Laiks gādāt stādus mežam

LVM Sēklas un stādi audzē plašu koku sugu stādu klāstu. Populārākās sugas meža atjaunošanai ir četras – egle, priede, bērzs un melnalksnis –, taču šopavasar pieteikties var tikai uz pirmajiem diviem, jo visi lapu koku stādi jau rezervēti. Te darbojas princips “taisi ratus ziemā, bet ragavas vasarā“ – visprātīgāk ir stādus rezervēt vismaz pusgadu uz priekšu, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Patlaban pieejami egļu stādi ar uzlaboto sakņu sistēmu un neliels apjoms klasisko priežu kailsakņu.

Stādam ar uzlaboto sakņu sistēmu īpatnība ir tā, ka tas vienu savas dzīves posmu audzis ietvarā jeb kasetē, kur tam izveidojas kompakts sakņu kamols. Pēc pusgada stādu pārstādot āra augsnē, sakņu kamols saglabājas un palīdz kociņam attīstīties ar spēcīgākām saknēm. Šādi stādi ir augumā lielāki nekā ietvarstādi. Tiesa, tos ir mazliet grūtāk iestādīt, jo nāksies padarboties ar lāpstu, nevis stādāmo stobru. Taču šādiem stādiem ir liela garantija, ka tie labi ieaugsies.

Ilgais selekcijas darbs

Bērza un melnalkšņa stādu trūkst, jo tiem selekcionētais sēklas materiāls ir pieejams ierobežotā daudzumā. LVM jau vairākus gadus nopietni strādā pie tā, lai lapu koku stādus varētu piedāvāt lielākā skaitā, un jau nākamgad ir plānots bērzu stādu apjomu palielināt par vairākiem miljoniem. “Esam sākuši bērza stādu pavairošanu arī laboratorijā, kur tiek klonēts bērzu selekcionētais materiāls ar konkrētām ģenētiskām īpašībām. Jā, tāpat kā savulaik klonēja aitiņu Dolliju, tā tagad ir iespējams laboratorijas apstākļos pavairot stādāmo materiālu. Tas tiek pavairots nevis ģenētiski, bet šūnu līmenī. Tāpat kā kartupeli var sagriezt četrās daļās un no katras izaudzēt jaunu ceru, tā arī bērzu pumpurus un lapiņas var sadalīt, ievietot mēģenēs un apsakņot, lai tālāk izaudzētu stādus,” skaidro LVM Sēklas un stādi direktors Māris Druvaskalns.

Selekcionēšana ir ilgs, sarežģīts un darbietilpīgs process, kas prasa ļoti rūpīgu pieeju. Piemēram, zemplēves seguma sēklu plantācija apputeksnēšanas laikā tiek praktiski izolēta no ārpasaules, lai nepieļautu putekšņu ienākšanu no ārējām meža audzēm, tādējādi mazinot iespēju mežaudžu putekšņiem piedalīties selekcionēto sēklu koku apputeksnēšanā. Putekšņi ir mikroskopiski, bet tie var veikt ļoti tālu ceļu; laboratorijās noskaidrots, ka līdz  Latvijai atlido bērzu putekšņi pat no Polijas. Selekcionētajām plantācijām šāda ārēja ietekme absolūti nav vajadzīga, jo var sabojāt ilgā darba rezultātus, tādēļ nākas noslēgt jebkādu pieeju ārpasaulei.
Vai tiešām brīvā dabā augošie bērzi nespēj sagādāt pietiekami daudz sēklas materiāla, lai nebūtu jāņem talkā tik sarežģīti zinātniski tehnoloģiskie risinājumi? Izrādās, ka dabā viss nav tik vienkārši. Ja parastie, ne vienmēr kvalitatīvie bērzi, kuri aug kaut kur ceļmalā, ir pilni ar spurdzēm, tad selekcionētie šajā ziņā mēdz būt kaprīzāki un slinkāki uz vairošanos. Tādēļ sadarbībā ar mežzinātnes institūtu Silava tiek meklēti piemērotākie selekcionētie koki, lai iegūtu labāko sēklas materiālu, taču tas ir ilgstošs process.

“Selekcijai ir nepieciešami daudzi gadi. Patlaban mēs esam tikuši līdz otrās pakāpes sēklu plantācijām, 2027. gadā varētu iegūt klonu sastāvu trešās pakāpes bērzu plantācijām. Darbs pie bērzu selekcijas sākās jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados – tad vispirms mežā atlasīja skaistākos jeb tā sauktos “+ kokus”, no kuriem ieguva potzarus, ko uzpotēja sējeņiem, lai iegūtu konkrētu ģenētisko informāciju. Tad no šādā veidā izaudzētiem kokiem ieguva sēklas, ko izmantoja stādu audzēšanai pirmās pakāpes sēklu plantācijās. Pēc tam šādi iegūtos stādus izstādīja mežā un pētīja, kurš kociņš ir ātrāk augošs, taisnāks, izturīgāks pret slimībām un tā tālāk. Un tad no šiem kokiem atkal atlasa labākos, lai turpinātu darbu pie otrās pakāpes sēklu plantācijas izveides. Taču vienlaikus jāraugās, lai kokiem nav tuvas radniecības, jo tā kaitē tālākai pavairošanai. No šiem kokiem tad atkal iegūst sēklas materiālu stādu audzēšanai un salīdzinošo stādījumu ierīkošanai. Turpmākajos gados notiek šo stādījumu uzmērīšana un vērtēšana, lai pēc tam jau ievāktu potzarus, ko izmantosim trešās pakāpes plantācijām,” selekcijas pamatus skaidro Druvaskalns.

Kam tas viss vajadzīgs? Pētījumi rāda, ka katra nākamā selekcionēto koku paaudze no iepriekšējās atšķiras par 10–15 procentiem, proti, mazliet ātrāk aug, koki ir taisnāki un ar mazāku zarainību, izturīgāki pret slimībām un tā tālāk. Var teikt, ka, salīdzinot ar neselekcionētiem kokiem, divu paaudžu selekcijā iegūtie stādi par 20–25 procentiem ātrāk aug un sagādā kvalitatīvākus kokmateriālus.

Dabas kaprīžu kaitējums

Diezgan jūtamu kaitējumu jaunajiem stādījumiem nodarīja pagājušā gada klimatiskie apstākļi – vispirms pavasarī un vasaras sākumā uznākušās salnas, pēc tam lielais karstuma vilnis vasarā. Salnas nosaldēja lielu daļu stādījumu, vasaras karstumā aktivizējās dažādi koku kaitēkļi. 

Rezultātā šogad būs mazāka egļu un priežu čiekuru raža, no kuriem iegūst sēklas, jo to nopietni ietekmēja šīs dabas kaprīzes. Labā ziņa gan ir tā, ka iepriekšējos gados ir uzkrātas stratēģiskās sēklu rezerves, kas spēj nodrošināt mežsaimnieku vajadzības pēc sēklas materiāliem desmit gadus, tātad ar skujkoku sēklām vēl labu laiku nebūs problēmu. “Satraukumam nav pamata. Pat ja uz pāris gadiem sēklu vākšanā gadīsies tukšais periods, mums ir rezerves,” saka Druvaskalns.

Lai rezervētu meža stādus, fiziskām un juridiskām personām jāaizpilda veidlapa un jānosūta e-pastā uz mezastadi@lvm.lv. Vairāk informācijas par stādiem LVM mājaslapā.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas valsts meži.