nedrīkst likt kompostā, atšķiras pēc tā, ko ar šo materiālu darīsim pēc tam. Ieteiktu painteresēties par savas teritorijas atkritumu šķirošanas instrukcijām, jo katrs uzņēmums tās izstrādājis atbilstoši tam, ko rūpnieciski spēj apstrādāt. Tā kā rūpnieciski bioatkritumus izkarsē pamatīgāk, lielākoties brūnajos konteineros varam šķirot mazliet plašāk nekā tad, ja tos kompostējam paši. Tajos, visticamāk, drīkstēsim izmest arī dažādus dzīvnieku izcelsmes ēdienus – gaļu, zivis, piena produktus.” Tāpat arī mizas un serdes, tātad – visu, kas dabiski sapūst, bet neko citu.

Lai šie konteineri mazāk smakotu un tos būtu vieglāk apsaimniekot, nedrīkst izgāzt šķidrumus, piemēram, vecas mērces un zupas. Neviena veida kompostā nedrīkst izmest ne plastmasu, ne stiklu, ne metālu, plastmasas maiss ar tajā sakrātām mizām tikai sabojās visu pasākumu.

Diemžēl sintētisko materiālu piejaukumi ir vienreizlietojamos traukos un galda piederumos, arī tajos, kuri izskatās dabīgi un pēc kartona – tiem vieta nešķirotajos sadzīves atkritumos, ne brūnajā konteinerā vai kompostā. Kompostā nedrīkst liet eļļu, jo tā nosmacē baktērijas. Un – nekādā gadījumā tūjas. “Ja skujeņus palēnām, ar gudru prātu var sakompostēt nelielos daudzumos, tad tūjas ļoti aizkavē kompostēšanu un satur bioķīmiskas vielas, kas kompostā nav vēlamas,” brīdina speciāliste.

Dārzkopībā ir priekšstats, ka pelni ir ļoti vērtīgi, bet Zane norāda, ka tos nevajadzētu likt nevienā kompostā, tāpat arī ogles. “Ļoti bieži, īpaši, ja kurinām ar granulām vai briketēm, var būt dažādi ķīmiski piemaisījumi, turklāt pelni jau ir minerāls materiāls, nevis bioatkritums. Ja vēlaties pabarot mazdārziņu vai dobīti ar pelnu vērtīgajām vielām, dariet to tieši – izkaisot vai iestrādājot augsnē, bet nejauciet klāt tos kompostam vai neberiet bioatkritumu konteineros, kur šis kodīgais sārms drīzāk radīs nevēlamas sekas.”

Tikai ne žurku ballīti

Eksperte vēlreiz uzsver, ka iespējamas bioatkritumu šķirošanas nianses atkarībā no izvēlētā kompostēšanas veida. Piemēram, telpās praktizētajos vermikompostos jeb slieku mājiņās nevajadzētu ievietot kaulus, avokado un vēl dažus specifiskus produktus: “Šie dzīvnieciņi nav nekādi grauzēji! Sliekām tomēr ir kaila āda – varam iztēloties, ka asi, etiķoti, sālīti bioatkritumi tām nebūtu patīkami.”

Visizplatītākais ir piemājas komposts, kaudzēs vai bedrēs, tomēr aizvien izplatītāka kļūst kompostēšana krietni efektīvākajās tvertnēs. Piemājas kompostā, īpaši, ja tas nav norobežots ar vāku, nevajag mest dzīvnieku izcelsmes produktus. Zivju galvas, kauli, biezpiena sieriņi un līdzīgas lietas būs pirmais uzaicinājums uzrasties gan nevēlamām patogēnajām baktērijām, gan citiem ciemiņiem.

“Šādi visbiežāk sev radām problēmu ar smakojošiem, žurku vai klaiņojošu dzīvnieku apmeklējumiem. Mēs izliekam īpaši smaržīgu barību un uzaicinām uz ballīti,” pasmaida Zane.

Gan loģiski, gan radoši

Pēc bioatkritumu sašķirošanas sākas spēlēšanās ar komposta slāņiem, kur liekam slapjākas un ar slāpekli bagātākas lietas no virtuves vai pagraba – mizas, pārpalikumus, bojātus konservus. “Kompostētāju žargonā mēs runājam par zaļajiem bioatkritumiem. “Tos liekam pamīšus ar sausākiem un struktūru piešķirošiem jeb brūnajiem bioatkritumiem, piemēram, visu, kas ir papīrīgāks – olu kastītes, neglancēts avīžu papīrs, saldējuma kociņi, vecas mīlestības vēstules, zari un kritušās lapas. Lapas patiesībā ir liels dārgums, un man žēl redzēt, ja tās dedzina vai izmet. Šie ir sausi un labi uzglabājami bioatkritumi, kas veiksmīgam kompostam ir ļoti nepieciešami. Tēlaini sakot, bioatkritumi ir kā motors, pati struktūra, bet otri – degviela, ko motorā ielej, lai tas darbotos. Saliekot kopā, mašīna kustas uz priekšu,” salīdzina Zane.

Komposts patiesībā nav nekas neglīts, smakojošs, nogrūžams tālākajā kaktā aiz šķūnīša. “Patiesībā tas var būt interesants, radošs hobijs, ko var veikt pat ar skaistu manikīru. Ja kompostē apzināti, iekārtojot skaisti un ērti, tad ir vieglāk tikt pie rezultāta ātrāk,” uzsver Zane. “Videi draudzīgākas darbības patiesībā ir tik ļoti loģiskas un vienlaikus radošas – vienmēr atrast jaunus veidus, ko vēl iesākt ar resursu. Darboties, iesaistīties, ne patērēt, un pēc tam lepoties ar to, kas sanācis. Piemēram, ar visoriģinālāko mēteli savā kvartālā vai ziedošāko augu, kam pats pagatavojis kompostu.”

Iesaka Zane Kopštāle

Visu izšķir pareizs trauks un vieta

* Vispirms atrodiet piemērotu trauku, vēlams ar vāku un rokturi, kur virtuvē varētu šķirot pūstošos atkritumus. Pamēģiniet pielāgot, piemēram, plastmasas spaini no kāda izlietota pārtikas produkta. Mans pirmais bioloģisko atkritumu šķirošanas trauks bija atkārtoti izmantots divlitrīgs saldējuma trauks. Kāda kundze vienā no manām lekcijām atzina, ka viņa atkritumiem izmanto kādreiz bezcerīgi piedegušu katliņu, kuru žēl izmest, bet atberzt neizdodas ne ar kādām metodēm.

* Pašķirojot dažas dienas, pavērojiet, kādi bioloģiskie atkritumi visvairāk rodas un cik daudz. Šim traukam uzreiz nevajadzētu aizvietot jūsu gružkasti, bet to vēlams iztukšot vismaz vienreiz divās vai trijās dienās. Lielākā kļūda ir paņemt pārāk lielu trauku, kas lēni aizpildās un rada vilinājumu iztukšot retāk – tad kā jebkuram sadzīves atkritumu konteineram istabas temperatūrā radīsies nepatīkamas smakas.

* Ieviesiet atbilstošu vietu, vislabāk pie izlietnes, uz darba virsmas. Tad šķirošana ļoti ātri kļūst automātiska – līdzās arī mizojam un griežam, no traukiem nomazgājam pārtikas paliekas.

* Tīrībai svarīgi sarūpēt birstīti ar kātu tikai komposta trauka ātrai pārskalošanai un pasargāt iekšpusi no apķepšanas. Labi var noderēt klasiskā pudeļu mazgājamā birste, bet lietojama tikai kompostam. Tas ļaus ātri izmazgāt arī tos stūrīšus, kur netiek klāt, turklāt nesmērējot rokas.

* Lai vieglāk iztukšot un izmazgāt, es nelietoju nekādus speciālos maisus savā komposta trauciņā, bet vienmēr ieklāju kādu uzsūcošu, kompostējamu materiālu. Ļoti labi noder olu papīra kastīte bez etiķetēm vai tualetes papīrs. Protams, jāņem vērā, ka brūnajos atkritumu konteineros papīra izstrādājumus visbiežāk nedrīkst mest, tomēr pāris loksnes tualetes papīra pašā spainīša apakšā īpaši neskādēs.

* Patiesībā lielākā lieta ir izdomāt, kurš trauks mums visvairāk patīk, kur to virtuvē novietot. Pārējais ir tāpat kā no rītiem iztīrīt zobus – kādā dzīves posmā iemācīties to darīt šķita sarežģīti, bet pēc neilga laika to veicām jau automātiski.

Publikācija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu